Sportista gēns
Lai arī Kristers dzimis Dobelē, par dobelnieku viņu nosaukt nevar. Dēla otrajā dzimšanas dienā Toberi krasi mainīja dzīvi un pārcēlās uz Kurzemes piekrastē esošo Rucavas pagastu, jo vecākiem pavērās iespēja strādāt pašiem savā lauku saimniecībā. Enerģiskajam Kristeram sports bija asinīs – mamma Ginta bija sporta skolotāja Dobelē un savulaik skrēja sprinta distances vieglatlētikā, bet tēvs Ričards ir izbijis handbolists. Bija tikai laika jautājums, kad sporta gaitas uzsāks arī dēls, bet sākums bija tāls no futbola – sporta dejas, turklāt Kristeram tās tīri labi gāja pie sirds, taču 1. klasē sākās īstā mīlestība, kas kvēlo joprojām. Ar futbolu rucavnieks sāka nodarboties septiņu gadu vecumā un darīja to 45 kilometrus attālajā Liepājā pie trenera Dmitrija Kalašņikova.
"Rucavas pamatskolā mācījās vecāks puisis, kurš spēlēja Liepājas metalurgā. Viņš ieteica pamēģināt futbolu. Sākumā aizbraucām paskatīties viņa treniņu, lai saprastu, kā viss notiek, kam sekoja saruna ar treneri Kalašņikovu. Viņš uzaicināja atbraukt uz nākamās dienas treniņu un jau pašam uzspēlēt futbolu, lai redzētu, kā man tas padodas. Atceros, nodarbībā mani ielika vājākajā, C grupā. Sasitu, šķiet, sešus vārtus," skatu uz futbola kaislības sākšanos paver Tobers. Kalašņikovs pēc jaunā censoņa pirmā treniņa bija tik pozitīvi iespaidots, ka aicināja vecākus nopirkt kāju aizsargus, jo jau nākamajā dienā puikam būšot jāpiedalās spēcīgākās A grupas turnīrā! "Futbols aizrāva jau no pirmā treniņa. Tobrīd biju vairāk uzbrūkošā plāna spēlētājs un situ vārtus. Golus sist man patīk joprojām, kaut gan par uzbrukumu tik daudz vairs nedomāju."
Sākoties futbola stāstam, Tobers vēl joprojām bija redzams uz deju grīdas, bet lielā izšķiršanās pienāca brīdī, kad abos sporta veidos sakrita sacensību laiks. Tad priekšroka tika dota sporta karalim. Jaunajam futbolistam sākumā treniņi bija trīs reizes nedēļā, bet ar laiku grafiks kļuva tikai saspringtāks. Katru reizi ar auto no Rucavas uz Liepāju bija jāmēro 45 kilometri turp un arī atpakaļ, vecākiem visbiežāk dēlu gaidot turpat laukuma malā. Tobrīd savu karjeru vēl tikai sākošais Kalašņikovs bijis ļoti labs pirmais treneris, tagad atceras Tobers. Abi turpina kontaktēties arī šodien, lai gan katru ceļš jau aizvedis uz savu pusi. Dmitrijs uzdienējās līdz galvenā trenera amatam nu jau vairs neeksistējošajā Liepājas metalurgā, bet pēdējos gadus vadījis klubus Igaunijā.
Spiests palikt bez futbola
Šādā ritmā – paralēli braukājot uz futbola treniņiem Liepājā – Tobers Rucavas pamatskolā izskolojās deviņas klases. Kaut gan jau 7.–8. klasē bija piedāvājumi pārcelties uz internātu vēju pilsētā, ar ģimeni tika nolemts pamatizglītības diplomu iegūt Rucavā. Jaunā censoņa sapnis bija sekot futbola spēles vilinājumam, tāpēc 10. klase jau tika sākta Liepājā, dzīvojot internātā. Pāris gadu pirms pārcelšanās situācija gan nebija iekrāsota tik patīkamos toņos, jo Kristeru piemeklēja kaite, kas ne tikai varēja pārvilkt svītru viņa futbolista nākotnei, bet arī ietekmēt visu turpmāko dzīvi.
"14 vai 15 gadu vecumā man piesūcās ērce, bet pēc tam konstatēja Laima slimību."
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!