Kāpēc 1. novembrī būtu jāatgriežas pie 22. oktobra ziņas? – taisnīgi varētu jautāt KDi lasītājs. Tā taču jau tik veca ziņa! Uzmeta aktualitātes burbuli tīklos, pasprēgāja asprāši vienu dienu un norimās. Ejam tālāk. Tomēr skatītāju saķeršanās košļeņu paciņas čaukstināšanas dēļ Malmes koncertzālē, Leipcigas Gewandhaus simfoniskajam orķestrim Andra Nelsona vadībā atskaņojot Gustava Mālera Piekto simfoniju, manuprāt, nepavisam nav tikai ziņa viendienīte.
Bija prieks vērot, ka laikabiedri, apspriežot šo atgadījumu, neiztaisījās svētāki par svētiem. Ne viens vien komentētājs atsauca atmiņā savus skatītāja grēka darbus. Visbiežāk jau netīšus. Visu dienu esi sūkājis visādus "lokitus", līdz mēle jau jēla, īsi pirms plkst. 19 šķiet, ka ir pavisam labi, bet, tiklīdz izrādē iestājas kāds klusāks un aizkustinošāks brīdis, rīklē ieķeras nepielūdzams kāss. Pie grēksūdzes var pievienot arī nomestus numuriņus, čukstēšanu ausī, telefona zibināšanu (jaunlaiku sērga) u. c. Man arī diemžēl pāris reižu ir nācies uzvesties vienkārši nepiedodami. Par vienu gadījumu sarkstu aiz kauna joprojām. Kursa vadītāja Silvija Radzobe pašaizliedzīgi vēlējās ar mums, galīgi zaļiem jaunuļiem, dalīties mākslā ar visu labāko, ko pati pieredzējusi, un veda mūs uz Pēterburgu skatīties Ļeva Dodina Velnus. Nakts vilciens, "plackartes komforts", cik nu vispār gulēts, visa diena nostaigāta pa dzestro rudens Pēterburgu, vakarā teātrī siltumā tāds miegs kā maiss galvā. Kā tai nabaga blakussēdētājai – aristokrātiskai pēterburdzietei, kura laiku pa laikam man bakstīja sānos – bija zināt, ka šī dīvainā nekauņa, kas klanās viņai blakus pirmajā rindā, patiesībā ir mākslas svētceļniece no Rīgas?
Ja vēl par konfektēm – interesanti, ka Teātra ledenes tiek ražotas joprojām. Tas liecina, ka sūkājamo konfekšu patēriņš zināmā mērā tiek uztverts kā neatņemams kultūras baudījuma rituāls. Tiek piesolīts, ka "tas ir bagātīgs C vitamīna avots, spirdzinošs un atsvaidzinošs. (..) Lielisks piedāvājums ikvienam, kurš vēlas ko skābenu, uzmundrinošu un dzidru – īstu (..) Teātra ledeni, kura tikpat labi garšo arī operā un kino" (no ražotāja preces apraksta). Varbūt nepieciešama piebilde – lūdzu, lietot (pēc iespējas) starpbrīdī? Vai jums reizēm nav licies, ka daži skatītāji nenāk ne uz Dumpīti, ne Seņkovu, bet ir ieradušies tieši iztīt savu konfekti – lēni un mērķtiecīgi, kā izpildot solonumuru ar Džūlijas Lambertes sarkano lakatu, neiedragājamā pašcieņā? Bet nevainosim visā ledenes. Kāpēc, piemēram, ir jāmetas aplaudēt, pirms diriģents vispār nolaidis rokas? Vai – jāļauj bērnam brēkt, ja skaidrs, ka viņš tik drīz nenomierināsies?
Protams, salīdzinājumā ar Šekspīra laika teātri mūsdienās izrādes un koncerti notiek teju kapličas klusumā. Varam uzsist sev uz pleca, piedot sev un citiem misēkļus un turpināt sargāt klusumu kā brīnišķīgu civilizācijas sasniegumu. Laikā, kad publiskā telpa mūs bombardē ar reālu trokšņu teroru, tas ir svarīgi ne tikai Mālera 5. simfonijas laikā. Vismaz drusciņ piedomāt par to.
var mest akmeni arī