Paradoksāli, bet tieši autora vīrišķais pasaules skatījums apvienojumā ar absolūti neordināru pieeju grāmatas varoņu jūtu dzīves atainošanā rada to netveramo burvību, kas raksturo augstākās raudzes franču literatūru kopumā – īpašo noskaņu rada nojaušamais, nevis uzrakstītais.
Galvenie varoņi Natālija un Markuss sarunājas maz, turklāt pateiktie vārdi un to izraisītās otra domas ne vienmēr mijiedarbojas gaidītajā veidā. Daudz spēcīgāk abus varoņus ietekmē rīcība. Daļēji instinktīva, daļēji dažādu mūsdienīgu kompleksu inspirēta, viņu saskarsme ir spriega un izbrīna ne vien apkārtējos un lasītājus, par to no sirds brīnās arī viņi paši. Brīnās un soļo tālāk, lai stāsts turpinātos.
Savdabīgais vēstījuma stils, izceļot kādu detaļu vai frāzi pāri citām, mulsina un vienlaikus ar katru nodaļu arvien vairāk savaldzina. Brīžiem pat rodas sajūta, ka lasītājs ir iekļuvis kādā absolūti personiskā un privātā pasaulē, kļuvis par liecinieku tam, ko vēl nevienas svešas acis nav skatījušas: brīdi, kad aizsākas mīlestība. Tas ir mirklis, ko nepamana nedz grāmatas galvenie varoņi, nedz viņu kolēģi, mirklis, kuru ļauts ieraudzīt vienīgi autoram un lasītājam.
Vēl viena interesanta un mūsdienīga nianse šajā romānā ir tas, ka varoņu cilvēciskās vājības kļūst par viņu īpašo trumpi – vēsā skaistule Natālija un mierīgais biroja nūģis Markuss būtībā ir diezgan parastas personas, taču autors pamanās viņus pacelt pāri pūlim, vienlaikus neidealizējot. Viņi ir īpaši ar to vien, ka ir pavisam parasti. Tādi paši kā mēs. Kā jūs. Kā ikviens. Un vienlaikus viņi ir īpaši savā netveramā veidā. To varētu dēvēt par maģiju – tomēr še velti meklēt kaut ko no fantāzijas žanra. Reālistisks, tomēr patiešām dziļš, poētisks un ilgstoši atmiņā paliekošs darbs. Ar pēcgaršu – kā labs franču dzēriens.
Pēc šī romāna motīviem uzņemta filma ar Odriju Tatū un Fransuā Damjēnu galvenajās lomās.
No franču valodas tulkojusi Anda Pelēka.