Zīmē Latvijas energo nākotni

Ietekme uz Latvijas tautsaimniecību (brīva tirgus diktēta enerģijas cena un tās īpatsvars izmaksu struktūrā, kas rada konkurētspējīgu ekonomiku), ilgtspējīga enerģija (mazāka atkarība no importa, atjaunojamā enerģija un efektivitāte) un apgādes drošums (attīstīta infrastruktūra enerģijas ražošanai, transportēšanai, uzglabāšanai) ir trīs būtiskākie enerģētikas politikas mērķi, kas ievada stratēģiju. EM norāda, ka «papildus ārpolitiskiem izaicinājumiem energoapgādes drošības jomā ir nepieciešams nodrošināt būtiskas un savlaicīgas investīcijas vietējā infrastruktūrā». Investīcijas nepieciešamas jaunu ražošanas jaudu izveidē, infrastruktūras uzlabošanā, energotaupības pasākumos, arī ogļūdeņražu izpētē un ieguvē.

Atbalsta politika atjaunojamo energoresursu (AER) jomā līdz šim nav uzskatāma par efektīvu, jo, «neraugoties uz vienu no lielākajiem atbalstiem ES, Latvijā zaļās enerģijas apjoms patēriņā ir pieaudzis lēni», atzīst EM. Vidējā termiņā visefektīvākais atbalsts AER izmantošanai siltuma ražošanā ir šobrīd īstenotais grantu mehānisms centralizēto siltumapgādes sistēmu rekonstrukcijai un efektivitātes palielināšanai, norāda stratēģijas autori. Turpmāk neesot jāizmanto grantu atbalsta shēmas elektroenerģijas ražošanā. Galvenie izmantojamie AER veidi aizvien būs cietā biomasa, galvenokārt koksne, kā arī biogāze, vēja enerģija un hidroenerģija.
AER izmantošanai transportā EM iesaka veicināt 1. paaudzes biodegvielas izmantošanu, nosakot paaugstinātus obligātā piejaukuma apjomus tirgū līdz 10%. Nākotnē būtu nepieciešams valsts un ES atbalsts otrās paaudzes biodegvielu ražošanas attīstībai, līdz 2016. gadam sagatavojot konkursa nosacījumus sintētiskā biodīzeļa ražotnes izveidei ar jaudu vismaz 100 miljoni litru gadā. Tas veicinātu plašu vietējās biomasas izmantošanu transporta sektorā, nodrošinot koksnes, kūdras un lauksaimniecības atkritumu pieprasījumu 1,5 milj. m3 gadā, norāda EM.

Vienīgais dabasgāzes piegādātājs Latvijai šobrīd ir Krievija (pērn patērējām 1,8 miljardus m3 gāzes, kas par 16% pārsniedz 2009. gada patēriņu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati). Savukārt elektroenerģijas jomā Latvija pati spēj saražot ap 85-90% no valsts patēriņa (atkarīgs no patēriņa pārmaiņām, Daugavas HES izstrādes, citiem faktoriem), esam gan elektroenerģijas eksportētājs, gan importētājs. Tas nozīmē, ka iecerētais importa samazinājums pamatā attiecas uz dabasgāzi, ko iepērkam Krievijā. Jāņem vērā, ka viens no lielākajiem dabasgāzes patērētājiem Baltijas reģionā ir Latvenergo (0,5-0,6 miljardi m3 gadā), - Rīgas TEC šādi saražo elektroenerģiju un siltumu. Dažādojot dabasgāzes piegādes avotus, iespējams, TEC varēs veiksmīgi konkurēt atvērtajā elektroenerģijas tirgū, taču jāsaprot, ka dabasgāzes importu būtiski varam samazināt no pašreizējiem piegādātājiem, nevis vispār.
«Svarīgs nosacījums augsto politisko risku samazināšanā, kas saistīti ar pašreizējām piegādēm no trešajām valstīm, ir tālāka nacionālā tirgus integrācija ES un pasaules enerģijas tirgū,» norādīts stratēģijā. EM uzsver, ka kritiski svarīgi projekti enerģijas piegāžu drošības stiprināšanai ir Visaginas AES, sašķidrinātās dabasgāzes termināļa un elektroenerģijas starpsavienojumu pabeigšana līdz 2020. gadam.

