Lai vēl atvieglotu Vācijas stāvokli, komunisti tai atdeva visu, kas vien tiem bija: teritorijas, maizi, zeltu, tēraudu, ogles un daudz ko citu. Ļeņina nodoms bija vienkāršs: lai tik Vācija un Austroungārija karo pret Lielbritāniju, Franciju un ASV. Lai nokausē cita citu. Galvenais ir neļaut kara liesmām apdzist. Mēs tikmēr pastāvēsim maliņā, piemetīsim pa pagalītei. Brīdī, kad pēc Ļeņina pavēles Brestā parakstīja miera līgumu ar Vāciju, Petrogradā noritēja intensīva gatavošanās Vācijas valdības gāšanai.
Šajā laikā Petrogradā pusmiljona tirāžā tika izdota komunistiska avīze vācu valodā Die Fackel. Vēl pirms Brestas miera līguma parakstīšanas, 1918. gada janvārī, Petrogradā tika izveidota vācu komunistiskā grupa Spartaks. Avīzes Die Weltrevolution un Die Rote Fahne arī radās nevis Vācijā, bet gan komunistiskajā Krievijā - pēc miera līgumu ar Vāciju parakstījušā Ļeņina pavēles. (Graždanskaja voina i vojennaja intervencija v SSSR. 1987. 397. lpp.)
20. gadsimta 20. gados komunisms Vācijā jau bija laidis dziļas saknes. Tam savu roku bija pielicis Ļeņins un izdarījis to tieši tajā brīdī, kad Vācija karoja nogurdinošā un bezcerīgā karā rietumos, bet Ļeņinam bija «miera» līgums ar Vācijas valdību.
*
Pirmais pasaules karš bija beidzies. 1918. gada novembrī Eiropā izveidojās situācija, par kādu Kremļa vadoņi tika sapņojuši. Visi karojušo valstu militārie un ekonomiskie resursi bija izsmelti līdz pēdējam. Eiropu pārņēma nebijuša mēroga krīze, kas aptvēra visas sociālās sfēras: ekonomiku, politiku, ideoloģiju. Vācija atzina sevi par uzvarētu. Monarhija krita. Vācijā valdīja bads un anarhija. Un te pēkšņi Ļeņina un Trocka miermīlīgums izčibēja. 1918. gada 13. novembrī, trešajā dienā pēc Pirmā pasaules kara beigām, Padomju Krievijas valdība pavēlēja Sarkanajai armijai sākt iebrukuma operācijas Eiropā.
Ir pietiekami, ja palūkojas jebkurā no to dienu daudzo sēžu un kongresu protokoliem, lai pārliecinātos, ka dienaskārtībā bija tikai viens jautājums: pasaules revolūcija. Padomju iebrukuma mērķis bija komunisma ieviešana visā Eiropas kontinentā. Jau pēc dažām dienām Sarkanā armija ieņēma Baltijas valstis:
1918. gada 29. novembrī tika izveidota Igaunijas komunistiskā valdība;
1918. gada 4. decembrī - Latvijas;
1918. gada 8. decembrī - Lietuvas.
«Latvijā 17. decembrī (1918. gada - V. S.) tika publicēts boļševiku manifests, kurā Vācija tika norādīta kā drīzākais iebrukuma mērķis.» (J. Feļštinskis. Krušeņije mirovoi revoļucii. 529. lpp.) Tomēr nav jālasa ne uzsaukumi, ne manifesti, ne kongresu un sēžu rezolūcijas un lēmumi. Aicinājumi uz pasaules karu tajās dienās bija pārņēmuši visu sarkano Krieviju. Aicinājums uz jaunu pasaules karu blieza sejā gan no jaunās ābeces pirmās lappuses, gan no miljoniem plakātu, ar ko bija aplīmētas mājas veselu ielu garumā, aicinājums izskanēja katrā darba sapulcē, katrā sarkanarmiešu mītiņā, no visām tribīnēm un skaļruņiem un, protams, no visu preses izdevumu lappusēm: pasaules kara liesmas uzpūtīsim!
Ļeņina aprēķins bija precīzs: kara novārdzinātā Vācijas impērija neizturēja militāro sasprindzinājumu. Karš beidzās ar impērijas krišanu un revolūciju.
(Turpinājums 9. janvāra numurā)