VIDEO: Čivžele: Ķīnietei atsegt pēdas ir kā latvietei dejot striptīzu
Izvedis skatītāju ekskursijā pa Latvijas lauku sētām, govju kūtīm, kapusvētkiem, komunālajiem dzīvokļiem un kur tik vēl ne, Jaunais Rīgas teātris šosezon aicina iepazīt citas kultūras. Rudenī režisors Alvis Hermanis publikai pavēra noslēpumaino hasīdu pasauli izrādē Kabalas noslēpumi, savukārt tagad Māra Ķimele vilina uz Ķīnu. Izrāde Austrumvējš rietumvējš veidota pēc amerikāņu rakstnieces, Nobela prēmijas laureātes Perlas Bakas romāna Austrumvējš rietumvējš, kas tika sarakstīts 1929. gadā. Tas ir stāsts par to, kā jauna viduslaiku garā audzināta ķīniete cenšas saprasties ar savu moderni domājošo, Amerikā izglītoto vīru, kuram, pēc studijām atgriežoties dzimtenē, šķiet smieklīgi dzīvot pa vecam.
Austrumvēja rietumvēja pirmizrāde notika 16. maijā. Ķīnietes lomā iejūtas JRT jaunās paaudzes aktrise Jana Čivžele. Intervijā KDi viņa stāsta, ka sajūt šī romāna varoni kā sev radniecīgu. Jāteic, ka arī aktrises vaibstos ir kaut kas no Tālajiem Austrumiem. Kopš 2004. gada Jana ir JRT aktrise un ik izrādi vērtē kā īstu skolu kopā ar pieredzes bagātākajiem teātra kolēģiem.
Brīdī, kad fotogrāfam teici, ka tev nepatīk fotografēties un par modeli noteikti nevarētu strādāt, atcerējos kādu sarunu. Kādas visai spriganas un aktīvas trīsgadnieces tante man pajautāja: "Vai tad viņa nav jāsūta aktiermeistarības pulciņā?" Savas domas gan paturēju pie sevis, taču, manuprāt, aktiera talantu daudz lielākā mērā nekā atraktivitāte nosaka viņa intelekts un vajadzība sevi nepārtraukti izglītot. Kā tev šķiet?
Tas, ka fotografējoties pieminu, ka nevarētu būt modele, tā ir tā sievišķīgā puse. Man vienmēr ir ļoti grūti atbildēt uz jautājumu, kāpēc es izvēlējos būt aktrise. Man liekas, ka mūsu profesijas vārds "aktieris" skan skaļi un cēli, kā tas arī ir, bet principā mēs visi – vismaz es un mani kolēģi – esam ārkārtīgi vienkārši savā būtībā. Uz ielas mēs ieplūstam pārējā masā – mūs nevar atšķirt. Manuprāt, ir ļoti maz aktieru, kas no bērnības domā, ka viņi būs aktieri. Tā vairāk ir laimes spēle – būt vietā, kad notiek iestājeksāmeni akadēmijā, pieņemt lēmumu stāties aktieros. Un pēc tam ir spēle – vai tu būsi aktieris –, jo iestāšanās vēl nenozīmē, ka tāds būsi. Parasti jau iestājas ļoti daudzi, beidz – tikai kādi padsmit. Man nepiemīt šis "es esmu aktrise", jo katra jauna izrāde vai loma man ir milzīgs darbs: vai es izdarīšu vai neizdarīšu, vai pārlēkšu pāri vai ne.
Kā tevi atrada Jaunais Rīgas teātris?
Es īsti vairs neatceros, tikai zinu, ka Dailes teātrī bija Teātra diena, un mēs kā studenti bijām uztaisījuši koncertu. Pēc tam atnāca arī Jaunais Rīgas teātris. Pasākuma gaitā pārmiju dažus vārdus ar Alvi Hermani, un viņš man piedāvāja piedalīties projektā – izrādē Tālāk. Tas bija ceturtajā kursā.
Ienākšana bija viegla? Gadās – kamēr atsevišķus cilvēkus neesi iepazinis personīgi, no viņiem var būt bail.
Katru dienu, nākot uz mēģinājumiem, bija stress, jo man bija ar visiem kopā jāmēģina. Tur bija Andris Keišs, Agnese Zeltiņa, Elita Kļaviņa, Regīna Razuma, Alvis kā režisors. Viņi man bija tie neaizsniedzamie cilvēki, kurus redzēju tikai uz skatuves. Man ļoti ilgu laiku sitās sirds – tā fiziski sitās.
Esat vienots kolektīvs, vai tomēr ir tie vieni, kas JRT strādā kopš deviņdesmitajiem gadiem, un pārējie?
