Laukos vasarās šis flakoniņā pildītais fosfororganiskais savienojums bija labākais līdzeklis pret istabās salīdušajiem kukaiņiem. Izpūt istabu, tad pats izej ārā līksmā reibumā un pēc kāda laika atskurbis ej atpakaļ un vēdini mušu un odu gāzes kameru. Tikai virtuvēs dihlofosa terapija netika lietota, pārāk daudz ēdamlietu tomēr, tāpēc virtuvēs ar mušām īsti galā nevarēja tikt, lai gan mušpapīru lentes bija aplipušas pilnas.
Bet tad nāca atmodas gadi līdz ar visādu vielu lietošanas aizliegumiem, un arī dihlofoss kļuva par vēsturi. Laikraksts Diena šai padomju insekticīdu ikonai pievērsās 1992. gada 25. februārī. Šī publikācija vienlaikus arī kliedē mītu, ka senāk ziemas vienmēr bija sniegainas. Lūk, minētā datuma raksts Uzbrūk Dihlofoss demonstrē iedzīvotāju gatavību jau februāra beigās sākt cīņu pret kukaiņiem. «Kaut gan visas normālas mušas februārī guļ ziemas miegu, tomēr cilvēks modrību nezaudē,» vēstīja Anija Pelūde. «Viņam ir asinis - laicīgi jāsagatavojas nebaltai dienai. Tālab viņš aun kājas un dodas uz sadzīves ķīmijas veikalu. Dabūt Dihlofosa baloniņu - vismaz lauku cilvēks to vienmēr novērtējis kā veiksmi.» Lai atceramies, ka Venedikta Jerofejeva poēmas prozā Maskava-Petuški varoņa, intelektuālā alkoholiķa Veņečkas Jerofejeva, iemīļota kokteiļu sastāvdaļa bija dihlofoss. Arī pret utīm šis pūšamais bijis ļoti iedarbīgs, kā vēsta ieraksti interneta pieredzes apmaiņas portālos: «Kad man bija utis, sapūtu galvu slapju un uzmaucu maisiņu, bet tā, lai seja brīva. Pasēdi 10 minūtes un tad ej mazgāt. Ar vienu piegājienu utis nosprāgs. Tad ar utu ķemmi jāķemmē gnīdas, bet tās izķemmēt ir gandrīz neiespējami. Tomēr vismaz tik daudz, lai citi neievēro, var mēģināt. Pēc laika no gnīdām izšķilsies jaunas utis, tad procedūru atkārtot. Pēc 3-4 reizēm būsi ticis galā pavisam. Vispār var gadīties, ka arī gnīdas apsprāgst, tas atkarīgs no tā, cik ilgi maisiņu galvā noturēsi. Tas dihlofoss kož, un tomēr ilgi galvā turēt ir bīstami.»
Tik tiešām - laucinieku un utu apkarotāju veiksmei ir bijušas blaknes, brīdināja raksts. «Pēc ilgstoša higiēnas un toksikoloģijas zinātniski pētniecisko institūtu darba atklātas hlorofosu un DDVF (fosfora organiskais insekticīds - pirmās toksicitātes klases stipras iedarbības indīga ķīmiska viela) saturošo preparātu bīstamās īpašības. Hlorofosi, DDVF un visiem pazīstamais Dihlofoss aerosola iesaiņojumā ir fosforogēniskas kontaktindes, kas var iekļūt cilvēka un dzīvnieku organismā caur neievainotu ādu, caur muti vai elpojot šo preparātu tvaikus aerosola veidā. Tas ir sevišķi bīstami, jo inde no plaušām nonāk tieši asinīs. Akūtas saindēšanās pazīmes ir nelaba dūša, vemšana, gremošanas trakta darbības traucējumi, stipra svīšana, elpošanas ceļu sašaurināšanās, aizdusa, paātrināts pulss.» Protams, minētajiem preparātiem tika pierakstīta arī audzēju rašanos veicinoša iedarbība. Tāpēc jau kopš 1988. gada 10. jūnija Latvijā šo insekticīdu pārdošana tika aizliegta, atļaujot tos lietot tikai līdz tā paša gada 1. jūlijam.
Tomēr vēl 1991. gadā gan Centrāltirgū, gan uz ielu stūriem tirgoja kooperatīva Valgme ražoto Dihlofosu - baloniņš tikai par 3,90 rubļiem! Arī 1992. gada sākumā raksta autore bija novērojusi slaveno līdzekli tirgojam galantērijas veikalos, tikai šoreiz ražotājs bijis cits - kāds mistisks BUMF.
«No otras puses, arī pircējiem jūra līdz ceļiem, ja iedomājas par mušām, kuras drīz atkal modīsies, par blaktīm, kas atstāj uz baltiem palagiem neķītrus traipus. Un jūra līdz potītēm tam tīnim Jūrmalas vilcienā, kas kaifoja: viņš būs pirmais, kas piketēs pret Dihlofosa diskrimināciju. Drīzāk lai aizliedz mušpapīrus!»
Dihlofosa aizliegšana, protams, neapturēja tīņu izgudrotāja ģēniju citu apreibināšanās vielu atrašanā, bet cīnīties ar kukaiņiem atjaunotajā Latvijā ir grūtāk nekā laikos, kad vienmēr pie rokas bija dihlofoss. Katrā ziņā vismaz es minētajā rakstā aprakstītās saindēšanās pazīmes pēc kukaiņu gāzēšanas nejutu, bet, protams, nevar izslēgt, ka par visu, ko dzīvē neesmu sasniedzis vai sapratis, man jāpateicas ne tikai sev pašam, bet arī dihlofosam.