No kādiem apziņas vai zemapziņas dziļumiem iznira tavi Sarkanie bērni?
Grūti pateikt, no kādiem. Apzināta bija tikai ideja par sarkano bērnu bērnunamu, kas izklāstīta pirmajā nodaļā; un otra apzinātā ideja – tiekties izzināt brīnumu, kā cilvēks ienāk pasaulē, proti, kas notiek ar bērnu, kad viņš ir tikko ieradies šajā pasaulē, un ko šis brīdis nozīmē viņa tālākajā dzīvē. Arī pēctecības ideja – saikne starp bērniem un vecākiem. Varētu teikt, ka apziņa šajā grāmatā manifestējas labajā un skaistajā, un, iespējams, zemapziņa – grūtībās un šķēršļos, tie ir visi dēmoni, kas jaucas pa vidu.
Ne visai sen gan publiskajā telpā pavīdēja, gan rakstnieces pašas savā starpā konstatēja, ka vairumā latviešu rakstnieču darbos sievietes ir tās labās vai vismaz upuri, bet vīrieši – sliktie pavedēji, pametēji, sitēji utt. Sarkanajos bērnos šī tendence jo spilgti ir redzama. Vai tad iznāk, ka vīrietis ir sievietes zemapziņas dēmons?
Es negribētu visu tā vienkāršot. Nevarētu teikt, ka vairums vīriešu tēlu ir tie sliktie. Arī Sarkanajos bērnos rodami ja ne viscaur pozitīvi vīriešu tēli, tad vismaz neviennozīmīgi. Nenoliedzami, pēctecības ideja Sarkanajos bērnos izpaužas tieši mātes un meitas attiecībās, tādā nozīmē, ka bērnam māte ir neaizstājama. Un ja tiek runāts par attiecībām vairāk vai mazāk tradicionālā ģimenē, tad tās sadursmes tur notiek, taču man nebija nodoma, un nav pārliecības pamatot šīs sadursmes tikai ar vīrieša rīcību, tur jau arī tās Sarkano bērnu sievietes nav nekādas rozes bez ērkšķiem! Nē, es nedomāju, ka šīm varonēm vīrietis ir zemapziņas dēmons. Viņas ir ārkārtīgi jūtīgas un ievainojamas un nespēj ne piesaistīt to "absolūti" labo tēlu, ne tam noticēt – pasaule, kāda tā ir Sarkanajos bērnus, nav neproblemātiska, un būtu absurds gaidīt, ka šādā pasaulē notiktu idilliski harmoniska savienība.
Un kāda tavā uztverē ir reālā pasaule – tā, kurā dzīvo tu pati?
Pasaule, kurā dzīvoju es kā fiziska persona, ir nošķirta no manis rakstītā romāna pasaules. Dzīve un literatūra ir divas pasaules. Man, protams, bez vienas nebūtu otras un bez otrās nebūtu pirmās. Nenoliedzami, darba rakstīšanas brīdī mana būtība atrodas romāna pasaules radīšanas, iztēlošanās, apdzīvošanas režīmā, un pasaule, kurā eksistē mans ķermenis, aizpeld otrajā plānā, mani tirda nemiers un kaislība atgriezties pie rakstāmās pasaules, kamēr tā nav piepildīta.
Bet, ja jautājums ir, vai es savos darbos aprakstu savu reālo dzīvi, tad atbilde ir - nē, vismaz apzināti nē.
Vai vari pastāstīt, kā tieši tu panāc, lai abām šīm tik atsevišķajām pasaulēm būtu katrai sava vieta? Lai tās nemaisītos viena otrai pa kājām, nesajauktos?
Vieglāk ir panākt, lai dzīve neiejauktos literatūrā, piedomājot nerakstīt par sevi. Bet šīs robežas ir plūstošas, ir epizodes un emocijas, kuras es iestrādāju savos darbos. Jebkurš vērojums un refleksija ir izejmateriāls, un es tos apzināti vācu. Bet radāmā pasaule dzīvē iejaucas daudz vairāk un spēcīgāk - man taču nav jāstāsta, ka tad, kad intensīvi rakstu, aizmirstu paēst, laiks paiet un ilgstoši nepieceļos no rakstāmgalda, slikti guļu, jo arī miegā rakstīšana nebeidzas, nespēju izsekot dzīvu cilvēku sarunām ar mani, jo domās dzīvoju savu varoņu dzīves, man zūd empātija pret dzīviem cilvēkiem, es kļūstu nervoza, ja nevaru rakstīt tieši tajā brīdī, es runāju un domāju citādi, jo esmu Tur iekšā. Bet es jau zinu, ka tas tā ir, un nepretojos.
