Māksla ir ierocis. Pret ko to vērst?

Turklāt cīņa par kaut ko vienmēr ir arī cīņa pret kaut ko citu. Šaubu nav, ka šobrīd notiek cīņa, kurā piedalās visas mākslas – un ne tikai Latvijā, bet globāli. Latvijā šī cīņa šobrīd visspilgtāk materializējusies kā savveida literatūras atmoda, bet klusāk tā tiek izcīnīta arī citās jomās. Visā pasaulē humanitārās zinātnes cīnās par savām tiesībām eksistēt arvien brutālāka kapitālistiskā materiālisma apstākļos. Bertolds Brehts savulaik norādījis, ka "māksla nav spogulis, kas atspoguļo realitāti, bet gan āmurs, ar kuru to veidot." Kad māksla kļūst par ieroci, tā stājas pavisam citās attiecībās ar realitāti – ekstrēmākajā izpausmē tā var būt atklāta konfrontācija ar pastāvošo iekārtu, kam seko pretreakcija un represijas – gan pret mākslu, gan mākslinieku. Viens no klasiskiem piemēriem represijām pret mākslu ir meksikāņu mākslinieka Djego Riveras sienas gleznojuma iznīcināšana Rokfellera centrā Ņujorkā pēc tam, kad Nelsons Rokfellers, šī darba sponsors un pasūtītājs, ieraudzīja, ka Rivera ir radījis monumentālu komunisma propagandas paraugu, neiztiekot bez Ļeņina, visu apspiesto proletāriešu līdera tēla un citiem līdzīgiem motīviem, kuri, loģiski, bija pilnīgi pretēji Rokfelleru ģimenes pārstāvētajai amerikāņu kapitālisma ideoloģijai. Piemēru netrūkst arī gadījumam, kad represijas tiek vērstas pret pašu mākslinieku – tā ir gan ķīniešu mākslinieka Ai Veiveju, gan krievu mākslinieču grupas Pussy Riot ieslodzīšana. Abos gadījumos var teikt, ka māksla ir ierocis, un šī ieroča lietošana ir izraisījusi notikumu virkni, kura krietni vien pārsniedz izstāžu zāles un mākslas profesionāļu pulciņa robežas. Māksla ir ierocis cīņā par noteiktām vērtībām un ideāliem, un attiecīgi cīņā pret institūcijām un struktūrām, kuras šīs vērtības un ideālus noliedz un ierobežo. Vēl citi politiski vai sabiedriski aktīvas mākslas gadījumi aplūkoti šovasar klajā nākušajā britu mākslas zinātnieces Klēras Bišopas grāmatā Mākslīgās elles (Claire Bishop, Artificial Hells. London, New York: Verso, 2012), kas veltīta mākslai, kuru autore dēvē par "līdzdalības mākslu", ar to saprotot mākslas darbus, kuri paredz apkārtējās sabiedrības apzinātu vai neapzinātu līdzdalību darba tapšanā vai norisē. Argentīniešu mākslinieks Leons Ferrari konferencē Nacionāla tikšanās ar avangardu 1968. gada augustā pasludināja, ka "māksla turpmāk vairs nenozīmēs skaistuma vai inovācijas meklējumus. Māksla būs spēks un miera traucēšana. Veiksmīgs mākslas darbs būs tas, kurš mākslinieka dzīves vidē atstās tādu iespaidu, kādu rada terora akts valstī, kura cīnās par savu brīvību." Šī mākslinieciskā pozīcija sasaucas ar ideju par mākslu kā ieroci, kurš tiek izmantots destruktīvos nolūkos – cīņā pret. Savukārt otrs piemērs raksturo mākslu kā ieroci, kurš tiek izmantots konstruktīvos nolūkos – cīņā par. Poļu mākslinieks Pāvels Althamers jau kopš 1990. gadu sākuma sadarbojas ar centru cilvēkiem ar garīgiem un fiziskiem traucējumiem Varšavā. Mākslinieks teorētiski ir keramikas pulciņa vadītājs, bet praktiski viņa sadarbība ir ilgstošs mākslas projekts, vai precīzāk process, kura ietvaros mākslinieki ir pilnīgi visi dalībnieki – kopīgi tiek uzņemtas filmas, tiek organizēti izpētes braucieni un tā tālāk. Arī Althamera pasaulē māksla ir ierocis, tikai izmantots galvenokārt cīņā par – par cilvēktiesībām, par izpausmes brīvību, par vienlīdzīgām iespējām. Cīņa par varbūt nav tik spektakulāra un bīstama kā cīņa pret, bet pilnīgi noteikti tā ir ne mazāk svarīga. Tā ir ideālista pozīcija, no kuras uz pasauli savulaik raudzījās gan Gijoms Apolinērs, gan Pablo Pikaso, gan daudzi citi mākslinieki, dzejnieki, rakstnieki, režisori. Tā ir ticība tam, ka mākslām piemīt spēja mainīt cilvēku domāšanu un rosināt pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā.