Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +16 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 17. maijs
Umberts, Herberts, Dailis

Entuziasmam – nē! Intervija ar mākslinieci Maiju Kurševu

"Man tas ir ne tikai ikdienišķs rokas treniņš, bet arī tāds kā zibensnovedējs, kas palīdz savaldīt neizskaidrojamo iekšējo nemieru," savu zīmēšanas procesu raksturo māksliniece Maija Kurševa.

Februāra beigās tika paziņots, ka Latvijas mākslinieku Maijas Kurševas un Viktora Timofejeva darbi ir iekļauti apgāda Phaidon jaunākajā izdevumā Vitamin D3, kas ir veltīts laikmetīgajam zīmējumam. Latvijas māksliniekus iekļūšanai grāmatā ir nominējusi kuratore un Laikmetīgās mākslas centra Kim? programmas direktore Zanei Onckule. Kopumā izdevumā ir pārstāvēti vairāk nekā simt autoru, kurus ir izvirzījuši vairāk nekā septiņdesmit ekspertu.

Maijas Kurševas darbos tieši zīmējums bieži vien ir idejas pamatā. Viņas agrīnajiem darbiem ir raksturīgs absurds, ilustratīvs un ironisks stāstījuma veids, kurā sirreālās dzīves situācijās darbojas un nonāk dažādi mākslinieces radītie tēli, savukārt pašlaik darbu centrā ir vairāk minimālistiska, abstrakta izteiksme un domas par pašu mākslas procesu. Sarunā ar KDi Maija Kurševa stāsta, ka Ņujorkas rezidences laikā 2019. gadā viņu pārņēmusi sajūta, ka īstenībā tikai tagad viss pa īstam sākas. Ir bijuši treniņi, mēģinājumi, vingrinājumi – un labākais vēl ir priekšā.

Kā jūties šajā laikā? Ar ko tagad nodarbojies?

Man ir viss nepieciešamais, lai nodotos mākslai, un tas ir forši. Pa vidu ir studenti un dažādi citi pienākumi, un radošais process notiek diezgan lēni. Tagad zīmēju šveiciešu simbolista Arnolda Beklīna gleznas Mirušo sala interpretāciju. Viņš gleznojis vairākas versijas no 1880. līdz 1886. gadam. Glezna ir nenormāli skaista. Jau Ņujorkas rezidences laika blociņos esmu to uzskicējusi. Tagad beidzot pieķēros un darbojos nu jau gandrīz mēnesi zīmējot un pārzīmējot.

Tas sasaucas ar šo laiku.

Jā, viss sakrīt. Viss tajā gleznā ir apstājies un pamiris. Beidzot ir laiks apstāties, domāt, izglītoties, darīt visu bez steigas. Gleznai ir vasarīga noskaņa – centrā vertikālas cipreses, skaista dienvidnieciska forma. Es savu variāciju par Mirušo salu esmu nosaukusi par Vasarnīcu. Tur brauc nevis mirt, bet beidzot atpūsties. Un padomāt par nāvi arī ir diezgan veselīgi (smejas).

Tavi darbi ir iekļauti Phaidon izdevumā Vitamin D3, un tas ir liels notikums. Pastāsti, lūdzu, par procesu, kā tas notika.

Kuratore Zane Onckule man atklāja, ka nominējusi mani šim izdevumam nu jau gandrīz pirms diviem gadiem – 2019. gadā, kad vienā laikā bijām Ņujorkā. Tajā brīdī es vispār neticēju, ka kaut kas tāds ir iespējams. Pagājušajā gadā ziemā man atnāca e-pasta vēstule no Phaidon jau ar termiņiem un tehniskajām prasībām. Es biju pilnīgā šokā, sēdēju taksī pārakmeņojusies un iekšēji gavilēju. Kamēr drukāto grāmatu nebiju saņēmusi, līdz galam neticēju, ka tas tiešām notiks, un nevienam to nestāstīju. Mani arī iepriecināja precīzais teksts, kuru par maniem darbiem uzrakstījis svešs un nepazīstams cilvēks.

Kuri no taviem darbiem ir reproducēti grāmatā?

Tie ir jaunākie darbi no Ņujorkas laika cikla Melnās līnijas, kas pēc tam bija izstādīti Laikmetīgās mākslas centrā Kim?, un viens attēls no personālizstādes Izmeklēšana, kas arī notika turpat. Pārsvarā katram autoram ir viens atvērums, bet tādam "čiekuram" kā Viktors Timofejevs ir divi atvērumi (smejas).

Minēji, ka tev nepazīstama autore Hili Perlsone brīnišķīgi uzrakstījusi par taviem darbiem. Tos viņa, visticamāk, redzējusi tikai digitāli.

Viss ir uzrakstīts tā, kā ir, nekas nav greizi interpretēts. Sākumā ar lielu satraukumu pārskrēju pāri tekstam, bet, lēnām pārlasot otru reizi, sapratu, ka viss ir kārtībā. Melnās līnijas autore nosauc par mīkstām skulptūrām, kurām piemīt negaidīts svinīgums, – tas man šķiet lieliski.

Vai esi saskārusies ar interpretāciju, kas tev liekas greiza?

Protams. Katrs interpretē un uztver atšķirīgi, tas ir normāli. Neviens nevar ielīst manā ādā un nolasīt manas domas. Atvērtība ir forša.

Es domāju par tavu darbu sēriju Melnās līnijas un to salīdzinājumu ar mīkstajām skulptūrām. Būtībā tu iznes zīmējumu telpā, ārpus papīra. Par "papīru" kļūst telpa.

Jā, tas ir uz papīra lapas ar guašu veidots zīmējums, kuru esmu izgriezusi. Mirklī, kad zīmējums ir izgriezts, tas izraujas no lapas plaknes, pavirzās pāris milimetru uz priekšu telpā un kļūst par skulptūru. Uz to sāk iedarboties gravitācija, kas ir nākamais aspekts, par kuru var domāt. Vispār process darbnīcā ir viegls un aizraujošs, es ik pa laikam vienatnē apsmejos, man ir ļoti jautri ar savām līnijām. Sākums gan bija ļoti intuitīvs. Tagad jau apzināti turu gravitāciju prātā. Piemēram, nesen uztaisīju vienu līniju, kas izskatās, it kā būtu noķerta, pielipināta pie sienas ar akrila brūnajiem pieskārieniem. Patiesībā es varētu šos darbus nosaukt arī par kolāžām.

Vai ir būtiski, kā mēs tos nodevējām?

Man liekas, ka par to ir interesanti parunāt, ja tas ir kaut kas pa vidu. Cilvēkiem patīk visu kārtot un likt plauktos – grafikas izstāde, zīmējumu izstāde, glezniecības izstāde. Tā arī ir iespējams lietas salīdzināt un pretnostatīt, tas ir izejas punkts. Un, ja ir kārtība, pret to var protestēt, to var izjaukt, pārklasificēt, miksēt. Nedomāju, ka mediji tik ļoti mainīsies, vienmēr būs glezniecība, tēlniecība, video, un jaunās lietas tikai nāks klāt. Piemēram, pērn septembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) tika atklāta izstāde Līniju arhīvs.

Zīmējums un akvarelis Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā, kurai es veidoju animāciju, tur klātesošs ir arī zīmējums un ready-made. Tās bija domas par pašu mediju, es izmantoju instrumentus no citiem plauktiem.

Šajā darbā es redzu saistību arī ar tavām Melnajām līnijām un sēriju Rūtainā kārtība. Refleksija par pašu mediju un mākslas procesu, nepārtraukta zīmēšana, radīšana.

Jā, arī LNB izstādes darbos ir iezīmēts līnijas sākums un beigas, tikai nav gravitācijas, ir punkti kustībā. Kustība un laiks, kustības ilūzija. Rūtainās kārtības idejas veidojās, domājot par produktivitāti, mākslas darbu priekšmetiskumu un domu nematerialitāti.

Refleksija par pašu mediju tavos pēdējā laika darbos parādās kā vadmotīvs.

Man patika, ko Kaspars Groševs pieminēja savā Purvīša balvas intervijā – ka ir jau sastrādāts tik daudz un ir iespējams paskatīties atpakaļ uz padarīto. Tad tu pats sevī ieraugi pavedienus un sāc tos audzēt un kombinēt, pieredze dod iespēju pakāpties nākamajā līmenī un atmest lieko. Šis process nenotiek tik apzināti, tā nav stratēģija, bet drīzāk dabiski, tā vienkārši ir.