Energoefektivitāte ir viens no atslēgas vārdiem enerģētikas stratēģijā, jo, kā norāda EM, «zems energoefektivitātes līmenis rada gan enerģētiskās drošības, gan ilgtspējas, gan konkurētspējas riskus». Nepietiekama mājokļu energoefektivitāte ir otrs lielākais CO2 izmešu radītājs Latvijā.
Lielākais potenciāls ar valsts īstenojamiem atbalsta instrumentiem enerģijas ietaupījumam ir mājsaimniecību un transporta sektorā. Līdz 2030. gadam jāturpina atbalsta programmas esošā dzīvojamā fonda un sabiedrisko ēku energoefektivitātes palielināšanai, sevišķi daudzdzīvokļu sektorā, norāda EM. Līdz 2030. gadam nepieciešams panākt mājsaimniecību siltumenerģijas patēriņa samazinājumu līdz 100 kWh/m2 gadā, lai sasniegtu kopējo enerģijas ietaupījumu līdz 10 000 GWh.
EM arī iesaka jau drīzumā noteikt ievērojami augstākas būvnormatīvu prasības jaunu ēku siltumnoturībai, ņemot vērā, ka jau šobrīd tirgū ir plaši pieejami būvizstrādājumi un būvniecības tehnoloģijas, kas ļauj sasniegt enerģijas patēriņa līmeni jaunās ēkās vidēji 50 kWh/m2 gadā.

Elektroenerģijas tirgū jau atrodamies brīvas konkurences apstākļos, bet dabasgāzes apgādes jomā vēl tāls ceļš ejams. Galvenais uzdevums - gāzes tirgus atvēršana citiem piegādātājiem. EM uzskata, ka, ņemot vērā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas enerģijas tirgu nelielo izmēru, nepieciešams attīstīt vienotu Baltijas enerģijas tirgu. «Baltijas gāzes apgādes tirgus optimālai darbībai nepieciešams izveidot vienotu reģionālās dabasgāzes pārvades sistēmas operatoru, kura funkcijas, ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko atrašanās vietu, kā arī vēsturiski izveidoto gāzes apgādes sistēmu, visefektīvāk pildītu Latvijas gāzes pārvades sistēmas operators.»

Šķiet, viens no visgrūtāk izpildāmajiem darbiem, ņemot vērā jau ilgstošu stīvēšanos starp trim Baltijas valstīm par alternatīva dabasgāzes piegādes avota - sašķidrinātās dabasgāzes termināļa (SGT) - atrašanās vietu. Eiropas komisija (EK) ir solījusi līdzfinansēt šādu projektu, izvirzot nosacījumu, ka Baltijā jāveido viens reģionālais SGT. Valdības uzdevumā veikts pētījums liecina, ka Rīga būtu piemērotākā vieta SGT būvei. Igaunija un Lietuva neatbalsta SGT būvi Rīgā, katra no valstīm vēlas būvēt nelielākus termināļus savā teritorijā, kas apdraud EK finansējumu.

Konkurence enerģijas tirdzniecībā Baltijas valstīs pieaugs līdz ar jaunu energosavienojumu izveidi ar Skandināvijas valstīm (elektroenerģijas jomā). Kopš 2010. gada, kad darbu pārtrauca Ignalinas atomelektrostacija, Baltija elektroenerģijas jomā faktiski ir kļuvusi par importētāju (iztrūkums ir aptuveni 10% no Baltijas patēriņa, lielākais importētājs - Lietuva). Pašlaik Baltijai ir tikai viens energosavienojums ar Skandināviju (Igaunja - Somija), taču tā kapacitāte nav pietiekama, tāpēc šobrīd tiek veidoti vēl divi savienojumi (papildu savienojums starp Igauniju un Somiju un savienojums starp Lietuvu un Zviedriju). Paredzams, ka no 2014. gada, kad sāks strādāt otrs Igaunijas - Somijas savienojums, elektroenerģijas cena tuvināsies Somijas cenu līmenim.
Kā norāda EM, enerģijas piegāžu drošība un ārējā enerģētikas politika 2030. gada perspektīvā spēlēs būtisku lomu Latvijas tautsaimniecībā un «no enerģētisko resursu drošības, cenas un risku diversifikācijas būs atkarīga gan investīciju vides pievilcība, gan jebkuras mājsaimniecības budžets un patēriņa struktūra». EM uzskata, ka Baltijas valstīm kopīgi jāturpina Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojumu plāna (BEMIP) realizācija.