Nē, mūsu teātrī nav tādas nošķiršanas, mēs drīzāk dalāmies divās daļās – vecā trupa un mēs, kas ienācām vienā gadā: Edgars Samītis, Iveta Pole, Liena Šmukste, Varis Piņķis, Inga Alsiņa-Lasmane… Kādi septiņi astoņi uzreiz ienācām teātrī. Protams, savā ziņā vecākie kolēģi vienmēr būs mūsu skolotāji, jo darbs izrādēs, piemēram, Otello, kur es biju Dezdemona un Andris Keišs Otello lomā, ir skola – es ļoti daudz no viņa varēju mācīties. Es neuztveru viņus kā konkurentus, un, ja man aizrāda, es neapvainojos, jo varu no tā tikai mācīties.
Par "mazo Janu" kolektīvā nesauc?
Varbūt Māra Ķimele reizēm tā nosauc, bet kopumā – ne.
Māra Ķimele droši vien ir otras mammas statusā.
Jā, jo akadēmijā viņa bija mūsu kursa pedagoģe, līdz ar to mums – jaunajiem aktieriem – tā nabassaite ar viņu nav pārrāvusies. Piemēram, Baibas Brokas pedagogs bija Pēteris Krilovs, bet viņi ir tālumā viens no otra. Māra ir mums blakus.
Aktieri ļoti bieži mēdz citēt savus pedagogus. Kas ir lielākā mācība, ko Māra Ķimele ir sniegusi tev?
Māra… mācība… Zinu vienu lietu, bet negribu teikt. Tas ir tā personiski.
Tātad tie nav tikai profesionāli padomi?
Droši vien. Studējot akadēmijā, bija jāmācās arī brīvdienās. Tur jau nebija tikai lekcijas, uz to laiku – četriem gadiem – tā bija mana dzīve. Personīgi es, iestājoties akadēmijā, pazaudēju tos draugus, kuri man bija līdz akadēmijai, un tagad man ir daudz citu draugu.
Tavu trauslo dabu režisori nereti ir izmantojuši, dodot tev spēlēt jaunu, savā ziņā pat bērnišķīgu meiteņu lomas, arī bērnus. Kā tu pati pret to izturies?
Es laikam ar katru gadu kļūstu arvien trauslāka. Kad man bija kādi 20 vai 25 gadi, man šķita, ka esmu stipra, droša. Varbūt tas bija jaunības varonīgums, taču ar katru nākamo dzimšanas dienu es kļūstu arvien trauslāka un saprotu, ka iekšēji esmu pakļāvīga. Es pat īsti neprotu sadusmoties vai apvainoties. Šķiet, katrai situācijai esmu atradusi attaisnojumu – sapratusi, kāpēc tāda ir radusies. Plkt! – dusmas izlaižas tā kā balonam gaiss, un aizvainojuma vairs nav.
Varbūt vari nosaukt kādas lomas, kas tev ir devušas īpašu rūdījumu ne tikai kā aktrisei, bet arī kā cilvēkam?
Tu jau minēji, ka man ir daudz jaunu meiteņu lomu: Dezdemona, Vera (Ivana Turģeņeva Mēnesis uz laukiem – L. K.), mazā sunīte Parisa (Sapņi kažokos – L. K.), Berta (Augusta Strindberga Tēvs – L. K.)… Izrādē Sala es spēlēju čigānmeiteni, un laikam šī loma bija tāds pirmais klikšķis – šai meitenei nav problēmu, un viņa uz visām lietām skatās ar smaidu. Es sapratu, cik patiesībā tas ir viegli, un tāpēc man šo lomu patīk spēlēt. Izrāde ilgi nav bijusi, taču tā man ir ļoti, ļoti tuva.
Pastāsti par savu jaunāko lomu izrādē Austrumvējš rietumvējš.
Guei-laņ – arī jauna. Manuprāt, šī ir vistrauslākā no manām varonēm un savā ziņā arī līdzīga man. Viņa visu laiku ir dzīvojusi pēc vecās Ķīnas parauga, un apprecoties viņai viss ir jāmaina. Viņai tas nāk ar grūtībām, bet viņa to mācās darīt, nebaidās un izdara, un tiek atalgota ar milzīgu labumu – vīra mīlestību.
Kā tev pašai šķiet – cik lielā mērā sievietei ir jāziedo kaut kādi savi principi vai tradīcijas, kurās viņa ir audzināta, mīļā miera un harmonijas labad?