Ir lietas, ko es netiecos pieredzēt uz savas ādas, jo esmu par tām jau rakstījusi, es tās jau esmu izdzīvojusi bez sava fiziskā ķermeņa iesaistīšanas, un man par tām vairs nav intereses. Es jau aptuveni apzinos savas iztēles iespējas un apzinos, ka es tās varu paplašināt, ja vēlos.
Piemēram, kad cilvēki jautā par manu darbu varoņiem un situācijām, viņi jau nenošķir mani no fikcionālās pasaules - daudziem šķiet, ka tās ir manas domas, mani pārdzīvojumi, mana pieredze, nevis tēlu, lai gan manas vērtības un uzskati var atsķirties no manis radīto tēlu uzskatiem, vārdiem, rīcības. Dažreiz es šajā spēlē arī iesaistos un ļaujos tikt identificēta ar saviem tēliem, vēstītājiem utt.
Vai taviem tuviniekiem ir gana pacietības un tolerances, lai paciestu tavu radīšanas procesu?
Nezinu. Kas ir tolerance?! Sevis apspiešana! Es to no viņiem neprasu. Mani vairāk no sliedēm spēj izsist garāmgājēju, visādu operatoru, pārdevēju, kasieru utt. nelāgā oma! Man, tāpat kā maniem tuviniekiem, ir katram sava lieta darāma, skaidrs, ka dažreiz mēs viens otram "traucējam" to darīt, bet man tiklab traucē viss, jebkas, man visu laiku ir nemiers un šaubas... Tāpēc jau vislabāk rakstīt, esot projām no mājas, tad atgriezties kā varonim, pēc kura ilgojas, un pēc smaga darba kādu laiku padzīvot mierīgi, tad atkal viss sākas no gala - atkal gribas kaut ko rakstīt, atkal nemiers un sēdēšana pie vārdiem un tekstiem...
Ja tev kadā brīdī ļaunā feja atņemtu spēju rakstīt, ko tu darītu?
Es neticu, ka to kāds var atņemt. Tas ir tikai un vienīgi atkarīgs no manis. Es neticu "rakstnieku blokam", bet garāki refleksijas periodi ir rakstīšanas sastāvdaļa, un no tiem nav jābaidās. Es nevarētu nevarēt rakstīt, jo rakstīšana ir process, kad sēdi un aizpildi balto lapu. Ja tu nesēdi un nestrādā, tad jau nevar parakstīt! Bet laiku pa laikam ir doma, arī šobrīd, ka jāliek punkts un jādodas uz darba biržu!
Kas tad nu? Nerakstās vai pieriebusies niecīgā samaksa par smago darbu?
Nauda, protams, ir viens faktors - strādājot algotu darbu, varētu mēnesī nopelnīt gandrīz vai apmēram tik, cik ar rakstīšanu gada laikā. Otrs - strādājot droši vien būtu mierīgāka dzīve un vairāk brīva laika, jo rakstot jau brīvdienu nav, man nav nevienas brīvdienas, ja es kādu dienu kaut ko neuzrakstu vai pietiekami daudz nedomāju, vai nelasu un neanalizēju, tad tā ir zemē nomesta diena. Visas tās iekšējās cīņas un pretrunas, kas jāizcīna, kas arī uztur pie dzīvības, lai eksistence nešķiet bezjēdzīga, ļoti daudz paņem gan no manis pašas, gan no cilvēkiem man līdzās, daudziem būtu vieglāk, ja es vairs nemēģinātu rakstīt. Un tad vēl tā spriedze un šaubas - vai tas, ko es daru, vispār kaut ko nozīmē, vai kādam no tā kaut kas tiek, vai pasaule kļūst labāka vai vismaz mainās.
