Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +20 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 5. augusts
Osvalds, Arvils

Evelīnas Deičmanes Pārdaugavas koka muižu balsis

Māksliniece Evelīna Deičmane – par Laikmetīgās mākslas muzeju, dzīvi starp Rīgu un Berlīni un to, kā tapa viņas jaunākie darbi

Evelīna Deičmane ir labi pazīstama ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un citur pasaulē. Viņa ir piedalījusies Sidnejas biennālē (2006), Maskavas biennālē (2007), Eiropas laikmetīgās mākslas biennālē Manifesta 7 Rovereto (2008), Venēcijas biennālē (2009) un Kairas biennālē (2010). Viņas darbi ir iekļauti ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam; Evelīnas jaunākais veikums bija aplūkojams starptautiskajā skaņu mākslas izstādē Skan II, kas iekļauta Rīgas 2014 – Eiropas kultūras galvaspilsētas notikumu programmā. Evelīnas Deičmanes četru objektu darbs Skurstenis. Pārdaugavas muižu audiostāsts skar projekta centrālo asi – Pārdaugavas koka arhitektūru.

Jūsu darbi ir iekļauti ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam. Kuri tie ir?

Jā, ABLV Bank kolekcijā ir Venēcijas biennālē izstādītais cikls Pārejošas bēdas. Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma otrajā – valstij piederošajā – daļā ir darbs Ņe mečtaj i ņe dumaj – muzikāls stāstījums par maniem vecvecākiem.

Kāds ir jūsu viedoklis par topošo Laikmetīgās mākslas muzeju?

Pirmkārt, muzejs noteikti ir vajadzīgs. Tas ir trūkstošais posms, un to var izjust, kad brauc kāds draugs, teiksim, no Berlīnes. Beigās sanāk, ka viss balstās uz viņa veiksmi. Ja tajā brīdī šeit ir kāda izstāde, var teikt, ka ir paveicies. Ja nav, viņš paliek neziņā par to, kas šeit vispār notiek un vai vispār tāda māksla šeit eksistē. Otra lieta ir izglītība. Man šķiet, ka, runājot par mūsdienu mākslu, nevar ilgstoši dzīvot ar attieksmi, ka tas ir tāds ķēpājums un es to nesaprotu. Taču, ja nav pastāvīgas vizuālās mākslas ekspozīcijas, kur aizvest bērnu un to parādīt, tas tā turpināsies un būs liels zaudējums sabiedrībai.

Vai jums ir redzējums, kur Laikmetīgās mākslas muzejs Rīgā varētu būt?

Es neesmu kompetenta spriest, kā vecu ēku var pārveidot par funkcionālu un labu mākslas muzeju. Es esmu redzējusi fabriku ēkas labā stāvoklī, un muzejs varētu atrasties kādā no tādām. Taču, iespējams, uzbūvēt jaunu ēku ir daudz praktiskāk un vieglāk. Reizēm man šķiet, ka varbūt tādēļ, ka patiesībā negribas neko darīt, ņem un izdomā kaut ko tik lielu, ka nevar pacelt, un tad spriedelē (smejas). Es gribētu domāt, ka var radīt ko vienkāršāku nekā kaut kādu kosmosu, kas balansē upes vidū un kur var piebraukt, teiksim, tikai ar jahtu. Muzejam būtiskākais tomēr ir saturs un pamatvērtības.

Jūs joprojām uzturaties Berlīnē? Vai varat pastāstīt, kāda ir jūsu sasaiste ar Berlīni un ko esat guvusi praktiski un mākslinieciski no tās?

Būs jau pagājuši kādi desmit gadi, kopš braukāju turp un atpakaļ. Ir bijuši intensīvāki posmi, kad tur mācījos, strādāju un biju rezidencēs, un ir bijuši tukšāki posmi, kad Rīgā kārtoju tādas sadzīviskas lietas kā autovadītāja tiesības un braucu pie zobārsta (iesmejas). Izskatās, ka turpmāk sanāks vairāk braukāt starp divām pilsētām, man tur ir savas ieceres, jo pamats ir ielikts un nav tā, ka atgriežoties jāsāk viss no gala. Aprīlī Berlīnē bija fotoizstāde, un ir sajūta, ka lietas tur risinās diezgan veiksmīgi un ir interese. Ir doma par personālizstādi, es vēlos piedāvāt konkrētu projektu skaņu mākslas kuratoram Karstenam Zeifertam. Es redzu labu pamatu turpmākam darbam. Tas skanēs kritiskāk Rīgai, taču Berlīnē mērķis ir skaidrāks. Esmu dzirdējusi no kolēģiem, ka te mazliet ir tāda sajūta, ka darbi tomēr beigās paliek garāžās, un ka attīstība, kas ikvienam māksliniekam ir svarīga, nešķiet tik ražena, kā gribētos. Jo nav mākslas tirgus un muzeja, proti, trūkst kāda posma. Bieži parādās jautājums "kādēļ?", Berlīnē man tas jautājums ir stipri retāk.

