Padomāt

Par pieminētajiem semināriem nezinu, bet daudzu konferenču, semināru, workshop saturs ir raudulīgi tukšs. a) Akadēmiskajā vidē līdz bezjēdzībai ir novesta šī domāšanas un informācijas apmaiņas imitācija, kad regulāri akadēmiskais CV ir jāuzkačā ar uzstāšanās reizēm, publikācijām; b) klausītāji atsēž, lai dabūtu kārtējo papīru; c)rīkotāji atkal uzraksta atskaites aizjūras naudas devējiem+ slikta kafija. Un humanitārajiem doktorantiem tiešām vajadzētu iemācīties domāt savas domas, lasīt senus tekstus, iespējams, pat nevajag pretendēt uz jaunu ideju pašmērķīgu kultivēšanu, bet kaut panorāmisku pagātnes mantojuma apkopojumu. To nevar izdarīt apmeklējot šādas konferences, publicējoties kārtējā specifiskajā akadēmiskajā žurnālīti( atkal CV ķeksīša pēc, jo pat nozares kolēģis šos jau vizuāli garlaicīgos izdevumus nelasa). Galu galā, labprāt, KD lasītu vēsturnieku, mākslas zinātnieku utt. esejas par dažādiem tematiem. Nolaižaties pie mums KD lasītājiem no saviem augstumiem, jo tukši vārdi, sliktas fotogrāfijas un saulesbrilles patiešām mūs nomāc.

te gan lietā būtu piebilst, ka augusta vidus ir atvaļinājumu laiks un civilizētajā pasaulē augustā nekādus seminārus un workšopus neviens nerīko. Tāpat kā laikā starp ziemsvētkiem un lieldienām, piemēram. Ja nu re.baltica ir tik stulba, ka to nesaprot, nākas vien samierināties ar tukšu zāli. Tiesa, var gadīties, ka viņus tas nemaz neuztrauc, jo pasākums ķeksim, lai būtu ko ierakstīt atskaitēs līdzekļu devējiem. Kā daudzi pasākumi mūsdienās. Diemžēl ne tikai rakstu un žurnālistikas kvalitāte krīt, tas pats ir sakāms arī par visādiem semināriem, konferencēm un citiem tāda veida pasākumiem, kur vieni un tie paši gadiem stāsta vienu un to pašu, kas nereti vēl piedevām ir pašsaprotamas un katram nozares speciālistam viegli izsecināmas lietas.

"Kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ" - es domāju,ka iemesli ir ļoti labi saprotami. Manuprāt pirmais un lielākais tomēr ir laika trūkums. Es vakardien tik ļoti gribēju tikt uz Sprances vadīto diskusiju par bēgļiem, jo tur bija solīts, ka varēs runāt visi, kuri vien gribēs un es ļoti būtu gribējusi, bet ...man bija 2 citi paralēli pasākumi, nerunājot nemaz par to,ka man tuvojas termiņš ,kad ir jāatdod grāmatas, bet tā ir puslasītas. Esmu ievērojusi, ka man jau tā ir maz cilvēku ar,kuriem komunicējos un tik un tā - pat viņiem man pietrūkst laika. Otra lieta - par skaudību - tam es piekrītu. Visi šie intelektuālie darbi - tie ir tik nenormāli seksīgi un iekārojami - celies kad gribi, organizē savu darba režīmu kā tev ir ērtāk un iespējamāk - un mācies saņemt naudiņu - un ne jau par talantu, bet par prasmi. Domāju,ka tā nerunāšana un nediskutēšana un neatsaukšanās uz patiesām vērtībām - to visu nosaka pašsaglabāšanās instinkts. Man jau literāti un tā pati Rīga 2014 banda bija tie spilgtākie piemēri - ir šaurs loks, kur viens otru slavina, viens otram piešķir prēmijas un stipendijas un tik pārliecinoši,ka sāk noticēt paši sev. Tā tas ir un man šķiet,ka tā ir visur pasaulē un ka tā vienmēr ir bijis. Kādas morāles, vai ētikas normas maina uzsvarus un akcentus, bet kopumā - domāju,ka tā ir bijis un būs. Viena cita - daudz daudz vērtīgāka lieta manuprāt, ir tas, ko Zībarte raksta par kursiem, par izglītošanās iespējām. Es noteikti ietu uz mākslas vēstures kursiem, uz Bībeles studijām, literatūras, mūzikas , arī tās pašas arhitektūras vēstures kursiem - mani interesētu. Jautājums - cik tas maksātu un kādos laikos tas būtu. Jo tā tas ir - mans laiks ir paātrinājies - nespēju visu ko un kā vēlos

Nu gan! Autore citiem pārmet iedomību, bet pati šajā tekstā nodemonstrē iedomību vispārākajā pakāpē, rakstot: "Es, piedaloties žūrijās un darbu vērtēšanās, redzu arvien vājākus dizaina darbus, bet avīzēs un žurnālos – tukšus vārdus, sliktas fotogrāfijas un grafiku." Un ar tukšiem vārdiem pilns arī šis teksts!