Tu kādu laiku savā dzīvē esi rakstījusi, paralēli strādājot. Cik kvalitatīvi to vispār iespējams apvienot?
Nevar to kvalitatīvi apvienot. Ja nu vienīgi rakstīšanu uztvertu kā nesteidzīgu hobiju. Nē, bet ir jau rakstnieki, kas tā arī dara. Taču tad tā ir cita veida rakstīšana. Darbs apzog rakstīšanu un otrādi, un kur vēl dzīve pa vidu!
Vai, rakstot grāmatas, tavos varoņos ieplūst arī tev pazīstami un tuvi cilvēki?
Es domāju, ka viss kaut kur ir noskatīts, nodomāts un salikts kopā, apzināti vai neapzināti apaudzis vai apaudzēts līdz nepazīšanai. Apzināti es neizmantoju prototipus. Cits gadījums ir daži stāsti Mierinājumā Ādama kokam, kad jau uzstādījums bija, ka tie būs (vismaz daļēji) (auto-) biogrāfiski, bet arī tur jebkādas novirzes no reāliem cilvēkiem skaidrojamas ar manu interpretāciju - gan cilvēku, gan notikumu, gan "stāsta", gan teksta. Proti, teksts pieprasa savu loģiku, ne vienmēr tas, kas ir iespējams dzīvē un reāli noticis, ir iespējams konkrētajā tekstā. Tas pats notiek ar cilvēku attēlojumiem, taču man nekad arī nav interesējis "aprakstīt" reālus cilvēkus un reālus gadījumus iz dzīves. No tādiem reāliem cilvēkiem un gadījumiem es paņemu varbūt vienu kripatiņu, tad visas salasītās kripatiņas sajaucu kopā, un tad sanāk tieši tas, kas man vajadzīgs.
Cik svarīgi tev ir tas, lai lasītāji saprastu to ideju, ko esi iekļāvusi savos darbos?
Es domāju, ka lasītājs ir tas, kurš rada tekstu. Proti, katrs izlasīs kaut ko savu, jo mūs uzrunā tas, kur mēs varam atrast saikni ar sevi, ar savu dzīvi, ar realitāti vai arī tieši pretēji - tas, kas mums ir jauns, pārsteidzošs, varbūt pat pilnīgi pretējs, tas iekrīt acīs un par to nākas domāt. Arī vārdi un valoda ir cieši saistīti ar pieredzi, tāpēc šķietami viennozīmīgi un zināmi vārdi katram nozīmēs kaut ko nedaudz citu. Es domāju, ka arī manus tekstus var izlasīt daudz dažādos veidos un man tas patīk, tas mani priecē. Protams, šiem dažādajiem lasījumiem vajadzētu būt saistītiem ar tekstu un sekot veselajam saprātam - tādā nozīmē, ka nevar piesiet tekstam to, kā tur nav, bet ko lasītājs par visām varēm tur vēlas saskatīt vai iztulkot. Katrā ziņā es neuzstāju, ka visiem būtu jāizlasa mans teksts vienā vienīgajā veidā - tā, kā es to uzskatu par vajadzīgu, iespējamu. Domāju, ka arī rakstnieks pats nespēj līdz galam prognozēt sava teksta saprašanas, interpretācijas, "tulkošanas" veidus, tieši tā paša iemesla dēļ - rakstnieks nespēj līdz galam aptvert valodas potenciālu, sevišķi tādā sarežģītā sistēmā, kāda ir teksts, kur viss ir savā starpā saistīts, visas šīs asociācijas... kā vārdi un to apzīmētās parādības savā starpā saspēlējas, sevišķi, kad klāt nāk vēl individuālās pieredzes. Man vienmēr ir vairāk interesējusi daudznozīmība - var saprast tā un šā un vēl kaut kā - tas piešķir šo dziļumu, kādu neredzamo dimensiju, ko lasītājs pats būvē, man vienmēr patīk atstāt vietu, kur lasītājam to būvēt. Taču tas nenozīmē, ka mani darbi nav pabeigti vai tajos kaut kas trūkst, es domāju, ka tieši tādam ir jābūt tekstam - tur ir jābūt brīvai vietai lasītājam.