16. gadsimta skandalozo angļu monarhu Henriju VIII aktieris atveido Voldemāra Šoriņa projektu izrādē Henrijs VIII, karaliskais gambīts. Savu kaislību uz pasaules apceļošanu un neparastu cilvēku iepazīšanu veldzē, būdams viena no Latvijas Televīzijas raidījuma No 57. paralēles sejām. Savukārt kinorežisore Una Celma viņu un kolēģi Hariju Spanovski pierunājusi divām dēkām. Viena no tām – traģikomēdija Raganu mēnesis jeb dēku stāsts par viesošanos pie dažādiem Latvijas dziedniekiem, cerot ārstēt savas atkarības, – patlaban skatāma kinoteātrī Splendid Palace. Otrs darbs – nopietna filma par leģionāriem, kurus pēc Otrā pasaules kara zviedri izdeva krieviem, pagaidām vēl tapšanas stadijā. "Ja cilvēkam ir jubileja, principā būtu jābūt tā – viņš sēž zālē un jautā: "Nu, ar ko jūs mani iepriecināsiet?" Aktierim tāds mūžs – jau tā strādādams brīvdienās un svētku dienās, viņš strādā arī savā jubilejā," sacīja Andris Bērziņš pirms sava jubilejas koncerta Dailes teātrī 16. oktobrī, kur uzstājās kopā ar saviem ilggadējiem kolēģiem Maestro Raimondu Paulu, Jāni Paukštello un Hariju Spanovski.Jānis Paukštello savas 60 gadu jubilejas intervijā piekrita, ka Raimonda Paula Cielaviņa ir "viņa dziesma". Jums taču arī tāda ir.Tā vienkārši sanāca. 2003. gadā Dailes teātrī bijām uztaisījuši brīnišķīgu Imanta Ziedoņa programmu. Sanācām viss vecais Mūžīgais unisons – Kalniņu Ivars, Varis Vētra, Paukštello un es –, un teātra muzikālais guru Juris Vaivods bija iekļāvis programmā arī Paula Svētvakaru, ko kādreiz dziedāja Andris Daņiļenko. Sākumā nevarēju saprast… Nu viņš jau ir dziedātājs – tā mierīgi, apcerīgi dzied šo dziesmu. Bet palasām tos vārdiņus. Vārdiņi ir johaidī! Mēs to uztaisījām mazliet citādi. Tagad aizbraucu uz laukiem viesizrādēs, un cilvēki nāk klāt, saka: "Jā, to dziesmu mēs klausāmies." Ar Svētvakaru man ir īpašas attiecības. 2006. gadā Arēnā Raimonda Paula dziedāšanas svētkos ar visiem koriem tā iznāca baigi štengrā. Vai dieniņ, ko tik mēs savulaik neesam dziedājuši! Sākām 1979. gadā – pilnīgi nejauši. Dailes teātra piektajā studijā Paukštello ar Kalniņu šad tad uzdziedāja. Toreiz bija Sieviešu diena un visādi citi pasākumi teātrī, un mēs ar Vari arī kaut ko dziedājām. Kādā jocīgā televīzijas pasākumā mums paprasīja, lai uztaisām kopīgu foršu dziedāšanu. Tā mēs visi četri sakrāvāmies kopā – spēlējām visādus jocīgus instrumentus: lemešus, kociņus...Tā kā stompi. Jā, kaut kas stipri līdzīgs! Varis un Ivars – tie jau mums bija tādi ģitāristi, mēs pārējie – vairāk tādi bungotāji un trokšņu taisītāji. Tūliņ pēc tam bija izrāde Džons Neilands, kurā mēs spēlējām dzīvajā. Pauls ar mums pāris mēnešu pamocījās. Es spēlēju akordeonu, Varis – kontrabasu, Kalniņš – ģitāru, Paukštello – visādus sitaminstrumentus. Tā arī aizgāja – pēc tam dauzījāmies pa Latviju.Sadarbība ar Raimondu Paulu turpinās vēl šodien. Neesat viens otram apnikuši? Nu nē… Raimonds taču ir pilnīgs monstrs, viņam ir tik daudz specifisku programmu, sākot no nopietnas mūzikas, instrumentāliem verķiem līdz visādiem umpā-umpā – šlāgerdziesmiņām. Ik pa brītiņam satiekamies, un, cik var noprast, viņam arī patīk reizēm sadarboties ar aktieriem. Ir zināma starpība – aktieris dziesmiņā meklē kaut ko citu nekā profesionāls dziedātājs, kuram ir svarīgi pareizi "iekrist" un smuki nodziedāt. Dziedātājam reizēm aizmirstas, par ko tad ir dziesmiņa. Savukārt mēs Raimondu Paulu ievilkām jaunajā filmiņā (U. Celmas Raganu mēnesis – L. K.) – lai piedalās un stāsta mums gudrības. Vai viņa gudrības palīdz?Lielā mērā – jā. Palīdz jau to cilvēku gudrības, kuri kādam sarežģītam dzīves posmam paši ir gājuši cauri. Tā pat nav gudrība, bet pašu dzīves pieredze, kas šodien skan kā gudrība. Kā tapa ideja par Raganu mēnesi?Pagājušās vasaras sākumā dauzījāmies pa Gotlandi, filmējām vietās, kurās mūsu leģionāri reiz aizbēga. Haris bija tikko pēc operācijas, tāds kā diegs – vājš, bāliņš… Saproti, visi režisori jau ir savtīgi! Mēs smējāmies: "Aha, kamēr mēs vēl neesam nomiruši, tu gribi mūs izmantot." Viņa teica: "Jā!" Pāris nedēļās to Raganu mēnesi arī uzbliezām. Mums bija brīnišķīgs brauciens uz Dienvidameriku, kur tika piefilmētas pašas filmas beigas. Pie tam – nevis kaut kur! Mēs bijām pasaulei otrā pusē, kur Čīle ar Argentīnu saiet kopā, tālāk ir tikai okeāns un Antarktīda. Tāpat vienkārši paši uz turieni nekad nebūtu aizbraukuši. Vai pret dziednieku apmeklējumiem izturējāties nopietni?Attieksme radās, satiekoties ar konkrētiem cilvēkiem. Mazliet neparastāka pieredze vienmēr ir ļoti svētīga. Dziedniecība šodien lielā mērā ir pārvērtusies par biznesu, un daļa no tā visa ir pilnīgas blēņas. Tomēr ir daži cilvēki, kuriem nenoliedzami piemīt kādas spējas, un mēs ar dažiem tādiem arī satikāmies. Tā bija pilnīgi jauna šķautne sevis izzināšanā, jo līdz tam nebijām gājuši pie burvīšiem, hiromantiem, kāršu licējiem un ekstrasensiem. Mēs atradām ar viņiem dvēseles radniecību tādā ziņā, ka tajā visā arī ir kaut kas aktierisks. Āķis ir tajā, ka daudzās lietās cilvēks var pats sev ļoti palīdzēt – tas ir ļaušanās un ticības jautājums, un dažkārt notiek brīnumainas lietas. Cilvēks neapjēdz, ka viņš pats sev ir lielākais palīdzētājs – tas ekstrasenss vai zāļu ripiņas ir tikai tāds iegansts, kas viņam ir licis uz to koncentrēties. Vienā no programmas Miers un bērziņš! dziesmām skan ārkārtīgi vienkārši, bet patiesi vārdi: "Bet tur jau ir tas joks, ka jādzīvo, ja esi dzimis šai pasaulē." Kamdēļ ir bijis vērts nodzīvot šos 60 gadus? Ir vairāki aspekti. Viens no tiem varētu būt, ka, atskatoties uz to, ko savulaik esam darījuši, – ar savu izpaušanos teātrī vai koncertos esam sagādājuši cilvēkiem prieku un kādas atziņas. Ierosmi. Ja runā par profesiju.Otrkārt, katram cilvēkam ir ģimene. Mana kundze uzrakstīja grāmatu par Dailes teātra sesto studiju, tas arī ir interesanti. Redz, kur nāk mūsu rakstniece! (Andris Bērziņš norāda uz mums garām ejošo Lenviju Sīli, grāmatas Dailes teātra sestā studija. Paralēlā pagātne autori – L. K.) Meita (Nacionālā teātra aktrise Marija Bērziņa – L. K.) arī aizgājusi pa aktieru līniju. Kad ejam uz viņas pirmizrādēm, arī man tas sagādā kaut kādu… Skatos un domāju: "Redz!" Divreiz vienā upē neiekāpsi, bet, ja būtu iespēja atgriezties vēlreiz kādā īpašā dzīves notikumā, varbūt lomā, – kas tas būtu?Protams, dzīve ir bijusi ļoti raiba. Ja būtu tāda iespēja salikt to visu kopā vienā bildītē, ir dažas lietas, kuras gribētu arī pamainīt. Cilvēks gribot negribot savā mūžā sastrādā lietas, kas līdzcilvēkiem ir atnesušas kādus skumjus brīžus un sāpi. Taču, ja runā par tādām lietām, ko gribētos pamainīt tikai saistībā ar sevi... Man vispār bija interesanti, jo nonācu teātrī dīvainā veidā. Aizgāju armijā, kur biju radists, taču es gribēju kļūt par jūrnieku. Ņemot vērā, ka mans tēvs un tēva brālis bija leģionāri, man nebija reālas iespējas braukāt pa pasauli. Tagad, kad esam šur tur riņķī pabraukuši, esmu sapratis, ka viena no lietām, ko vispār būtu vērts darīt, kamēr dzīvojam šajā pasaulē, ir ceļošana. Iepazīt to mazo bumbiņu, ko saucam par Zemi. Tajā ir tik daudz skaistuma, dažādības, pilnīgi fenomenālas lietas. Dažādu kultūru un civilizāciju iepazīšana ir baigi interesantā lieta. Nevis sēdēt mājās un čubināties pa savu mazo dārziņu. Kur jums ir izdevies pabūt?Runājot par tādiem tālākiem punktiem, 2007. gadā, pateicoties kādam pustrakam kaimiņam, bijām Tobāgo salā – Hercoga Jēkaba bijušajā kolonijā. Savulaik palaimējās pabūt ziemeļos aiz polārā loka, kur es dienēju. Tā ir pilnīgi jocīga pieredze. Septiņdesmitajos gados Vidusāzijā ¬– Zīda ceļa pilsētās. Šodien globalizācijas sekas ir baigi jūtamas – pasaule kļūst vienāda. Taču toreiz Vidusāzijā es patiešām redzēju tās smukās konfekšu kastītes, ko sauc par hanu rezidencēm. Tas bija drusku kā no pasakām. Man vienmēr ir patikušas pasakas un zinātniskā fantastika – it sevišķi filmas. Gribētos kādreiz tikt līdz Ēģiptei un piramīdām. Krievijas televīzijas kanālā Ren TV tagad demonstrē interesantu raidījumu, kurā stāstīja par nesen atklātām pazemes piramīdām Krimā. Skaidrs, ka pasaulē pirms mums ir bijušas civilizācijas, par kurām tikai sākam kaut ko nojaust. Neesam nedz pirmie, nedz pēdējie uz Zemes. Šādus raidījumus pēdējā laikā skatos pēc iespējas vairāk.Atgriežoties pie teātra, vai šodien jums ir saglabājušās īpašas attiecības ar Dailes teātra sestās studijas kursabiedriem?Godīgi sakot, nav vis. 1989. gadā es biju viens no pirmajiem, kas aizgāja no teātra. Sākās visādas iekšējās un ārējās maiņas. Vispār 90. gados man bija baigais diskomforts. Varbūt tāpēc, ka es arī biju pieradis pie zināmas kārtības. Tāds nežēlīgā kapitālisma un bandītu laiks – tas bija pilnīgs ārprāts!
Mani kolēģi palika teātrī, bet, kad uz mazu brītiņu atkal atskrēju atpakaļ, lielākā daļa no viņiem jau bija prom. 90. gados teātrī notika lielas pārmaiņas. Teātrī vēl palikuši Juris Kalniņš, Pēteris Gaudiņš, Esmeralda Ermale. Esam lēnām visi izklīduši – mazliet skumji ir.
Cik lielā mērā realizējušās jūsu gaidas saistībā ar aktiera profesiju, salīdzinot ar tām, kādas bija studiju sākumā?
Mums bija ļoti labi pedagogi, un vispusīga izglītība cilvēkam dod stabilitāti un garantiju, ka viņš dzīvē nepazudīs – nodarbojies, ar ko gribi. Visi jau mēs esam nedaudz aktieri – vienalga, kurā profesijā strādātu. Mums citam ar citu ir kaut kā jākontaktējas un jāsasniedz savi mērķi. To savulaik aktiermeistarības nodarbībās mums arī mācīja. Pieņemu, ka visi mani kolēģi, kas ir ārpus teātra, savā jomā nav pazuduši. Protams, ir atsevišķi gadījumi, kad cilvēkam ir veselības problēmas. Mēs nācām no dažādiem Latvijas reģioniem un arī sabiedrības slāņiem, un skola mums visiem mācīja aptvert dzīvi.
Tagad reti esat redzams teātrī.
Man ārpus teātra ir trīs četras projektu izrādes ar cilvēkiem no citiem teātriem. Pavadīt dienu teātrī no rīta līdz vakaram man ir grūti – iestājas baigais konveijers.
Jā, papētot jūsu biogrāfiju, rodas iespaids, ka dikti mīlat personīgo neatkarību.
Jū! Es nevaru – neesmu tā iekārtots!
Teātra mājaslapā lasāmajā aprakstā blakus jaukām īpašībām ir pieminēts arī jūsu temperaments un lecīgums.
Jā, to var nosaukt arī tā. Ja cilvēkam ir savs viedoklis, viņš automātiski saskarsies ar citu viedokļiem. Ko darīt? Vai aizstāvēt savējo vai neko īpaši neņemt galvā un vienkārši peldēt līdzi? Ne vienmēr tā peldēšana iznāk, un vienā brīdī uznāk cemme. Tu pasaki visu, ko domā, un sākas nepatikšanas. Bet es par to vairs neuztraucos.
Kas spēj nokaitināt Andri Bērziņu?
Šausmīgi krīt uz nerviem cilvēku stulbums, bet tur neko nevar darīt, jo stulbums ir mūžīgs. Tam līdzi bieži vien nāk, piemēram, varaskāre vai alkatīgums. Ja saskrienos ar tiem purnā, šausmīgi apstulbstu. Agri vai vēlu ar šādām lietām ir jāsastopas. Kad to vairs nevar izturēt, es iedzeru, un tad vairs nav aiztures – pasaku visu, ko domāju. Pēdējā laikā gan esmu kļuvis mierīgāks. Sešdesmit gadu tomēr ir tāds foršs vecums, kad cilvēks drusciņ nomierinās, un tas ir ļoti pareizi. Kā man ir teicis kāds gudrs cilvēks: "Andri, miers! Aizskaiti līdz simtam. Pārāk neizpaudies." Un tā es mēģinu darīt.