Es sāku tīt filmu atpakaļ un sapratu, ka 2013. gada izstāde Seriāls ir aizsākums tam, ko tagad daru, ka turpat vien viss grozās. Mākslas darbs ir par mākslas darbu, tas īsti neiziet nekur ārā. Mākslas darbs ir pašpietiekams, tas pats sevi rada. Tā ir viena no mākslas īpašībām – darbs dzīvo mākslas pasaulē un atsaucas uz citiem mākslas darbiem.

Uz Ņujorku paņēmu līdzi izdrukātus Izmeklēšanas zīmējumus, no kuriem gribēju izveidot grāmatu.

Es redzēju, ka varu to turpināt, ka nav atkal jānostājas tukšā un tumšā vietā un jāsāk no nulles atkal kaut kas jauns, pilnīgi jauns. Lai arī izdomāt jaunu ideju ir labs "draivs", kas māksliniekam ir jādara. Tas ir ideāls – izdomāt, ko neviens nekad nav izdomājis.

Pašlaik zīmējums ir tavs galvenais izteiksmes līdzeklis un medijs.

Jā, bet tas ir atkarīgs arī no dzīves realitātes. No telpas, iepriekšējās dzīves pieredzes. Nav jēgas veidot milzīgas konstrukcijas un instalācijas – tas daudz maksā, un kur tu to pēc tam liksi? Tagad ir tāds brīdis, viss kaut kas vēl var būt, gan jau nākotnē uztaisīšu vēl kaut ko monstrozu. Pagaidām ir tā ideālā dzīve skaistākajā Rīgas parkā ar skatu uz kanālu un 25 kvadrātmetru zīmēšanas istabu – perfekti, vairāk nevajag!

Bet ne jau tikai racionālais, jo vairākos savos darbos, kā jau runājām, tu atsaucies uz pašu zīmēšanas mediju un procesu.

Man patīk amerikāņu mākslinieces Eimijas Silmenas teiktais, ka zīmējumam piemīt rokas mērogs. Tas ir arī parocīgs, pa rokai. Nepretenciozs, it kā nekas svarīgs. Man tas ir ne tikai ikdienišķs rokas treniņš, bet arī tāds kā zibensnovedējs, kas palīdz savaldīt neizskaidrojamo iekšējo nemieru. Tā ir komunikācijas izpausme, kura katram ir citāda – kāds grib runāt, kāds grib rakstīt, kāds grib zīmēt. Izskaidrot ir grūti.

Vai tev vēl ir blociņi, kuros katru dienu zīmē?

Jā, cenšos katru dienu kaut ko uzzīmēt, bet ir arī pauzes un klusuma periodi. Ikdienas zīmējumi ir mana dārgumu krātuve. Ik pa laikam rīkoju zīmēšanas sesijas – izvēlos kādu zīmējumu no blociņa, to pārzīmēju un risinu tālāk, izvēršu sekvencēs un uztaisu variācijas. Paralēli rodas arī cita veida sērijas, piemēram, ar sauso pasteli zīmēju krāsainus Grāmatveža sapņus un no Melno līniju atgriezumiem veidoju kolāžas, kuras izmantoju kā modeļus citai abstraktu attēlu sērijai, kas, iespējams, kalpos kā skices kādam telpiskam darbam.

Tagad esi atmetusi gandrīz visas citas lietas, ar kurām agrāk nodarbojies, – galeriju Low, apvienību Popper Publishing – un koncentrējies uz savu individuālo praksi.

Jā, bet tas arī ir kaut kas, ko, vienkārši sēžot istabā, nevar izdomāt. Man liekas, ka ir jāpiedalās un jāiesaistās procesos. Man ir atvieglojuma sajūta, jo man ailītē "darbs kopienas labā" ir ķeksītis un varu bez sirdsapziņas pārmetumiem pievērsties savai praksei. Uzreiz visās nelaimēs gribas vainot citus, piemēram, vecāko paaudzi, kura varbūt nav pietiekami pastrādājusi kopienas labā. Varbūt pārāk daudz domājusi par sevi un savu karjeru, nav dalījusies ne kontaktos, ne resursos. Varbūt tāpēc esam tur, kur esam, un varētu būt labāk.

Savu kopienu mēs veidojam paši, neviens cits mūsu vietā to nedarīs. Tas varbūt izklausās naivi, bet vajag citam par citu rūpēties, palīdzēt un dalīties. Nesēdēt apmierinātam savā mājā. Ja tev ir pietiekami līdzekļu, ir jāpērk jauno mākslinieku darbi, un ne jau tādēļ, lai izdekorētu savu istabu, bet lai tās asinis riņķotu. Jaunajiem māksliniekiem tas ir īpaši svarīgs iedrošinājums un reāls atbalsts.

Esi viena no māksliniecēm, kura atklāti runā par vietējās mākslas vides problēmām, jo tev tas rūp.

Atbalsts ir vajadzīgs, bet ir arī jāsagrupējas un problēma ir jārisina kopā. Nav mums te tik daudz cilvēku, aktīvu profesionālo mākslinieku arī nav daudz. Ja mēs paņemtu vienu paaudzi un iedotu tai tādu kā tramplīnu, atvieglotu mazliet dzīvi, piemēram, izveidojot rezidenču centru vai atbalstot ar īres atvieglojumiem darbnīcām, lai nav jāatdod 80 procentu ienākumu par īri, tam noteikti būtu pozitīvs efekts. Nedomāju, ka tas ir kaut kas utopisks. Protams, ir nepieciešams profesionalitātes un talanta siets, un nav patīkami ne atteikt, ne saņemt atteikumu.

Redzu, ka pašiem ir jāsanāk kopā. Piemēram, šeit, Kronvalda bulvārī 4, mēs jau esam nejauša un lieliska kompānija, un ir forša sajūta, ja zini – tepat blakus vēl kāds strādā un domā par mākslu. Mums nav nekādu garantiju, tikai cerība, ka varēsim te turpināt strādāt ilgtermiņā.

Kas ir tas, kas šai videi traucē kļūt starptautiski atvērtākai?

Sajūta ir tāda, ka esam pirmie iedzīvotāji uz Mēness. Katrs kaļ savu ceļu no jauna, it kā nebūtu nekādu kontaktu, iemītu taku, nekā. Protams, izdzīvo stiprākais, nevar gaidīt brīnumus, brauc un veido savus kontaktus, bet nu… Starptautiskā aprite ir svarīga, lai celtu profesionālo līmeni, lai redzētu, kā citur notiek lietas, – tas ir veselīgi. Tu apskati, salīdzini un redzi, kur zāle ir zaļāka, kur pavisam dzeltena un ka mums arī ir šis tas labs. Tas ir būtiski pašapziņai – vērienam, atvēzienam. Mūsu sabiedrībā pārmaiņas notiek, bet ļoti lēni. Vēl ir jāaug, lai mēs cienītu, neizsmietu un novērtētu cits citu. Izkoptu savu gaumi un izglītotos. Protams, nabadzība ir daudzu nelaimju un stagnācijas iemesls, ja jau ir jācīnās par pamatvajadzībām, nekam citam laika neatliek. Varbūt tāpēc arī plašākai publikai ir neizpratne, kāpēc ir jāinteresējas par mākslu.

Ja runājām konkrēti, es ļoti ceru, ka manas dzīves laikā Rīgā tiks uzcelts Laikmetīgās mākslas muzejs. Tas varētu iedot vilkmi, vērienu, iespējas. Starptautiska un mūsdienīga profesionālo mākslinieku rezidence Rīgā arī nāktu par labu ciemata mikroklimatam. Laikmetīgajai mākslai ir liels potenciāls, lai sāktu sarunu, un māksla var tikt izmantota kā tolerances trenažieris.

Vēl ļoti būtiski ir novērtēt savu darbu un prasīt par to atalgojumu. Pamazām jau uz to iet. Valsts kultūrkapitāla fonda jaunrades stipendijas dod iespēju gadu veltīt savai mākslai. Gads paiet ļoti ātri, bet tas ir vairāk nekā nekas. Ja mākslinieks nodarbojas ar mākslu no darba brīvajā laikā, viņš arī to uzskata par kaut ko "starp citu", varbūt pietiekami nenovērtē savu darbu, tas pats attiecas uz tiem, kas raksta un domā par mākslu. Vajag novērtēt sevi, savu laiku un talantu un prasīt par to samaksu.

Nozare turas uz entuziasmu.

Entuziasmam – nē! Tā ir spēcīga, bet pašiznīcinoša enerģija. Tā neatjaunojas un sadedzina tevi pašu un turklāt vēl arī dempingo nozari. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Rīgas cirka ēkas būvnieks būs Aidaco Group

Rīgas cirka atklātajā konkursā Rīgas cirka vēsturiskās ēkas Merķeļa ielā 4, Rīgā, pārbūve par uzvarētāju atzīta personu apvienība Aidaco Group, informēja Rīgas cirka komunikācijas projekt...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja