Latvieši ir mūsu draugi, ļoti tuvi draugi. Uzskatu par savu pienākumu jums visu izskaidrot, un iztaujāšana ir normāla lieta. Par to parūpējusies iepriekšējā valdība, kas mācēja Gruzijā pārkāpt cilvēktiesības, faktiski cilvēktiesību Gruzijā nebija, bet Eiropā un Amerikā stāstīja, cik pie mums viss labi - ka Gruzija ir gluži vai demokrātijas centrs. Beidzamajā laikā viņi kļuva pavisam nekaunīgi, apgalvojot, ka pie mums demokrātijas ir vairāk pat kā Eiropā. Lielījās, ka eiropieši stāv rindā, lai varētu iegādāties mūsu reformas. Tas bija galvenais iemesls, ka deviņu gadu laikā viņi izveidoja sistēmu, pilnībā monopolizējot medijus, kontrolēja visu biznesu. Saprotams, nauda viņiem bija. Cietumi bija pārpildīti, bet tagad mēs 60 procentus atbrīvojām no cietumiem, pat 70, kopš esam pie varas. Bija ļoti daudz politisko ieslodzīto. Tas tika darīts, lai visi saprastu, ka jebkuru var ielikt cietumā. Lai baidītos. Savukārt 300 tūkstoši cilvēku bija notiesāti nosacīti, jo cietumā nebija vietas. 300 tūkstoši no 3,5 miljoniem valsts iedzīvotāju, saprotat, cik tas ir liels skaitlis! Tātad - valsts iekšienē maksimāls spiediens pret saviem iedzīvotājiem, bet Eiropā - lērums draugu, tur tērēja milzu summas dažādiem reklāmas pasākumiem. Mēs nodevām lietu prokuratūrā - beidzamo trīs gadu laikā apmēram 50 miljoni šādi izkrāpti no valsts.
Tad dabiskā kārtā atnācām mēs. Eiropa, tāpat Amerika, bija radusi uzskatīt, ka Saakašvili ir lielākais demokrāts. Draugi Eiropā un ASV domāja, ka Gruzija attīstās demokrātiski, bet tad atnāca jauna valdība un prasīja atbildību no vecās. Un radās daudz jautājumu, tajā skaitā latviešiem. Viņi taču nevar zināt tik daudz, cik zināms Gruzijas iedzīvotājiem.
Kāda ir jūsu kā miljardiera motivācija nodarboties ar politiku?
Visu savu apzinīgo dzīvi esmu teicis, ka nekādā gadījumā nenodarbošos ar politiku. Tas neatbilst manam raksturam, es nemīlu politiku. Es biju spiests atnākt, jo biju vienīgais cilvēks, kas bija palicis brīvībā. Bet arī man bija palikušas beidzamās dienas. Biju spiests aizbraukt, taču viņi negaidīja, ka iesaistīšos politikā - vienkārši man pašam tas bija negaidīti. Uzskatīju, ka atstāt valsti būtu negodīgi, trīs dienas atliku aizlidošanu oktobrī pirms paziņojuma. Saliku mantas, gatavojos aizlidot uz Parīzi ar ģimeni. Neizšķīros par to, un paldies Dievam! Pienākumu pret valsti izjūt katrs pilsonis. Valstī tobrīd nebija neviena brīva cilvēka, bizness tika kontrolēts pilnībā. Opozīcija bija iznīcināta tiešā veidā, jo daļa no tās bija uzpirkta. Tādas bija trīs četras partijas. Pārējos vienkārši neviens nevarēja finansēt. Tiem, kas turējās, nebija ne kapeikas. Vēlāk viņus uzaicināju uz koalīciju. Neviens biznesmenis nedrīkstēja skatīties viņu virzienā. Viņi neko praktiski nevarēja izdarīt. Turklāt faktiski bija monopolizēti mediji. Diviem maziem TV kanāliem bija ļauts runāt, turklāt tikai pilsētā. Tikai tāpēc, lai ārzemniekiem parādītu, ka televīzija taču mūs lamā. Vienkārši nebija izejas. Un raugi, kas notika pēc oktobra vēlēšanām. Paskatieties uz labojumiem mūsu konstitūcijā, kas tika izdarīti. Premjeram parlamentārā republikā ir vairāk pilnvaru nekā prezidentam prezidentālā republikā. Saakašvili gatavojās kļūt par premjeru, un atbilstoši viņi sagatavoja