Viņa jau to neatdod vispārīgam labumam, bet konkrēti savam vīram. Ja mēs ziedojamies vienam cilvēkam, tas, manuprāt, ir daudz. Tas nav abstrakti – tas ir pa īstam.
Tā droši vien ir mīlestība.
Jā. Pēc tam Guei-laņ kļūst par tiltu no vecās Ķīnas uz kaut ko jaunu.
Saistībā ar izrādi Melnais piens režisors Alvis Hermanis bija izteicies: "Kad pēdējā latviešu vecmāmiņa būs atdevusi savu pēdējo govi, īstā Latvija būs aizgājusi." Arī Māras Ķimeles Austrumvējš rietumvējš vēsta par tradīciju nomaiņu. Vai tevi tas kaut kādā ziņā satrauc?
No vienas puses, laikam jau tas ir normāli, ka tā notiek. Visu laiku taču viss mainās. Tas, ka vecās lietu kārtības vietā rodas kaut kas cits, nav nekas slikts. Tas trakākais ir, ka bieži vien tas notiek ar vardarbīgiem līdzekļiem – notiek kari, cits citu slaktē. Kā zinām, Ķīnā nekas labs nenotika, kad tā mainījās. Mēs laikam tā esam iekārtoti, ka mēģinām atcerēties vecās lietas ar tādu skaistumu.
Kas tev uzdzen nostalģiju?
Bērnībā man bija lauki, govis, blakusvāģis, izkapts un tas, par ko man bērns nesen jautāja: "Kāpēc viņš tā dara?" Kas guļ kājām augšā? Sikspārnis! Tāda jau bija visa bērnība. Tā visa vairs nav.
Tu pieminēji savu bērnu, un iepriekš runājām arī par ziedošanos. Kā tev šķiet, vai aktieris var būt izcils tikai tad, ja pilnībā atdod sevi teātrim?
Izrādes nevar plānot, skatoties pēc tā, kādas aktieriem ir vajadzības, – mēs pakļaujamies plānam. Ir sezonas, kurās jāspēlē vairākos jauniestudējumos, citās – mazāk. Piemēram, šogad es pirmo reizi tieku uz Māmiņu dienu bērnudārzā. Arī šajos Ziemassvētkos izdevās tikt uz pasākumu. Krišam ir pieci gadi, un man visās viņa dzimšanas dienās ir bijušas izrādes.
Kā kompensē savu prombūtni?
Citreiz kādu dienu vēlāk nosvinam, vai, piemēram, šogad bija īsā izrāde, un draugi atnāca ap deviņiem vakarā. Man jau liekas – ja mamma ir priecīga, tad jau bērns arī ir priecīgs. Dažreiz Krišs atnāk līdzi uz mēģinājumiem. Vienreiz – izrādes Ziedonis un Visums laikā – man viņu nebija kur atstāt. Krišam bija četri gadi, viņš noskatījās izrādi, un mēs devāmies mājās. Viņš tāds noguris saka: "Man patika tā izrāde. Tas onkulītis bija tik skumīgs." Krišs bērnudārzā ir sadraudzējies ar tādu puiku Mikiņu un man saka: "Mammu, Mikus nav bijis ar mani kopā skatīties to izrādi par onkulīti." Es viņam atbildu, ka tā nav bērnu izrāde. Viņš pretī: "Ir tā bērnu izrāde!"
Kas veido, bagātina tavu iekšējo pasauli – varbūt tā ir mūzika, kāds mākslas darbs, grāmata, varbūt vienkārši uzplaucis zars aiz loga?
Pašā pamatā tas, kas ļauj man darīt vai domāt, ir klusums, jo mūzikas klausīšanās man ir darbs. Es nevaru, braucot mašīnā, klausīties mūziku, vai mājās, kad klausās mūziku, es pēc kāda laika saku: "Vai var izslēgt? Es esmu šausmīgi piekususi." Cik nu šobrīd sanāk, lasu grāmatas – es cenšos, bet tas neiet viegli, jo ir daudz darba. Mani ļoti iespaido redzētais. Piemēram, vakar atvēru virtuves logu, un tur baltiem ziediem zied ķirsis vai kaut kas tamlīdzīgs. Sajutos kā tāda tante, kas, piesēdusi pie loga, skatās. Biju aizgājusi uz izrādi Pirmie aplausi (režisors Gatis Šmits, JRT – L. K.), un man pēc tam bija sajūta, it kā es būtu paņēmusi rokās mākslas grāmatu un šķirstījusi bildes, izlasot tikai to, kas zem tām parakstīts. Man šī izrāde vizuāli likās tik skaista – kā gleznās –, un es nevarēju saprast, kāpēc tā tik ātri beidzās.