Taču darbu pasūtījumu jums šeit nav mazāk kā Berlīnē?

Tieši tā, šeit ir nozīmīgi vairāk. Berlīnē mākslinieki ir gandrīz visi iedzīvotāji, un tur ir jācīnās par savu vietu. Arī zinot Rīgu labāk, šeit ir vieglāk realizēt savus darbus. Berlīnē telpas ir stipri dārgākas un to arī trūkst. Taču Rīgā, kā jau minēju, ir citi trūkumi, lai tikai šeit gribētos balstīt savu darbību.

Tātad jūs kombinējat Rīgu un Berlīni?

Jā, kombinēju. Es negribu šejieni noniecināt – arī te lietas apspriež, taču diskusija vairāk ir balstīta uz emocijām, ne tik daudz uz teorētisko zināšanu bāzi. Šeit nav pietiekami daudz izglītībā ielikts, vērtējums vairāk balstās uz "patīk" un "nepatīk". Dziļāku sarunu, kāpēc patīk vai nepatīk, dažreiz ir grūti attīstīt. Kad mākslinieks ir uztaisījis darbu, gribas dziļāk to apspriest, ne tikai dzirdēt – patīk vai nepatīk.

Lai arī cik nesakārtoti tagad Berlīnē liktos, lai cik māksliniekiem būtu grūti, kā viņi paši to saka, un lai arī cik grūti tur būt piesaistītam galerijai, tomēr tur ir cerīgāk. Būt māksliniekam nenozīmē tikai rīkot izstādes. Tur ir daudz citu slāņu. Piemēram, cik lielā mērā mākslu un māksliniekus atbalsta valsts. Kaut vai mākslas darba glabāšana. Tur pat ir atsevišķa veselības apdrošināšana māksliniekam. Kad pienāk vecums, kad nevari tikai ar entuziasmu darboties, tas viss ir būtiski. Ir arī interesanti vērot, kā viņi tur strādā, cik saliedēti viņi ir un kā tas viss darbojas. Mākslinieki raksta uz pašvaldību vēstules, ka viņiem nepatīk šībrīža situācija un ko viņi domā.

Jūs minējāt fotoizstādi. Tātad jūs realizējat dažādu formātu darbus?

Jā, ja var par sevi tā teikt, skaņu mākslai es sevi piesaistu, allaž paturot prātā, ka vizuālā bāze man ir lielāka. Esmu absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju un Mākslas universitāti Berlīnē. Skaņu pārtulkot vizuālajā – tas ir primārais. Objekti top no dzirdētās skaņas iedvesmas, un tie var būt pat pilnībā klusi.

Kā skaņa ienāca jūsu darbā? Atceros, jau pirmajā intervijā pirms daudziem gadiem jūs paudāt interesi par skaņu mākslu, un tas bija laiks, kad šis jēdziens vismaz šeit bija vēl mazāk pazīstams nekā tagad.

Tas ir vienkārši – man ir ļoti laba dzirde. Man varbūt ir grūtāk kaut ko tālumā saredzēt, bet es varu ļoti labi dzirdēt pat sīkāko troksnīti. Tas man uzreiz kā vizuālajai māksliniecei liek domāt, kā tas skaņas avots izskatās, kā skaņa top, no kurienes tā nāk, kā skaņa plūst, kur tā ir dzirdama labāk, kur sliktāk. Tā veidojas ģeometriskās formas. Līdzīgi kā koncertzālēs, skaņa tiek lauzta, kā nepieciešams. Skaņas plūdums un mēģinājums to parādīt vizuāli, un pēc tam var spriest, vai tai joprojām ir jāskan vai ne. Tas mani interesē.

Pastāstiet, kā veidojāt savu jaunāko darbu izstādei Skan II.

