Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados tika veikti pētījumi par to, kā stresa līmenis ietekmē suņus. Eksperimenta būtība: ja sunim demonstrēja četrstūri, viņš varēja spiest pedāli būra stūrī, cik vien grib, bez «apbalvojuma». Savukārt, ja viņš spieda pedāli brīdī, kad redzēja ovālu, saņēma gaļu. Stress sākās tad, kad ovāla forma sāka mainīties, atgādinot četrstūri. Stresa sekas bija tādas, ka suns aizmirsa pat iepriekš iegūtās iemaņas un paradumus.
Cilvēku salīdzinājums ar suņiem var likties aizvainojošs, tomēr būtība ir tā pati: spēcīga stresa apstākļos mums nereti aizmirstas tas, ko iepriekš zinājām, ko paši esam teikuši utt.
Politiķiem un ar būvniecību saistītajiem ļaudīm pēdējo dienu stress ir mazinājis veselo saprātu - citādi grūti novērtēt to, ka viņi, šķiet, paši no malas nedzird, ko saka. Proti, nu vairums vienbalsīgi norāda uz nozares sistēmiskajām kļūdām, stingri sola tās labot utt. Vai jāsaprot, ka - ja nebūtu Zolitūdes, šīs kļūdas paliktu nelabotas? Vai šādu paziņojumu sniedzēji paši saprot, ko saka? To, ka ir nepieciešami cilvēku upuri, lai tiktu labotas kļūdas?
Tomēr stress nenāk par labu arī mums pārējiem, kuri steidz izvirzīt apsūdzības un izteikt novērtējumus. Piemēram, nu mums ir pilnīgi skaidrs, ka lielveikali ir alkatīgi, neiejūtīgi maitas. Daudzi šodien sakās to zinājuši vienmēr. Kas gan nav traucējis pašiem sevišķi neinteresēties par metodēm, ar kādām lielveikalos tiek noturētas mums patīkamas cenas, atlaides utt.
Nu mums ir pilnīgi skaidrs, ka būvnieki Latvijā ir alkatīgi un nemākulīgi maitas. Daudzi sakās to zinājuši jau agrāk. Īpaši krāšņi tas izskatās to gadījumā, kuri paši gadiem ilgi barojušies no šo maitu reklāmām, labprāt maitas intervējuši un likuši dažādos topos. Un tas, protams, arī netraucē dedzīgi vērsties pret visu, kas kaut nedaudz apgrūtinātu šo maitu biznesu - piemēram, uzturēšanās atļauju tirdzniecības ierobežošanu.
Nu mums ir pilnīgi skaidrs, ka paviršība, attieksme «gan jau kaut kā» ir sasniegusi prātam neaptveramu līmeni. Un dažs labs no secinājuma izdarītājiem pats izskrien, luksoforā jau iedegoties sarkanajam signālam - «gan jau kaut kā» - varbūt neviens nepagadīsies pa kājām... Mums ir pilnīgi skaidrs, ka maitas ir arhitekti, būvuzraugi un konstruktori, kas tikai dzenas pēc naudas. Jo citām profesijām tāda paraduma, protams, nav bijis, nav un nebūs. Un arī ugunsdzēsēju sliktajam atalgojumam vai aprīkojumam nav nekādas saistības ar praksi nodokļos maksāt cik nu iespējams maz.
Notikušais ir kārtējais apliecinājums tam, ka politiķi ir liekulīgi maitas. Neatkarīgi no tā, vai runā (tātad izvairās no atbildības vai arī krāj sev punktus), vai klusē (atkal izvairās no atbildības), paliek amatā vai demisionē (arī izvairās no atbildības!).
Ja beidz ironizēt, tad no plaši izplatītā secinājuma, ka iztrunējusi ir visa Sistēma, izriet: a) mēs visi esam šīs sistēmas dalībnieki - ar savu darbību vai bezdarbību; b) līdz ar to primāri būtu katram no mums pašam noskaidrot sev savu vietu sistēmā un pārdomāt, kā to mainīt. Vai nemainīt - arī tas ir leģitīms indivīda lēmums. Tikai tādā gadījumā piedienīgi būtu mazāk lādēties par Sistēmu.