konstitūciju. Tagad ar to nodarbojas parlaments, lai man noņemtu liekās pilnvaras. Vienkārši nebija izvēles. Man bija kaut kāda autoritāte valstī. Es vēroju notikumus divus gadus. Tad bija ārkārtas vēlēšanas 2007. gadā, kad izklīdināja demonstrāciju. Šo vēlēšanu rezultāti pilnībā tika falsificēti. Tad es pārtraucu jebkādas attiecības ar viņu (Saakašvili), agrāk daudz palīdzēju un atbalstīju - gan valdību, gan parlamentu un arī prezidentu. Un tad sāku pētīt, kā palīdzēt kaut kādai opozīcijai, jo nebija iespējams sagaidīt vēlēšanas. No 2007. līdz 2012. gadam opozīcijas faktiski nebija, un nebija kam palīdzēt. Un ne jau nauda, mans kapitāls bija izšķirīgs, kad iegāju politikā, bet gan mana popularitāte valstī. To vajadzēja izmantot. Nebija neviena, kas varētu cīnīties ar Saakašvili. Valstī dzīvot bija bīstami. Arī man, un vajadzēja vai nu aizbraukt, vai cīnīties. Savukārt to, ka nemīlu politiku, es pierādīšu un pēc prezidenta vēlēšanām atkāpšos vēl līdz Jaunajam gadam.
Ar ko nodarbosieties pēc tam?
Būšu aktīvs pilsonis. Mūsu problēmas nav prezidents un premjers, bet tikai prezidents. Beidzamie trīs bija sliktāki viens par otru. Pirmā laikā bija pilsoņkarš, otro padzina revolūcijā, trešais sliktāks par abiem iepriekšējiem kopā ņemtiem. Tauta vēl nemāk pareizi ievēlēt un kontrolēt. Bet es būšu aktīvs kopā ar sabiedrību, lai tā attīstītos un iemācītos pareizi ievēlēt. Nevis emociju vadīti, bet analizējot. Man ir zināms mehānisms, kā būt aktīvam. Kā analizēt, kā saprast, kas kurš ir patiesībā.
Vai jūsu vēlētāji nebūs vīlušies, ka aizejat no politikas? Vai tas nedestabilizēs situāciju?
Cilvēki, protams, ievēlēja mani uz ilgu laiku un tagad uztraucas. Pirms divām dienām preses konferencē to paziņoju. Taču atgriežoties pagātnē - pirmajā paziņojumā pēc nonākšanas politikā es pateicu, ka ne vairāk kā pēc diviem trim gadiem politiku atstāšu. Aiziešu un nodarbošos ar sabiedrības attīstību. Pirms pagājušā gada vēlēšanām, kad vēl biju opozīcijā, praktiski katrā mītiņā to atgādināju. Tagad saku to pašu, un cilvēki uztraucas - redz, iet projām. Es labi izskaidroju - man ir jāaiziet, tas ir pat labāk. Visi gaida jaunu mesiju. Kādam ir jāatnāk un viss jāizdara, bet atbildību uzņemties vēl nav iemācījušies. Nevēlos nelāgi izmantot uzticību, kādu esmu ieguvis sabiedrībā. Atstāšu labu valdību - par to došu garantijas sabiedrībai. Un arī prezidents, kuru izvirzām, būs labs.
Kam jānes lielāka atbildība par 2008. gada karu - Putinam vai Saakašvili?
Es nevēlos veikt šādu salīdzināšanu. Dabiski, ka Krievija ir vainīga. Gruzija ir suverēna valsts, Krievijai nebija nekādu tiesību ievest armiju neatkarīgajā Gruzijas republikā un mēs ieguvām Gruzijas teritorijas okupāciju. Tam nav nekāda attaisnojuma, un es nevēlos veikt nekādus salīdzinājumus. Tā ir medaļas viena puse. Taču es prasu no sava prezidenta - tev taču ir jāaizsargā sava valsts saprātīgi. Nevis ar emocijām jāvada valsts, balstoties uz muļķīgiem priekšstatiem, bet gan saprātīgi un diplomātiski jāizturas. Tā vietā Saakašvili pieļāva rupjas kļūdas. Viņš, kas mani apsūdzēja prokrieviskā orientācijā, reāli palīdzēja Krievijai, deva iespējas Krievijai to izdarīt. Ja nebūtu viņa dumjo kļūdu, joprojām esmu pārliecināts, Krievija nespētu tur ievest armiju.