Vienlaikus ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis portālā _politika.lv_ prāto, ka pašreizējais Valsts valodas likums bremzē Latvijas augstāko izglītību un ekonomiku. Tikai pilnīgs situācijas nezinātājs šai kontekstā neiekļautu arī Jaltā notikušo apaļā galda diskusiju, kur Krievijas prezidenta padomnieks Ukrainai norāda, cik lieliski tās tautai klātos, oficiāli ieviešot «divkultūru». Gluži par sazvērestību šādu vienlaikus faktu birumu nenosaukt, tomēr uz valsts valodas jautājuma aktualitāti tie norāda gan.
Pirmām kārtām jāņem vērā, ka mainījusies apspriežamā jautājuma gaisotne. Šis ir viens no gadījumiem, kad Krievijas propagandas mašinērijai tomēr nav izdevies panākt pasaules noturīgu līdzi māšanu ar galvu. Pat, ja Rietumos pēdējā laikā tiek runāts par Baltijas minoritātēm, tad neaizmirst pieminēt arī mūsu zemju rusifikāciju cara un padomju laikā, kā sekas jauno brīvvalstu valodas likumi arī pūlas novērst.
Aizvien kā piesaucami fakti gan paliek respektablās cilvēktiesību organizācijas Amnesty International pirms dažiem gadiem izteiktie pārmetumi Igaunijai, tomēr rūpīgākam vērtētājam redzams, ka godātie taisnības cīnītāji pret valodas jautājumu izturējušies bez kopsakarību izvērtēšanas un formāli, un pārmetumu, ka Igaunijas Valsts valodas inspekcija «ir represīva un sodoša», tikpat labi var uztvert kā fakta konstatāciju. Šādas inspekcijas nevienā valstī nav paredzētas kāda patikai. Ir saprotama Tallinas ģimnāzijas skolotāju neērtība, kad viņas pašas tiek izjautātas. Tomēr arī situācija, kad skolotāja valodu zina sliktāk, nekā tiek prasīts no viņas apmācāmā skolēna, nav ne loģiska, ne arī morāli pareiza, un tas attiecas kā uz Latviju, tā uz Lielbritāniju vai Franciju.
Demagoģijas plūdi gadu garumā nav spējuši traucēt ne K. Levijam, ne vēl daudziem citiem saprast, ka Kremlis pret Latvijas un Igaunijas valodas likumiem tik asi reaģē tāpēc, ka «krievu valodas atkāpšanās otrajā plānā varētu mazināt tā ietekmi». Ne jau tautiešu tiesības rūp augstākajiem tuvējo ārzemju līdzpilsoņu uzmanītājiem, un tas pēdējā laikā aizvien skaidrāks kļūst arī daļai Latvijas krievu, jo no gadiem ilgušajām raizēm par «apspiestajiem» krievvalodīgajiem tautiešiem sausā atlikuma praktiski nav nekāda.
Ja valodas kārti izspēlēt pagaidām Krievijai nav vairs ne tik viegli, ne droši, tas, protams, nenozīmē, ka tā tiks atmesta. Valodas jautājums Latvijā vairāk vai mazāk aktuāls būs vienmēr, un diemžēl jāsamierinās, ka politiskā līmenī jautājumā par valsts valodu starp Latviju un Krieviju vienmēr būs divvalodība. Nav pamata domāt, ka par šo tēmu mēs jelkad spēsim pilnīgi vienoties. Atliek palūkoties uz Ukrainu, lai redzētu, kā ir, ja notiek pēc Kremļa prāta. Nu jau Ukraina saņem draudzīgas norādes, ka jāprotas un jāievieš «divkultūra». Tikai galīgam naivulim nav skaidrs, ka ar likumu pieļaut krievu valodu oficiālajā saziņā tur nozīmētu šoreiz jau ar pašu rokām ukraiņiem parakstīt savai tautai rusifikācijas spriedumu. Tā kā šos mēģinājumus Ukrainā diriģē Krievijas prezidenta padomnieks tieši starptautiskās kultūras jautājumos, tad atkrīt tālāki jautājumi, ko oficiālā Krievija ar to konkrēti saprot.
Šādā situācijā ir ne vien vēlams, bet arī nepieciešams vēl vairāk nostiprināt latviešu valodas oficiālo statusu, jo mēs aizvien atpaliekam no lielkrievu lamātajiem, bet acīmredzami valstiski apzinīgākajiem igauņiem. Neiedomājami, ka Igaunijā tāds mūsu Rihards Eigims (LSDSP) jau kuro sasaukumu varētu dzīvoties kādā pašvaldībā un pat būt tās mērs, ne tikai nespēdams valsts valodā bez kļūdām pateikt pāris vienkāršu nepaplašinātu teikumu, bet pat acīmredzami nesaprazdams viņam uzdotu žurnālistes jautājumu. Iebildumi, ka latviešu valodas dominance visās sfērās vājinās biznesu vai sociālās saites, nav patiesi pat teorētiski.
Valodas politikai gan jābūt izsvērtai, tāpēc izvērtējams ir jautājums par atsevišķu augstākās izglītības programmu pasniegšanu svešvalodā, visdrīzāk jau mūsdienu lingua franca - angļu valodā. Līdztekus nevajadzētu kautrēties uzbāzīgākiem ļaudīm norādīt, ka Latvija, kas balansē uz sociālās divvalodības robežas, līdzīgas programmas krievu valodā nekultivē vislabākajā nozīmē politiska iemesla dēļ - nacionālas valsts pilnvērtīgai pastāvēšanai un attīstībai.