Te it kā nenotiek nekas īpašs - kā parasti kāds autors saņēmies rādīt, kas viņam visdārgākais, proti, pats sevi. Tomēr iesaku apskatīt, nevis lai iepazītu mākslinieces daiļradi kopumā, bet lai pievērstu uzmanību tieši vienam virzienam vai vienam darbu veidam, kas, manuprāt, ļauj sastapties ar ko īpašu. Īsumā un formāli - tās ir palielu formātu burzītas gleznas, kurās redzami dažādi krāstoņi.
Aiga Dzalbe anotācijā raksturo: «Viņa satraucoši savdabīgi strādā ar savu emociju un vizuālo pieredzi: meklē ceļu visīstāko iespaidu atklāsmei - nevis ierasti izklājot tos krāsu un tēlu slāņos, bet drīzāk it kā plēšot vispārējā inercē pašradušos tēlus nost no audekliem, nost no prāta. (..) Gandrīz šamaniskas prakses rezultātā māksliniece iegūst attēlu - kompozīciju - vielu, kam var uzticēties.» Es savukārt mēģinātu saprast darbu iedarbību uz skatītāju. Varbūt noder divi autores stāstiņi - par sākumu un par ministru. Sākums bijis tāds, ka, savulaik pilna iespaidu no Parīzes, Linda ņurcījusi papīriņus ar skicēm, jo nekas nav derējis. Tad pamanījusi, ka ņurcījums veido izteiksmīgu struktūru. Pēc visādiem sarežģītiem tehnoloģiskiem eksperimentiem, sākusi autortehnikā apstrādāt audeklus. Audekls tiek uzstiepts uz rāmja, uz tā tiek klāta akrila krāsa noteiktā tonī, lai uzgleznotu, piemēram, ūdens kustību pie Sēnas kuģīšu piestātnes. Bet nekas neizdodas, tad audeklu plēš nost un burza un ņurca, kamēr tas iegūst to, kā trūka, lai tie būtu Sēnas ūdeņi.
Bet ar ministru bijis tā - pirms pāris gadiem Finanšu ministrijā sarīkota neliela izstāde, no tās nācies aizvākt Lindas darbu - līdzīgā tehnikā darinātu efektīgu un iespaidīgu mākoni. Ministrs esot teicis, ka tur taču nav nekāds buduārs. Lai atnesot ko mazāku un bez reljefa.
Tomēr L. Kozules locīto un ņurcīto audeklu stāsts, manuprāt, nav par viļņiem, mākoņiem un ministriem, bet gan par spēku, masu un citiem fizikāliem lielumiem, kas ar mākslinieka starpniecību kļūst par konceptuālām vienībām un saviļņo uztveri. Visu pārējo un nesaburzīto godīgāk pret skatītāju tomēr būtu bijis atstāt mājaslapā, kurai par godu tad arī izstāde tikusi sarīkota. Citādi jāsecina, ka retrospektīvās programmas maksimālisms groteski atbilst greizajai publicitātei, kur 1968. gadā dzimusī māksliniece joprojām saukta par jauno. Neraugoties uz pašfinansētās izstādes trūkumiem, to tomēr tiecos uzskatīt kā pamācošu nevis pašai māksliniecei, bet interpretiem un kuratoriem.