Darba pamatā ir ļoti rūpīga, pacietīga izpēte, vēsturisko materiālu vākšana un intervijas ar zinošiem cilvēkiem par piecām Pārdaugavas muižām (Volfšmita, Hāmaņa, Hartmaņa, Švarcmuiža un Šrēdera nams – V. G.). Es interpretēju šos darbus skaņas un vizuālajā formā, savukārt lielā materiālu daļa un tekstu rakstīšana bija uz Rasas Jansones pleciem. Teksti ir puse no tā darba, un var teikt, ka tas ir izteikts kopdarbs. Tas materiāls nemaz tik ļoti viegli rokās nedodas. Tur ir ļoti daudz par arhitektonisko un īpašuma aspektu daļu. Kad ēka ir būvēta, kam tā piederējusi, kad un kāpēc ir notikusi īpašnieku maiņa. Man gribējās dzirdēt dzīvesstāstus, jo tādējādi ēkas kļuva personiskākas. Mums nācās meklēt informāciju, es arī aizbraucu pie Renātas Adolpi uz Hamburgu.

Vai Adolpi kundze ir dzīvojusi šajās muižās?

Viņa nav dzīvojusi pašās muižās, taču, kā es saprotu, tajās ir dzīvojušas viņas klasesbiedrenes, draudzenes. Viņa pati ir pavadījusi bērnību blakus savas dzimtas mājā. Viņa ir bijusi vairākās muižu ēkās, bet lielāko daļu laika ir pavadījusi to dārzos. Vispār rosība notika muižu dārzos. Tur tika pavadītas vasaras – vismaz lielākajā daļā Pārdaugavas muižu. Tām parasti bija liela teritorija apkārt. Jautrība, atpūta un kultūras notikumi risinājās dārzos.

Vai jaunais darbs sasaucas ar jūsu līdzšinējām darba metodēm, stāstīšanas veidiem, tehnikām un mākslinieciskajām interesēm?

Jā, es domāju, ka ļoti. Kaut vai darbam Burtnieks tas ir ļoti tuvu, jo arī tur man bija intervijas, fakti un pasakas, un arī šeit ir fakti, spoku stāsti, nostāsti, intervijas. Tas viss tiek kārtīgi samaisīts, lai tam ir kaut kāds nākotnes redzējums, kā tas varētu būt tālāk, ņemot vērā, kas ir tagad un kas ir bijis iepriekš.

Tātad tas nav vēsturisks atstāsts?

Tas ir arī vēsturisks. Mēs ar Rasu gribējām to veidot tā, lai skatītājs un klausītājs varētu saprast, kas tajās ēkās ir dzīvojis, kam tā māja ir piederējusi, kāds ir bijis laiks, kādas darbības bijušas paralēli un kā tās ir bijušas savā starpā saistītas. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka, līdzīgi kā cikla pirmais darbs, arī pārējie izskatās pēc mirušiem kauliem, taču šajos kaulos vēl joprojām kustas, smejas un kaut kādā veidā atdzīvojas fakti, kas ir palikuši. Rakājoties pa mirušo materiālu un dokumentiem plauktos, mēs gribējām šiem faktiem piešķirt dzīvību. Tāpēc mēs reizēm piepušķojam klāt, pieliekam klāt savu viedokli. Tas nav kas tāds, kas kaut kādā veidā apgāztu faktus, taču, kā sacīja mans zīmēšanas skolotājs, māksliniekam arī ir mazliet jāmelo.

Ar ko jūs tās ēkas pārliecina, ka tām ir tiesības dzīvot, nevis tikt nojauktām?

Jo es katru stāstu tuvāk iepazīstu, jo tas man kļūst personiskāks un dzīvīgāks. Tas arī ir tas, kas mani uzrunā. Ja es eju garām un neko par to nezinu, mani tās ēkas varbūt pārsteidz, bet ne vairāk. Teiksim, Hāmaņa muiža pašreizējā izskatā nav simpātiska. No ārpuses apsista ar bleķi, sēta gāžas, logi aiznagloti. Ja to neiekustina ar stāstu vai skanējumu un neliek aizdomāties, vizuāli var turpināt slīdēt tai garām, kamēr vairs nekas nepaliks. Švarcmuiža aizvien stāv diezgan grezna, bet par Šrēdera namu būtu grūti pateikt, ka tur slēpjas tāds stāsts.

Šīm ēkām tiešām atklājas interesanti stāsti?

