Lai gan saturiskais fons nav tik asiņains, Alena aprakstītā situācija nereti vērojama arī Latvijā.
Pēc kaujas visi gudri
1. Piemēram, izrādījās, ka visi - Saeimas deputāti, ministrijas darbinieki, arodbiedrības utt. - zinājuši (vismaz tā viņi tagad apgalvo) par kļūdainiem aprēķiniem Izglītības un zinātnes ministrijā, kas nu rezultējušies ar miljoniem latu lielu iztrūkumu nozares budžetā. Visi viens otru kaut kā informējuši, brīdinājuši - bet nekas nav mainījies. Nu visas iesaistītās puses mierina pedagogus, ka gan jau viss būs labi, tikai nav skaidrs, kā to panāks.
Pieredze liecina - ja sensāciju kārajai presei jānoklauvē, kur un par kādu naudu kāda amatpersona devusies ārzemju braucienā, ar kādu autiņu brauc un ar ko vij mīlas intrigas, tas arī operatīvi un ar garšu tiek noklauvēts. Savukārt, kad jābrīdina sabiedrība - kaut politiskās greizsirdības dēļ - par tiešām svarīgām nejēdzībām, tas nez kādēļ nenotiek.
Šajā apbrīnojamajā stāstā ir vēl citas krāšņas nianses. Tikai tad, kad skandāls nācis dienas gaismā un sākas histēriska naudas meklēšana, izrādās, ka vispār ministrijas budžetā ir lieki 2,5 miljoni latu, kas ietaupījušies studiju kreditēšanas programmā, un, ja nu dikti vajag, vēl pusmiljonu var atrast pašas ministrijas saimniecībā. Bravo! Bet ja nebūtu skandāla?
Savukārt dedzīgie aicinājumi trūkstošo naudu atrast šā gada budžetā, jo tur taču izveidojies pārpalikums, varētu būt skaidrojums tam, kāpēc mums dažkārt tik dīvaini notiek tā sauktā Eiropas naudas apgūšana. Proti, iekārojamo pārpalikumu galvenokārt veido Eiropas Komisijas maksājumi, kas nav izlietojami tā, kā mums pašiem ienāk prātā. Tas diez vai ir liels noslēpums, bet, redz, sajūtu līmenī visnotaļ augstām amatpersonām acīmredzot liekas, ka nauda paliek nauda - kas mums iedots, ar to darām, ko gribam.
Grūti saprotami lēmumi
2. Aizvadītajā nedēļā valdība pavēstīja, ka atsāk pircēja meklējumus valsts daļām Citadeles bankā. Lēmuma pamatojumā, kā teica klasiķis Kremlī, kotletes sajauktas ar mušām. Nav šaubu, ka Citadele ir veiksmīgi attīstījusies un kļuvusi par labu preci. Bet arī labai mantai, lai to jēdzīgu pārdotu, nepieciešams, lai potenciālajiem pircējiem būtu nauda un vēlēšanās to ieguldīt. Nav skaidrs, kāpēc pārdošanas atbalstītājiem liekas, ka starptautiskajos finanšu tirgos noskaņas un objektīvā situācija ir uzlabojusies. Kāpēc Citadele nevarēja vēl kādu laiku palikt valsts kontrolē? Ļoti iespējams, ka valsts klātbūtne banku sektorā konceptuāli nav ļoti nepieciešama, tomēr vismaz pašlaik tāda nemaz nenāktu par sliktu - kaut tādēļ, lai saglabātos konkurence ar citiem tirgus spēlētājiem.
Vēl bez šiem apsvērumiem - nav skaidrs, kāpēc valdība pati rada ieganstu pirmsvēlēšanu gadā gandrīz pilnīgi droši paredzamiem skandāliem, kas diemžēl tradicionāli pavada ikvienu lielu darījumu ar valsts īpašumu Latvijā.
Ja valdība lēma par atbrīvošanos no īpašumiem, turpat netālu - Jūrmalā - notika tieši pretējais. Ja vien Valsts kase piekritīs darījumu kreditēt, Jūrmalas pašvaldība kļūs par īpašnieku Ķemeru sanatorijas kompleksam. Var saprast pašvaldību, kurai apnicis bezspēcīgi noraudzīties, kā komplekss acu priekšā iet postā. Tomēr vienlaikus ir jārēķinās, ka ar aktīvu iegādi vien būs par maz - prāva summa būs jāiegulda rekonstrukcijas pabeigšanā un galu galā šīs vietas reklamēšanā. Citiem vārdiem sakot, pašvaldība ir uzņēmusies ļoti nopietnas saistības. Jādomā, ka pašvaldība negatavojas viena pati risināt visus ar Ķemeru kompleksu saistītos jautājumus un domā piesaistīt partnerus no privātā biznesa. Tas būtu tikai loģiski, tomēr atkal jāatceras, kā mums līdz šim ar šādu partnerību dažādu iemeslu dēļ veicies, attiecīgi - Jūrmalas dome ar Ķemeru lēmumu pati ir piekārusi pie sienas pielādētu bisi, un ļoti iespējams, ka Truksnis šo lēmumu pēc kāda laika rūgti nožēlos.
Valsts un pašvaldību aktīvi ir arī slimnīcas, kas aizvadītajā nedēļā kārtējo reizi protestēja pret nepietiekamu finansējumu. Cik noprotams, visīdzīgāko vaigu valsts pavērsusi reģionālajām slimnīcām, un te, pašlaik abstrahējoties no konkrētām summām, politikas veidotājiem derētu atcerēties kādu ar medicīnu it kā nesaistītu faktoru. Jā, ir viedoklis, ka mūsdienās vajadzētu būt tā, ka slimnieks operatīvi nogādājams lielajos ārstniecības centros (tā teikt, slēpts aicinājums reģionālajām slimnīcām samazināt to ambīcijas un attiecīgi - tēriņus). Tikai jāņem vērā Latvijas ceļu stāvoklis, un tad uzstādījums par slimnieku plūsmu koncentrāciju izskatās, maigi sakot, mazliet citādi - var tikai apbrīnot ātros, kas pagūst pacientus aizvest pa šādu segumu... Citiem vārdiem sakot, strukturālās reformas veselības aprūpes sistēmā ir laba lieta, tomēr nozares vadībai jāapzinās, ka reģionālās ārstniecības iestādes vēl krietnu laiku nekur nepazudīs, tādēļ arī tām pienākas adekvāts finansējums.
Kas jāzina iedzīvotājam?
3. Aizvadītajā nedēļā publika varēja izgaršot vēsti, ka arī pēc galīgā lēmuma par Latvijas pievienošanos eiro klubam tiks tērēta prāva summa, lai pārliecinātu ļaudis, ka pievienošanās ir viena pareiza lieta. Var dažādi vērtēt šādas kampaņas nepieciešamību, tomēr var puslīdz droši apgalvot, ka par eiro ieviešanas dažādiem aspektiem dzirdēsim daudz. Tajā pašā laikā ļaudīm nozīmīgs jautājums ir ne tikai tas, kāda naudiņa būs viņu kontos un makos, bet cik ar šo naudiņu regulāri būs jāmaksā, piemēram, par elektrību. Un te nu ar skaidrošanu nez kādēļ veicas krietni sliktāk. Proti, aizvadītajā nedēļā iesaistīto pušu komentāri par Ekonomikas ministrijas ierosinājumiem mainīt regulējumu elektroenerģijas tirgum atgādināja stāstu par senu paziņu pulciņu, kas vairs nestāsta viens otram anekdotes kā tādas, bet tikai nosauc anekdotes numuru, kas šajā pulciņā labi zināms. Ja ņem vērā, ka runa ir par pietiekami būtisku paredzamo sadārdzinājumu gala lietotājiem, šāda vārīšanās savā sulā ir vienkārši burvīga - nu, nav jums jāsaprot, kāpēc būs dārgāk un kādi bijuši varianti, lai cenu kāpumu mazinātu!
Neapšaubāmi tarifa veidošanas principi, komponentes utt. ir izcili piņķerīga tēma skaidrošanai, tomēr tas nemaina lietas būtību.
Iespējams, līdzīga situācija ir ar iepriekš minēto veselības nozari - vairākums iedzīvotāju nesaprot, kā un kāpēc veidojas saņemto pakalpojumu izcenojumi, tāpēc vienkārši nonāk pie secinājuma, ka «ir slikti, jo viss ir slikti». Un, ja tā, faktiski nav svarīgi, kurš konkrētajā jautājumā par ko atbild - respektīvi, mudžeklis ir kādam ļoti izdevīgs.
Nebeidzamā turbulences zona
4. Ja atgriežas pie ārkārtīgi slepenā plāna sižeta, aizvadītajā nedēļā dažas publikācijas ietekmīgos Eiropas izdevumos vedināja domāt, ka skaidrības par to, kurp virzās eiro klubs, nav. Piemēram, vācu Spiegel veltīja materiālu stāvoklim Portugālē. Šī valsts aizdevēju rekomendācijas pildījusi visnotaļ akurāti, attiecīgi - vācu analītiķiem vajadzētu simpatizēt Portugāles valdības īstenotajai budžeta konsolidācijai. Tomēr publikācija rada iespaidu, ka pat Vācija nav pārliecināta, vai ar to būs pietiekami, lai Portugāles ekonomika izkultos no krīzes. Vēl Spiegel atvēlēja jo plašu vietu Vācijas finanšu ministra Šoibles portretējumam - lai gan žurnāla aptaujātie lietpratēji ir vienisprātis, ka šis cilvēks ir ļoti ietekmīgs gan kancleres Merkeles valdībā, gan Eiropā kopumā, vienprātība ir arī par to, ka Šoibles un Merkeles uzskati par to, kādā virzienā eiro klubam jāvirzās, krietni atšķiras.
Taisnības labad gan jāatzīmē, ka virpuļi novērojami arī austrumos no Latvijas - aizvadītajā nedēļā interneta vietne Kazakhstan Press Club informēja par Baltkrievijas un Kazahstānas pretenzijām pret Krievijas uzvedību Muitas savienībā, kas liecina, ka arī šajā ekonomiskajā veidojumā viedokļi un no tiem izrietošas darbības būtiski atšķiras.