Uzreiz būtu būtiski minēt, ka grozījumi paredz papildināt Pilsonības likumu ar likuma mērķi, kas nebija ietverts 1994. gada redakcijā. Mērķis definē to, ko vēlamies ar šo likumu sasniegt. Pilsonības likuma pamatā ir trīs stūrakmeņi, proti, 1919. gada 23. augusta Pavalstniecības likums, uz kuru balstoties sākotnēji tika noteikts pilsoņu kopums; Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīna - uz šo principu balstīts trimdinieku pilsonības jautājums un pārējie jautājumi, kas saistīti ar Latvijas pilsonības atjaunošanu 1991. gadā un Latvijas valsts interesēm.
Likumprojekta anotācijā norādīts, ka Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīna uzliek par pienākumu valstij rūpēties un nezaudēt saikni ar tiem Latvijas pilsoņiem un viņu pēcnācējiem, kuri no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam, glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīmu terora, ir atstājuši tēvzemi kā bēgļi, tikuši deportēti vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā. Taču 1994. gadā pieņemtais Pilsonības likuma pārejas noteikumu 1. punkts pieļāva dubultpilsonības izveidošanos tikai gadījumā, ja šie cilvēki reģistrējās līdz 1995. gada 1. jūlijam, līdz ar to nespēja nodrošināt tiesiskās saiknes saglabāšanu starp Latvijas valsti un šiem pilsoņiem un viņu pēcnācējiem. Tāpat Latvijai kā nacionālai valstij, lai nezaudētu savu pilsoņu kopumu un identitāti globalizācijas, eiropeiskās integrācijas un ekonomiskās migrācijas procesos, tiesībpolitiski nozīmīga ir regulējuma nepieciešamība, kas pieļautu Latvijas pilsoņiem iegūt virkni citu valstu pilsonību, vienlaikus saglabājot Latvijas pilsonību.
Līdz ar to jaunie grozījumi paredz, ka Latvijas pilsonība būtu saglabājama pilsoņiem, kuri ir ieguvuši citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts vai arī Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts pilsonību, kā arī vēsturisku latviešu trimdas zemju - Austrālijas Savienības, Brazīlijas Federatīvās Republikas vai Jaunzēlandes pilsonību. Dubultpilsonība varēs būt arī pilsonim, kurš ieguvis ārvalsts pilsonību, ar kuru Latvija noslēgusi līgumu par dubultpilsonības atzīšanu.
Starptautiskajās tiesībās un praksē nepastāv noteikti kritēriji vai prasības, kas būtu jāievēro, izlemjot jautājumu par valstu loku, ar kurām dubultpilsonība būtu atļaujama, jo tas ir katras valsts politiskās izšķiršanās jautājums.
Pilsonības likuma iepriekšējā redakcija paredzēja Latvijas pilsonību bezvalstnieku un nepilsoņu bērniem, kas dzimuši Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta, taču pilsonības iegūšanai nepieciešams abu vecāku iesniegums bērna atzīšanai par Latvijas pilsoni. Tātad bezvalstnieku un nepilsoņu bērniem ir tiesības uz pilsonību jau no dzimšanas, bet normatīvajos aktos paredzētā sarežģītā birokrātiskā procedūra šo tiesību realizēšanai bija pretrunā ar starptautiskajām tiesībām. Nepilsoņa statuss ir vēsturiski izveidojies pagaidu statuss, un nav attaisnojami, ka cilvēki, piedzimstot jau 20 gadu ilgā laika posmā, no jauna iegūst šādu statusu. Starptautiskās tiesības nosaka, ka valstij ir jānodrošina, lai bērnam būtu vismaz vienas valsts pilsonība. Ne velti uz šo problēmu savas vizītes laikā Latvijā norādījis arī Eiropas Padomes (EP) ģenerālsekretārs Tūrbjērns Jaglanns.
Kā liecina statistikas dati, no 2012. gadā dzimušiem bērniem, kuriem abi vecāki ir nepilsoņi, Latvijas pilsonība reģistrēta 125 bērniem, bet Latvijas nepilsoņa statuss reģistrēts 162 bērniem - tātad vairāk nekā 50 procentiem.
Jaunie grozījumi ievērojami atvieglos kārtību, kādā notiek valstī dzimušu bezvalstnieku vai nepilsoņu bērnu atzīšana par Latvijas pilsoņiem.Proti, tas notiek vienlaikus ar bērna dzimšanas fakta reģistrāciju, pamatojoties uz viena vecāka pausto gribu.Tas nozīmē, ka vecāki būs spiesti atbildēt uz šo jautājumu un nevarēs to apiet, kā tas nereti noticis līdz šim.