Apvienojoties latviešu sociālākajam portālam draugiem.lv, televīzijas kanālam TV3 un piena ražošanas uzņēmumam, sākta sabiedriska akcija Mans saimes koks, kuras mērķis ir veicināt tautas interesi par dzimtas sakņu izzināšanu un radniecīgo saišu stiprināšanu. Neilgā laikā šajā platformā izveidots jau vairāk nekā 100 000 ciltskoku, iegūti divi radošās izcilības Adwards 2013 apbalvojumi, to vidū tautas simpātiju balva, kas tikai apstiprina – kosmopolītisma gars nav apklusinājis senču asinsbalsi!
Var gadīties, ka jākļūst par meiteni ar pūķa tetovējumu, lai varētu atrast patiešām pārsteidzošas lietas un ar detektīva cienīgu apņēmību raktos pa arhīviem, šifrētu mācītāju rokrakstus baznīcu grāmatās, maldītos pagastu valžu fondos un pētītu dvēseļu revīziju dokumentu avotus. Motivācija šajā gadījumā var būt gan urdošs pētnieka gars, gan patiesa vēlme izzināt savas saimes saknes, taču, visticamāk, abi iepriekšminētie. Ja tomēr pašam tāda rakšanās pa noputējušiem dokumentiem nešķiet saistoša, bet vēsturi par savu izcelšanos uzzināt gribas, vienmēr var iziet no situācijas, noalgojot šim uzdevumam kādu profesionāli.
Protams, ar pētniecisko darbību iespējams nodarboties arī internetā. Bez draugiem.lv pieejamās aplikācijas, kas drīzāk ir platforma, kur fiksēt radiniekus un savā starpā diskutēt, ir īpašas programmas, ar kuru palīdzību pārskatāmi noformēt atklājumus, neuztraucoties, ka uzieto radu būs vairāk nekā papīra resursu. Ir pieejamas arī vietnes, kurās meklēt pašu informāciju, piemēram, daļēji dokumentālo mantojumu digitalizējis Latvijas Vēstures valsts arhīvs. Taču tādā gadījumā, visticamāk, meklējumu sākšanai ar savu vecvecāku uzvārda un dzimšanas dienas zināšanām vien būs par maz.
Varētu jau likties: kāda tur starpība – uzzināt, ar ko nodarbojies un kur tieši piedzimis kāds attāls un nevienam nezināms sencis? Taču tas ir viens no veidiem, kā saprast kaut ko par savu identitāti un atklāt, no kā mantotas brūnās acis, spicais deguns vai prasme ātri aizsvilties. Es, piemēram, pagājušogad uzzināju, ka pa vectēva līniju paaudžu paaudzēs mani senči bijuši latviešu saimnieki, tas ļāva uzplaiksnīt nacionālajai pašapziņai, un nodomāju – redz, mani vecvecvectēvi tātad arī ņēmās gluži kā Likteņa līdumniekos! Forši, tomēr tālāk ar šo informāciju neko tā arī nedarīju. Laikam interese par dzimtas pagātni, tāpat kā vēlme biežāk pulcēties radu lokā vai pašam apkopt kādu dārzenīti, mēdz atnākt līdz ar noteiktu briedumu. Vai neatnāk nemaz.
Skaidrs, ka liela saime var nostiprināt drošības izjūtu un pat likt labāk justies ikdienā. Par to liecina tautas, kas šīs kopā sanākšanas tradīcijas ir spējušas līdz šodienai saglabāt, protot izjust lepnumu un pacilātību ne tikai par brašo dzimtu, bet visu nāciju kopumā. Taču vēl svarīgāk par jaunu radniecīgu saišu dibināšanu un senču kultu ir izrādīt rūpes par jau zināmajiem radagabaliem. Šķiet, visvieglāk to izdarīt, ieviešot kopīgas tradīcijas, kuras pārkāpt ir grēks, piemēram, visiem regulāri sanākt kopā kādos svētkos. Lai neapgrūtinātu ar organizēšanas nastu vienmēr vienus un tos pašus upurus, nākamais namatēvs ar namamāti katru gadu var pārņemt stafeti. Starp citu, tuvojas Jāņi – tas kādai saimei var būt labs sākums!
Informācija