Uz kalnā celto Svētās Sirds baziliku Parīzē ved stāvas kāpnes. Ja vien nekārpās augšā ar taksometru, slavenie trīs simti pakāpienu ir jāpievar pašam. Vislabāk to darīt pievakarē, kad saule nekausē no ādas ārā un var vērot krāsaino lampiņu trīsuļošanu tieši pie kājām. Šis ir laiks, kad indieši, bet varbūt pakistānieši, ar atslēgām tinkšķinot pa vēsi norasojušām pudelēm, sāk tirgot aliņus izslāpušajiem skaisto skatu cienītājiem. Sauso rīklīšu ir daudz, vakars garš, un aliņš ir valdzinoši pārklājies ar mazām rasas lāsītēm.
Kā var pateikt, ka bizness iet kā smērēts? Savus astoņdesmit pakāpienus no augšas kļūst pamanāma tāda kā ūdens tērcīte. Kad līdz Svētajai Sirdij ir piecdesmit pakāpienu, tērcīte jau kļūst par straumīti, bet tuvu pašai virsotnei mēs redzam vairākas, pa kāpnēm lejā lēkājošas straumītes. Tas ir tīrs, svaigs urīns – pie bazilikas nav tualešu, bet ir lielisks slēgts kiosks, aiz kura slāpes remdējušie lampiņu vērotāji iztukšo pilnos pūšļus. Ja gadās tur būt piektdienā, var iekāpt peļķēs. Ja pirmdienā – būs diezgan sauss, tikvien kā smirdēs, bet to jau lietus noskalo. Ja kas, lampiņu gaismas no tā nekļūst mazāk krāsainas.
Literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš nesen Satori publicētajās pārdomās par Parīzes vasaru ieminas, ka "kultūras mantojums neizslēdz netīrību", un turpina domu ar novērojumu: jo dziļāk vasarā, jo vairāk žurkas bizinās starp tūristu kājām viņu romantiskajās vakariņās āra kafūžos. "Vasara ir īsāka par Parīzes žurkas asti,» viņš nopūšas. Es tikai varu piebilst: "…arī īsāka par čuru straumi Monmartras nogāzē."
Zibinu galvā šīs domas, staigādams gar tukšajiem Rīgas veikalu skatlogiem. Salīdzinot ar olimpisko pilsētu, žurkas mums ir tāds retums, ka tās ir jāieraksta Sarkanajā grāmatā, čuru straumes un visur pavadošās suņu kaku smaržas mums arī nav, un pusdienu var pavadīt kanālmalas zālājā, nebaidoties, ka tavu sviestmaizi kāds grauzējs aizstieps savam pazemes ķēniņam melnā metro tunelī.
Starp citu, arī Ņujorka vasarā nav nekāda paradīzes sala. Ja lietus kādu laiku nav bijis, kvekšķošo cilvēka draugu apmīztie stūri izstaro tādu enerģiju, ka acis sāk asarot un drēbēm mainās krāsa. Metro tur ir karsts un lipīgs, visur salipušas košļenes, un, atceroties šīs sajūtas, es vienlaikus secinu: jo smirdīgāks un lipīgāks, jo spēcīgāka kultūras dzīve pilsētā. Ja vēl tev žurka lūko nospert sviestmaizi vai baloži kakā uz galvas, visdrīzāk esi nonācis mākslas metropolē. Jo tīrāka ir pilsēta, jo mazāk drazu, smaku, saņurcītu papīru un nepareizi ģērbtu cilvēku, jo lielāka ir varbūtība, ka kultūras dzīve šai vietai met līkumu. Varbūt tāpēc mākslas notikumi, vismaz Rīgā, cenšas atrast sev vietu pamestās, mitrās ēkās ar brūnām tapetēm, kabinetos ar nesen norautiem plauktiem un Dieva aizmirstos pagalmos.
Starp citu, vistīrākā pilsēta, kādu ir gadījies apmeklēt, ir Minska Baltkrievijā. Tur suņi nečurā, ielu apmales bija balti krāsotas, koki ielu malās nebija nokaltuši un bezpajumtnieki sen nodoti utilizācijai. Tiesa, arī māksla no turienes izskatījās sen aizgājusi. Nu tad vakarā lūgsimies, lai mūsu pilsētu apsēž žurkas, lai spieto bēgļi, lai smaka nāk no visām vārtrūmēm. Jo varbūt tikai tā mēs varēsim piesaukt augstās un smalkās kultūras biežākas parādības un, kazi, varbūt pat laikmetīgās mākslas muzeju!