PDF lielākais izaicinājums ir nevis gatavot skaistus dabas tematikai veltītus projektus, bet ietekmēt normatīvo dokumentu izstrādāšanu. Jāsaka, mums Latvijā ar izpratni par dabas aizsardzību - visplašākajā nozīmē - iet šausmīgi bēdīgi, jo saistībā ar neseno ekonomisko krīzi ir institucionalizējies priekšstats, ka tagad ātri, ātri labi dzīvosim un kaut kad vēlāk visu sakārtosim, bet vēl neinteliģentāku piegājienu grūti iedomāties. Iztēlojieties, aiziet cilvēks pie ārsta, un ārsts saka: «Paslimojiet vēl un nāciet tad, kad jums būs sliktāk.» Te gan nav runa tikai par Latviju, bet arī par Eiropu kopumā.
Krīze varēja mudināt pārorientēties uz zaļāku saimniekošanu un zaļāku domāšanu. Tomēr šāds process norit smagi.
Jūsuprāt, ir problēmas saskatīt ieguvumus, ko var dot dabas aizsardzība un, plašāk vērtējot, - zaļāka saimniekošana?
Pamatlietas ir visiem saprotamas. Pirmkārt, tā ir aiziešana prom no fosilās enerģētikas, pat aiziešana prom no fosilās ekonomikas. Otrkārt, tas nozīmē veidot tādus cenu mehānismus, ka cenā pēc iespējas vairāk sāktu atspoguļoties reālās vides izmaksas. Ja resursi netiek novērtēti, tie tiek pārtērēti. Piemēram, padomju laikā dīzeļdegvielu lēja Jāņu ugunskurā, jo dīzeļdegviela šķita ļoti lēta. Tagad nekas tāds nevienam prātā nenāktu, jo dīzeļdegviela taču maksā lielu naudu. Treškārt, nepieciešams veidot sistēmas un drošības mehānismus ekonomikā un iestrādāt drošības ventiļus tam, lai netiktu iztērēti resursi, kuri ir galīgi, respektīvi, vienā jaukā dienā var beigties. Esmu piedzīvojis situācijas, kas liecina - ekonomikas ministri, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministri un pat premjeri nesaprot, ka viena daļa resursu ir galīgi, tie nav bezgalīgi. Šāda neizpratne nav tikai Latvijas problēma, tā ir globāla mēroga.
Vienīgais, ko cilvēki var pievienot resursiem, kuri nav bezgalīgi, ir radošā doma, respektīvi, paša idejas. Pēc būtības Eiropas Savienībā (ES) to visi saprot un politikas dokumentos tas ir iestrādāts, bet, kad nonāk līdz darīšanai, ir švaki. Mums kā pēcpadomju sabiedrībai ir vēl grūtāk nekā daudzām Rietumeiropas valstīm, jo mēs ar milzīgām grūtībām biedrojamies un ar vēl lielākām grūtībām varam definēt nozaru politiku. Mums lauksaimniecības politika ir tāda, kāda ir laba zemniekiem, nevis tāda, kāda ir laba sabiedrībai. Izglītībā ir līdzīgi - mēs runājam nevis par bērnu izglītošanu, bet par skolotājiem, veselības aprūpē runājam par ārstiem, nevis par pacientu atveseļošanos. Sektorpolitikās lēmumu pieņēmēji veiksmīgi apkalpo labi organizētās, dāsni finansētās intereses, un tas ir normāli, tas ir leģitīmi, bet ir aizmirsts izstāstīt sabiedrībai, kas mums, iedzīvotājiem, no tā.
Runājot par Latvijas dabas bagātībām, mums ir, piemēram, meži, saistībā ar kuriem skan saucēja balss tuksnesī pēc saprāta. Tomēr, ieguldot milzīgus sabiedrisko attiecību resursus, tiek iestāstīts, ka, nocērtot koku, arī vietā izaug koks un viss tātad ir kārtībā. Tāpat arī neviens zvejnieks jau negrib Baltijas jūru izsmelt tukšu, visi grib zvejot, bet, ja visi zvejo bez regulācijas, ir risks, ka Baltijas jūra tomēr tiks izsmelta tukša.
Teicāt, ka lauksaimniecības politikā domā par to, kas labi zemniekiem, nevis sabiedrībai kopumā, un tāpat arī citās jomās. Kam jānotiek, lai domāšana kļūtu citāda? Jāmainās sabiedrības redzējumam? Jāmainās politiķiem?
Tas ir mūžīgais jautājums pēc principa - «algas mazas, jo uzņēmums slikts, vai - uzņēmums slikts, jo algas mazas». Platons teicis, ka valstij kopumā jābūt labākai nekā tās iedzīvotāji. Vienkāršoti skaidrojot - jāsaprot, ka Latvijas valsts budžeta nauda un ES budžeta nauda jebkurā gadījumā ir sabiedrības nauda un visai sabiedrībai no šīs naudas vajadzētu gūt labumu. Tomēr realitātē nauda bieži tiek ieguldīta pretēji sabiedrības vajadzībām. Balstoties uz grupu interešu apmierināšanu, mēs esam iekļuvuši vāveres ritenī. Ja runājam par sociālo sfēru, cik daudz ir tādu cilvēku, kuri aktīvi, ar pilsonisku drosmi iestājas pret narkotikām, pret vardarbību? Maz. Mums diemžēl ir Sūnu ciema domāšana, ka atnāks laimes lācis un kaut ko sakārtos. Latvijas piemērs to parāda ik uz soļa - piemēram, pirms gadiem septiņiem astoņiem meža sfērā bija ļoti labi dialogi, savukārt tagad dialogi un sarunas mazinājušies.
Grūti iedomāties, kā sabiedrība pati no sevis varētu mainīties. Cerēt uz iedzīvotājiem nevar, tas būtu naivi. Netrūkst tādu piemēru, ka ir, teiksim, veco laiku vircas krātuves, kas piesārņo apkārtni, un ir pat pieejama nauda, lai to modernizētu, bet tas netiek darīts.
Pietrūkst kontroles pār videi draudzīgu prasību ievērošanu?
Kontroli var īstenot tikai sabiedrība, tikai mūsu demokrātiskie mehānismi. Te atkal jāsaka - problēmas jau nav tikai Latvijas mērogā, bet arī globālākā mērogā. Demokrātiskā sabiedrībā varas maiņas cikli ir četri pieci gadi. Vārdos mēs visi domājam par nākamajām paaudzēm, bet realitātē tā nenotiek. Kad pienāk vēlēšanas, ne jau nākamā paaudze vēl Saeimas vai pašvaldības deputātus, bet pašreiz balsstiesīgā vecumā esošs cilvēks. Šim cilvēkam ir šodienas vajadzības, un tās ne vienmēr ir identiskas nākotnes interesēm.
ES kopējais skatījums un izpratne dabas aizsardzības jautājumos ir soli priekšā Latvijai?
Negribētos slavēt ES, bet nevar noliegt, ka tur ir klimata politika, ūdeņu politika un citas videi veltītas politikas. Eiropa kopumā apzinās, ka zaļais sektors ir viens no cerīgākajiem attīstības ziņā, jo tajā slēpjas milzum daudz darbvietu un izaugsme, turklāt liela daļa no zaļās ekonomikas ir resursu taupīšana, kas samazina izmaksas gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem, gan publiskā sektora iestādēm. Latvijā diemžēl zaļo saimniekošanu uztver kā pretstatu attīstībai, kā papildu izmaksas.
Te gan jāpiebilst, ka Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera piedāvājumā atkal ir tā pati vecā paradigma, ka zaļums ir apgrūtinājums. Tomēr, par spīti tam, ES ietekme uz Latviju ir visumā pozitīva, jo, ja ES kaut ko noteikusi, Latvija to ievieš - kaut vai gariem zobiem, bet ievieš. Mums pašiem Latvijā politiskās gribas attiecībā uz zaļu principu ieviešanu reizēm pietrūkst - mazās upes mēs esam aizdambējuši, mežus mēs cērtam uz nebēdu, mums ir zināms procents teritorijas, kas definēta kā īpaši aizsargājama, bet, kas tajās reāli notiek, tas maz kādu interesē. Enerģētikā mēs par dārgu naudu iepērkam fosilo kurināmo un par lētu naudu pārdodam prom šķeldu. Katra diena, kad mēs to darām, tikai palielina kopējo parādu.
Samazinot fosilo energoresursu izmantošanu, kādas Latvijai varētu būt alternatīvas?
Te atkal jārunā par domāšanas maiņu. Mēs meklējam vienu risinājumu, bet nav viena risinājuma, ir kompleksa pieeja. Protams, valsts, izdarot pasūtījumu, var ko ietekmēt. Savulaik Vācija tā īstenoja saules bateriju plašāku pielietojumu - valsts veica pasūtījumu, un daudzām mājām uz jumta parādījās saules baterijas. Zaļā domāšana izpaužas tajā, ko mēs ēdam, respektīvi, vai izvēlamies bioloģiski audzētu pārtiku, kā pārvietojamies - ar automašīnām, ar velosipēdiem. Liela nozīme ir ieradumiem, bet arī izvēles iespējām, piemēram, ja es gribētu šķirot atkritumus, manā pagalmā tādas iespējas nemaz nav, es esmu atkarīgs no pašvaldības, pašvaldības ļoti bieži - atkarīgas no valsts, savukārt valsts - no globālajiem risinājumiem. Tomēr tieši lēmumu pieņēmējiem jācenšas patērētājus un uzņēmējus virzīt uz zaļo dzīvesveidu.