Jā, jā. Par Šrēdera namu Renāta Adolpi stāstīja, kas tur dzīvojis, cik tur bijušas istabas, cik liels suns ir bijis. Kā braukuši uz turieni, kā pārvietojušies ar kuģīšiem, no kādām kafijas krūzītēm dzerts. Arī par Volfšmita muižām stāstīja, ka tajās ar vērienu saimniekojis latvietis, proti, ne pilnīgi viss ir piederējis vācu dzimtām. Arī tagad Botāniskā dārza dāmas cīnās par Volfšmita muižas ēku restaurēšanu un ir priecīgas, kad kāds atnāk un interesējas. Viņas rādīja arhitektes Zaigas Gailes izlolotos plānus un maketus tām mājām un cer, ka tie realizēsies. Tur tomēr ir cerība mainīt situāciju un nezaudēt ēkas, kas vēl pagaidām ir.

Informācija, ko esat saņēmusi no Renātas Adolpi, droši vien būtu vienkārši izgaisusi līdz ar viņu, ne tā?

Jā, viņai tagad laikam ir 92 gadi. Mums bija ļoti gara, interesanta saruna. Piemēram, par to, kas tām ēkām ir bijis blakus, cik kūciņas ir maksājušas. Garšīgākās viņai bērnībā esot šķitušas kūciņas, kuras varēja nopirkt blakus vienai no muižām par trim kapeikām un kuras bija ceptas no kūku pārpalikumiem. Un veids, kā viņa to stāsta, un vārdi, ko viņa lieto, – nevis pudelīte, bet pudelīts, nevis kucēns, bet klucīts…

Adolpi kundze bija pārsteigta, ka es esmu atbraukusi pie viņas no Rīgas. Viņa bija domājusi, ka es turpat kaut kur Hamburgā dzīvoju un ka man nav ko darīt, un ka es pie viņas esmu aizbraukusi tāpat vien... Viņa bija šokā, kad uzzināja, ka esmu braukusi no Rīgas, prom mani nelaida. Es domāju, ka parunāšu un došos projām, bet viņa ne – iedeva man 20 minūšu pārtraukumu pusdienām un, kad es piecas minūtes kavēju, jau zvanīja un vaicāja, kur esmu, ka ir jārunā tālāk. Tā mēs līdz vēlam vakaram runājām. Mēs satikāmies viņas darba kabinetā, kur viņa fanātiski apkopo materiālus par visu tā laika posmu, par dzimtu, vēstures līkločiem. Viņai ir daudz grāmatu vācu valodā par Latviju un tās vēstures posmiem. Viņa pati aizceļoja no Latvijas pirms Otrā pasaules kara. Viņa jau ir uzrakstījusi vienu grāmatu, un tajā trūkst posma, kurā vāciešiem bija jāatsakās no muižām. Ir posms līdz tam laikam un pēc tam. Mēs ar Rasu spriedām, ka varbūt šo tukšumu skaidro zaudējums un fakts, ka viņiem bija jābrauc projām.

Skaņu izejmateriāls instalācijās ir viņas stāstījums?

Nē, ir arī cita skaņa. Piemēram, Švarcmuižā uz vienu vakaru bija palicis komponists Roberts Šūmanis ar sievu – tādējādi mums ir muzikālais atspēriens, lai pastāstītu, kā viņiem šeit ir paticis un kā viņi ir vizinājušies pa Daugavu. Tādi mazāki stāsti veido mūsu kopējo stāstu katrai muižai. Nebija jau nevienas grāmatas, kur varētu izlasīt par dzīvi, kas tur noritēja. Pieejamie apraksti ir ļoti sausi. Zināmu tā laika vides iespaidu dod Johana Kristofa Broces zīmējumi. No visa mazliet tika meklēts, vākts un tulkots. Apjoms ir liels. Katra muiža uzreiz apaug ar apkārtni, kas pati par sevi kabinās klāt. Tad vēl atklājas kaut kāda saistība ar Filozofu aleju, uzzini, kādi cilvēki apkārtnē dzīvojuši. Caur Renātu Adolpi atklājas, kāda ir bijusi viņu dzīve vasarās, kā viņi cits pie cita ir ciemojušies un ko darījuši. Viņa man rādīja bildes, un tās ir ļoti bezbēdīgas – badmintons, mūzika, bērni skraida ar "klucīšiem". Ļoti bezrūpīgi – par darbu neviens vasarās nav domājis. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja