Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Smīnu nomaina asaras. XXI gs.

Tikko atgriezos no izrādes, kuras daudzsološajam sākumam pienāca pavisam neiedvesmojošas beigas: temps sāka buksēt, aktieri forsēt emocijas, pirmā cēliena atsperīgās vārdu pārmaiņas nomainīja patētiski monologi. Un tas viss – žanra maiņas dēļ, kas, paradoksālā kārtā, savukārt būs iemesls, kādēļ izrādi ar sajūsmu atcerēsies lielākā daļa no apmēram simts skatītājiem. Jo žanrs, ar ko iestudējums negaidīti tika noslēgts, bija melodrāma.

Neliekuļošu – Restaurācijas komēdija (Restoration Comedy), ko Ņujorkā šobrīd rāda The Flee, labā atmiņā paliks arī man. Kaut arī iemesli ir divējādi. Līdzīgi kā lielai daļai skatītāju,man patīk melodrāmas, pat ja reizēm to baudīšana atgādina drīzāk guilty pleasure – patiku, par kuru tā kā drusku kauns un gribas sevi aizbildināt ar kādu indīgu asprātību. Varbūt tas pat ir viens no pievilcības avotiem – melodrāma man allaž likusies uz pašironiju vedinošs žanrs. Bet ne šoreiz.

Profesionāli Restaurācijas komēdija paliks atmiņā pirmām kārtām pirmā cēliena dēļ (kopumā izrāde ilgst gandrīz četras stundas). Mazā telpā, ko no trim pusēm iekļauj dažas skatītāju krēslu rindas, pārdesmit aktieri spēlē, ka spēlē Restaurācijas laika komēdiju – XVII gs. pēcpuritānisma laika kostīmus papildina neonzilas un rozā parūkas, zib apakšveļas kalni, korsetes papildina ādas ielaidumi un XX gs. seksuālām subkultūrām raksturīgi aksesuāri... Pikantērijas stāstā par tikumīgu sievu, kuru pametis vīrs, ko viņa pēcāk atgūst, spēlējot kurtizāni, ir asprātīgas un atbruņo. Galu galā vulgaritāte un bezgaumība ir jāizpilda visaugstākajā līmenī, lai tās vienlaicīgi būtu piedauzīgas, bet nebūtu aizskarošas.

Ilūzija, apvienojot vēsturisko ar moderno, izrādē izdodas pilnīga – runa te nav par precizitāti laikmeta tvērumā, bet gan par garu. Tās ir dzīres, kurās tiek svinēta brīvība un dzīve visā tās dažādībā. Katrs skatītājs tiek sagaidīts, nosēdināts vietā, padzirdīts ar vodkas kokteili pēc "no bottom" jeb nemitīgas uzpildīšanas principa. Ar katru iepazīstas un parunājas laba daļa izrādes aktieru. Sarunas ir personiskas, ieinteresētas, atvērtas – kā ballītē, kurā satiekas nepazīstami cilvēki, nevis iestudējumā, kur režisora kaprīzes dēļ aktieriem ik vakaru jāuzspēlē interese par svešiniekiem. Domāju, tas ir ļoti grūti – radīt iespaidu, ka acīmredzamais spēles teātris nav spēle. Atslābināt, savaldzināt, izaicināt.

Kad sākas "uzvedums" (būtībā – luga lugā), darbība burtiski ņirb ap skatītājiem – spēlēts tiek aiz muguras, zem kājām, klēpjos sēžoties... Kungi sarkst, dāmas ķiķina. No puritānisma žņaugiem atbrīvotā tikumīgā varone triumfē, ievelkot atpakaļ laulības gultā seksuālās apetītes un sociālo ierobežojumu pārlieku nomocīto mīlas objektu. Happy end. Un cēliena beigās, kas, iespējams, ir visjaukākais, mēs visi kopīgi ieraugām, ka ceļš uz elli nereti bruģēts labiem nolūkiem. Jo nu mums ir "reformēts" grēcinieks, sieviete, kuras atmodinātā seksualitāte ir dziļā pretrunā ar viņas svētās ikonas lomu vīra dzīvē, un abu labākais draugs, kurš laulāto samierināšanas procesā atklājis, ka viņa jūtas pret daiļo draudzeni ir mazāk brālīgas, kā iepriekš domāts. Talantīgāko žanra literatūras paraugu (no kuriem dramaturģe krietni "norakstījusi") garā – dzīve ir viena ironiska padarīšana.

Tas, ka otrais cēliens ir "asaraina" melodrāma, ir zināms pārsteigums. Prieku, ka liktenīgie šķēršļi tiek pārvarēti un pareizie pāri dabonas, aizēno fakts, ka ik likumsakarība ietērptagarlaicīgā monologā. Pat ja tu ar visu sirdi piekrīti, ka katram cilvēkam jābūt laimīgam savā veidā (lai tā ir mono- vai poligāmija, hetero- vai homoseksuāla mīla), drusku tomēr kaitinoši sēdēt un skatīties, kā nekas nenotiek, tikai tāpēc, ka minūtes divdesmit tiek uzskaitītas visas iespējamās laimes formas un kombinācijas.

Bet šis bloga ieraksts tomēr ir par ko citu - par melodrāmu kā XXI gs. zīmi. Par to, ka mūsu kolektīvā, tik daudzējādā ziņā globālā kultūra ir mainījusies. Nav jau tā, ka postmodernisms nebūtu izmantojis melodrāmas. Tieši otrādi. Bet kaut kas tomēr ir būtiski atšķirīgs: mēs esam sākuši jūtināties nopietni. Raudāt, nevis ironizēt. Nopūsties un žēlot, nevis bezkaislīgi fiksēt dzīves likumsakarības. Mums ir sevis žēl. Un tas nav tikai dziļi sirdī puritāniskās vērtības lolojošā amerikāņu teātra fenomens. Dauntonas abatija – fantastisks seriāls, kura globālā popularitāte tomēr, piemēram, deviņdesmito gadu kontekstā būtu gluži neiedomājama - ir miljonu mīlēta. Pat uz sliktu pornogrāfiju velkošās, nu jau arī Latviju aplaimojošās Greja nokrāsas īstenībā ir melodrāma, par visa veida pusaudžu literatūras grāvējiem nemaz nerunājot.Tāpēc no šī vakara izrādes atlikumā man palikuši divi jautājumi, uz kuriem vismaz šobrīd atbilžu trūkst. Vispirms – cik īstas (vai varbūt precīzāk: dziļas) ir mūsu jūtas, ko melodrāmas uzjunda? Vai to popularitāte liecina, ka kā kultūra esam kļuvuši cilvēciskāki, vai tieši otrādi – tā ir maska, kas ļauj apslēpt tukšumu? Un otrs – kāpēc uz Latvijas skatuvēm melodrāmu ir tik maz? Zelta zoss taču. Lai kādi arī būtu skatītāju motīvi.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja