Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar pianistu Sondžinu Čo. Bauda un laime ir atšķirīgas sajūtas

"Man gribas, lai klavieres skanētu kā dziedājums," intervijā KDi saka korejiešu pianists Sondžins Čo, kurš vasaras nogalē uzstāsies kopā ar Londonas simfonisko orķestri jaunajā klasiskās mūzikas festivālā Rīga Jūrmala

Mani iecienītākie diriģenti ir latvieši Andris Nelsons un Mariss Jansons – sarunas sākumā priecīgi paziņo 25 gadus vecais korejiešu pianists Sondžins Čo. Ar Marisu Jansonu viņš ir muzicējis Minhenē, bet ar Andri Nelsonu jaunā mākslinieka ceļi pagaidām nav krustojušies.

Sondžins Čo ir viens no spožākajiem jaunās pianistu paaudzes pārstāvjiem. 2015. gada oktobrī viņš uzvarēja XVII Starptautiskajā Friderika Šopēna pianistu konkursā Varšavā, drīz pēc tam ar Sondžinu Čo noslēdza līgumu ietekmīgā ierakstu kompānija Deutsche Grammophon. Jau izdoti četri albumi, kuros ir iemūžināta Friderika Šopēna, Kloda Debisī un Volfganga Amadeja Mocarta mūzika. Viņa pirmais studijas albums (Šopēns) ir tapis kopā ar Londonas simfonisko orķestri Džanandreas Nozedas vadībā, savukārt jaunākais albums (Mocarts) – ar Eiropas kamerorķestri Janika Nezē-Segēna vadībā.

Pianists ir plūcis laurus daudzos prestižos konkursos, taču pašlaik ir priecīgs, ka sacensību posms viņa karjerā ir beidzies. "Man gribējās spēlēt klausītājiem visā pasaulē, un es uzskatīju, ka uzvara konkursā ir labākais veids, kā to panākt. Šopēna konkurss man ir pavēris daudz iespēju, taču es esmu pret konkursiem. Daudzi izcili pianisti, piemēram, Arkādijs Volodoss un Pjotrs Anderševskis, nav uzvarējuši konkursos. Sacensība nogalina mūzikas ideju, iztēli un brīvību. Pēc uzvaras Šopēna konkursā jutos atvieglots, jo zināju, ka man tas vairs nebūs jādara," agrāk ir teicis Sondžins Čo.   

Viņš ir dzimis 1994. gadā Seulā, klavieres sācis spēlēt sešu gadu vecumā. 2012. gadā Sondžins Čo sāka studijas Parīzes konservatorijā, kuru absolvēja 2015. gadā. Pašlaik mūziķis dzīvo Berlīnē. Sondžins Čo ir nopietns, nobriedis mūziķis, kurš spēlē augstākajā līgā. Viņš ir sniedzis solokoncertu Ņujorkas Kārnegija zālē, uzstājies kopā ar Berlīnes filharmonijas orķestri Saimona Retla vadībā, Bavārijas Radio simfonisko orķestri Marisa Jansona vadībā, Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestri Antonio Papāno vadībā, Francijas Radio filharmonijas orķestri Mjunvuna Čuna vadībā.

Sondžins Čo sadarbojas ar diriģentiem Vladimiru Aškenazi, Valeriju Gergijevu, Vasiliju Petrenko, Mihailu Pļetņevu, Esu Peku Salonenu, Juriju Temirkanovu, Leonardu Slatkinu, Jakubu Hrušu, uzstājas ar Čehijas filharmonijas orķestri, Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri, Parīzes orķestri, Sanktpēterburgas Marijas teātra orķestri, Japānas NHK simfonisko orķestri, Minhenes filharmonijas orķestri, Liverpūles Karalisko filharmonijas orķestri un Londonas orķestri Philharmonia.

Tuvākajos gados pianists koncertēs kopā ar Losandželosas filharmonijas orķestri Gustavo Dudamela vadībā, Leipcigas Gewandhaus orķestri Antonio Papāno vadībā, Ņujorkas filharmonijas un Honkongas filharmonijas orķestri Jāpa van Cvēdena vadībā, Pitsburgas simfonisko orķestri Manfrēda Honeka vadībā, Toronto simfonisko orķestri Endrū Deivisa vadībā, Antverpenes simfonisko orķestri Osmo Venskas vadībā, Somijas Radio simfonisko orķestri Hannu Lintu vadībā, Filadelfijas orķestri Janika Nezē-Segēna vadībā un Budapeštas Festivāla orķestri Ivana Fišera vadībā.  

30. augustā Dzintaru koncertzālē Sondžins Čo uzstāsies kopā ar Londonas simfonisko orķestri un itāļu diriģentu Džanandreu Nozedu. Programmā – Sergeja Prokofjeva Otrais koncerts klavierēm un orķestrim, Nikolaja Rimska-Korsakova svīta no operas Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu un Dmitrija Šostakoviča Sestā simfonija.

Pavasarī Londonā notikušajā intervijā Sondžins Čo pastāstīja KDi par gaidāmo koncertu Jūrmalā un saviem karjeras plāniem.
 
Dzintaru koncertzālē dzirdēsim jūs kopā ar Londonas simfonisko orķestri. Ar ko tas atšķiras no citiem orķestriem, ar kuriem esat uzstājies?

Pirmo reizi sadarbojos ar Londonas simfonisko orķestri pirms trim gadiem, kad diriģenta Džanandreas Nozedas vadībā ierakstīju savu pirmo studijas albumu. Tajā ir iemūžināta Friderika Šopēna mūzika – Pirmais koncerts klavierēm un orķestrim un četras balādes. Šā kolektīva mūziķiem ir izcila reakcija, orķestra skanējumam ir raksturīgs gan dzidrums, gan dziļums. Martā Londonā es ar šo orķestri un maestro Nozedu spēlēju Sergeja Rahmaņinova Otro klavierkoncertu, Jūrmalā spēlēšu Sergeja Prokofjeva Otro klavierkoncertu. Krievu mūzikā var dzirdēt orķestra mākslinieku emocionalitāti, var pārliecināties, ka tas ir orķestris ar sirdi un dvēseli.

Jūs esat muzicējis ar labākajiem orķestriem pasaulē, to vidū ar Berlīnes filharmoniķiem, Bavārijas Radio simfonisko orķestri un Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri. Kā jūs raksturotu Londonas simfoniskā orķestra skanējumu? Kādas ir šā kolektīva stiprākās puses?

Man ir grūti salīdzināt, jo ar katru orķestri spēlēju citus skaņdarbus. Londonas simfoniskajam orķestrim ir cēls, aristokrātisks skanējums. Tā ir augstākās kvalitātes mūziķu apvienība. Viņi visi ir ļoti profesionāli – ritmiski un tehniski. Man šie mūziķi ir ideāli domubiedri. Viņiem ir liela pieredze, plašs repertuārs un perfekta laika izjūta. Kad uzstājos ar Londonas simfonisko orķestri, man ir sajūta, ka atskaņojam kamermūziku.

Jums ir tuvas radošās attiecības ar diriģentu Džanandreu Nozedu.

Jā, esmu uzstājies viņa vadībā vairākas reizes. Pērn mums bija kopīga turneja ar Eiropas Savienības jauniešu orķestri, spēlējām Šopēna Otro klavierkoncertu. Maestro Nozeda bieži diriģē operu, viņam ir milzu pieredze darbā ar dziedātājiem. Viņš īpaši smalki jūt un atbalsta solistus, nodrošina ideālu pavadījumu. Viņa diriģētajos koncertos man šķiet, ka, spēlējot klavieres, es dziedu. Man gribas, lai klavieres skanētu kā dziedājums. Ritms, temps, rubato, elpošana – Džanandrea Nozeda par to zina visu, viņš ir ļoti jūtīgs partneris mūzikā. Emocionāls, kaislīgs diriģents. Man ar viņu vienmēr ir ērti, viņš allaž uzmanīgi ieklausās tajā, ko es daru uz skatuves, un līdzsvaro skanējumu.   

Vai diriģenti mēdz jūs pārsteigt koncerta laikā? Vai bieži uz skatuves notiek kas negaidīts?

Jā, turklāt ļoti labā nozīmē! Es ar prieku atceros pagājušā gada uzstāšanos Minhenē kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri un diriģentu Marisu Jansonu. Es spēlēju Pētera Čaikovska Pirmo klavierkoncertu. Mēģinājumā maestro Jansons bija piesardzīgs un nopietns, taču koncertā notika kaut kas maģisks – valdīja neiedomājama brīvība, viņš diriģēja pavisam citādi, burtiski lidoja, un orķestra skanējums bija pavisam citāds, atšķirīgs no tā, ko biju piedzīvojis mēģinājumā. Tas bija tik patīkams pārsteigums! Uzstāšanās laikā tas mani ļoti iedvesmoja, un es biju apmierināts ar savu sniegumu. Mariss Jansons ir viens no maniem iemīļotākajiem diriģentiem, un ceru, ka mēs vēl muzicēsim kopā.

30. augustā Jūrmalā atskaņosiet Prokofjeva Otro klavierkoncertu. Kā gadu garumā ir veidojušās jūsu attiecības ar krievu klasiku?

Es daudz spēlēju krievu repertuāru kopš piecpadsmit sešpadsmit gadu vecuma. Septiņpadsmit gadu vecumā piedalījos Čaikovska konkursā Maskavā (Sondžins Čo tajā ieguva trešo vietu – J. J.). Šī mūzika man ir ļoti tuva, es to pazīstu kopš agras jaunības. Varu nosaukt savus trīs iecienītākos klavierkoncertus – Ludviga van Bēthovena Ceturtais, Johannesa Brāmsa Pirmais un Sergeja Prokofjeva Otrais. Tie ir mani favorīti!

Kāpēc tieši šāda izvēle?

To ir grūti izskaidrot vārdos – kāpēc mani fascinē tieši šis opuss vai šis cilvēks. Ja runājam par Bēthovenu, daudziem viņš asociējas galvenokārt ar savām vērienīgajām simfonijām, 23. klaviersonāti Appassionata un dramatiskajiem, kaisles pilnajiem skaņdarbiem. Taču Bēthovena Ceturtais klavierkoncerts ir pavisam citāds, tas neatbilst plaši izplatītajiem priekšstatiem par autora daiļradi. Tas ir ļoti cilvēcīgs, aizkustinošs, caurspīdīgs darbs. Ja ieklausīsieties Bēthovena stīgu kvartetos, jūs pārliecināsieties, ka tā ne vienmēr ir dramatiska mūzika – tā bieži ir meditatīva un tīra kā viņa kormūzikas darbi.    

Brāmss savu Pirmo klavierkoncertu sacerēja, kad viņam bija nedaudz pāri divdesmit gadiem, – viņš bija jaunāks par mani. Neizbēgami domāju par to, ko daru savā dzīvē, un, kad dzirdu šo mūziku, vienmēr apzinos, cik esmu mazs, salīdzinot ar Brāmsu. Jau tajā vecumā viņš bija dižs un varens meistars. Mani vienmēr ir sajūsminājis viņa Pirmais klavierkoncerts. Savukārt Prokofjeva Otrais, manuprāt, ir harmoniski un strukturāli vislabāk uzrakstītais klavierkoncerts mūzikas vēsturē. Tam ir īpaša forma – šim koncertam ir četras daļas, nevis trīs kā parasti. Pirmajā daļā ir ļoti sarežģīta kadence – gan tehniski, gan emocionāli. Mūzika ir spēcīga, drūma, spriedzes un skumju pilna. Pēdējā daļā jūs dzirdat krievu dvēseli.

Vai jums ir nepieciešams daudzas reizes nospēlēt kādu skaņdarbu, pirms jūs varētu teikt, ka labi saprotat šo mūziku?    

Daži opusi prasa vairāk laika nekā citi. Teiksim, Volfgangs Amadejs Mocarts. Jo mazāk nošu partitūrā, jo sarežģītāk spēlēt. Vienkāršu mūziku bieži ir grūtāk izpildīt nekā sarežģītu. Ir teiciens: bērni un veci cilvēki prot spēlēt labāk nekā visi pārējie. Es ilgi domāju – kāpēc. Tagad es to saprotu. Dažreiz, lai spēlētu, tev ir jābūt nevainīgam. Ja domā par daudz, tas var traucēt mūzikas garam.

Es uzreiz varu sajust Morisa Ravela Nakts Gaspāra un Valša garu – man nav tam jāgatavojas pārāk intensīvi. Šī mūzika pieprasa spontanitāti. Savukārt ar Mocartu ir citādi, viss ir sarežģītāk. Prokofjeva Otrais klavierkoncerts ir kaut kur pa vidu – tam ir īpašs dziļums un noskaņojums. Lai labāk izprastu šo darbu, to nepieciešams spēlēt atkal un atkal.

Kā savos priekšnesumos cenšaties līdzsvarot emocijas un intelektu?  

Viss ir atkarīgs no repertuāra. Piemēram, Rahmaņinova Otro klavierkoncertu uzskatu par ļoti emocionālu, romantisku darbu. Taču, ja uzstājoties esmu pārāk emocionāls, tas var izklausīties… lēti. Ja ir pārāk daudz rubato, mūzika kļūst saldena. Tāpēc, kad spēlēju Rahmaņinovu, cenšos kontrolēt emocijas. Savukārt Mocarts man ļauj pārvērsties par operdziedātāju pie klavierēm.  

Jūsu repertuārā ir klaviermūzikas spilgtākie darbi, kurus var dzirdēt gan koncertzālēs, gan ierakstos daudzu solistu interpretācijā. Vai jaunam māksliniekam ir sarežģīti atrast savu balsi, savu pieeju šiem opusiem?

Esmu daudz par to domājis, kad man bija septiņpadsmit astoņpadsmit gadu, tagad vairs ne. Tas ir gandrīz neiespējami – spēlēt tā, kā to dara kāds cits pianists. Ja gatavojos koncertam vai ierakstam, es neklausos, kā šo pašu kompozīciju interpretē citi mākslinieki. Vēlos būt brīvs no ietekmēm. Vienkārši spēlēju, paužu savas sajūtas un idejas. Savu personību mainīt neizdosies. Tenors diez vai kļūs par basu. Mākslā visu nosaka personiskums, individualitāte un oriģinalitāte. Es negribu spēlēt apzināti «citādi», lai tikai atšķirtos no pārējiem. Necenšos spēlēt ekscentriski. Būt ekscentriskam nenozīmē būt oriģinālam un īpašam. Es vienmēr spēlēju dabiski. Daru tā, kā jūtu.       

Kurus klavierkoncertus jūs vēlētos iekļaut repertuārā?

Man būtu interesanti izcelt gaismā tādas apslēptas pērles kā krievu komponistu Nikolaja Metnera un Alfrēda Šnitkes klavierkoncerti. Tie skan reti, Rietumu orķestri nezina šos darbus, tāpēc man ir maz iespēju tos izpildīt un nākas mācīties visus slavenākos koncertus. Drīzumā pievērsīšos Johannesam Brāmsam, Robertam Šūmanim un Bēlam Bartokam.

Nākotnē vēlētos spēlēt darbus, kuri nav plaši pazīstami. Mani interesē Aleksandrs Skrjabins, Karols Šimanovskis, Leošs Janāčeks un Ģerģs Ligeti. Es gribētu atskaņot Ferručo Buzoni, Antonīna Dvoržāka un Bendžamina Britena klavierkoncertus. Es neteiktu, ka tie ir mani iecienītākie komponisti, taču klausītāji ir jāiepazīstina ar šiem darbiem. Ceru, ka tas man izdosies, bet piedāvāt šādu repertuāru nav viegli – simfoniskie orķestri cenšas no tā izvairīties, daudziem kolektīviem ir bail pētīt kaut ko nezināmu un mazāk populāru.

Vai jūs saista laikmetīgā mūzika?

Jā, protams, ar nosacījumu, ka tā ir laba. XXI gadsimta mūzika mēdz būt visai dīvaina. Es sekoju līdzi tam, kas notiek mūsdienu mūzikā. Man ļoti patīk britu komponists Džordžs Bendžamins. Nesen tika pirmatskaņots amerikāņa Džona Adamsa koncerts klavierēm ar orķestri. Brīnišķīgu klaviermūziku sacer korejiešu komponiste Unsuka Čina. Austrāliešu komponistam Karlam Vainam ir fantastiska klaviersonāte.

Vai gandarījuma sajūtu var piedzīvot koncerta laikā – tajā brīdī, kad uzstājaties? Vai tā tomēr nāk vēlāk?  

Uz skatuves jūtos brīvi. Agrāk biju ļoti kautrīgs, dzīvodams Korejā, daudz nesarunājos ar cilvēkiem, bet pēc pārcelšanās uz Parīzi es mainījos – man vajadzēja izdzīvot Eiropā, bija jāiemācās angļu un franču valoda. Sāku runāt daudz vairāk nekā līdz šim, taču neesmu ekstraverts. Kad sniedzu kamermūzikas koncertus, joprojām jūtos kautrīgs, taču, kad kāpju uz lielās skatuves, es tā vairs nejūtos – esmu brīvs un varu izpausties. Skatuve ir vieta, kur jūtos visbrīvāk. Tā ir pozitīva sajūta. Neteiktu, ka allaž jūtos laimīgs, nē, tas ir kaut kas cits, taču būt brīvam ir ļoti patīkami.      

Vai mūzika jums dažreiz sniedz arī laimes sajūtu? Vai to smeļaties citur?

Mana profesija ir pianists, taču būt pianistam man nenozīmē darbu. Mūzika vienmēr ir bijusi manas dzīves daļa. Ja nevingrinos, es klausos mūziku vai lasu par mūziku un komponistiem. Deviņdesmit procentu manas dzīves ir cieši saistīti ar mūziku. Bez tās es nebūtu laimīgs. Kad domāju par mūziku, kad spēlēju, esmu laimīgs.

Ja gatavojos Prokofjeva Otrā klavierkoncerta atskaņojumam un iegremdējos tā depresīvajā, tumšajā pasaulē, es jūtos tāpat – skumji un depresīvi. Taču tas man neliedz izbaudīt šo mūziku. To pašu var teikt par Gustava Mālera simfonijām, tajās nav daudz prieka, tā ir emocionāli sarežģīta, brīžiem nomācoša mūzika, taču mēs to patiesi izbaudām. Bauda un laime ir ļoti atšķirīgas sajūtas.         

Vai mūzika, kuru spēlējat, jums palīdz labāk uzzināt kaut ko par sevi pašu?

Jā, noteikti. Es visvairāk cienu Bēthovenu, viņa mūzikā ir pilns emociju spektrs. Tajā var atrast visu – garīgumu, prieku, vieglumu, humoru, prāta asumu, poētiku un traģismu. Bēthovens man palīdz uzzināt ne tikai par emocijām, bet par dzīvi vispār.  

Jūs jau ilgi dzīvojat Eiropā, nesen pārcēlāties no Parīzes uz Berlīni. Kāpēc?

Kad pabeidzu studijas Parīzes konservatorijā, man bija jāizlemj, kur es dzīvošu. Zināju, ka palikšu Eiropā. Esmu viesojies Vīnē, Londonā, Minhenē, daudzviet Itālijā un Spānijā. Izvēlējos Berlīni – tur daudz kas notiek un dzīve ir daudz lētāka nekā Parīzē. Berlīnē ir svaigāks gaiss, vairāk telpas, mazāk tūristu. Tur ir ļoti bagāta un auglīga mākslinieciskā vide. Pilsētā dzīvo daudz mūziķu un darbojas pieci seši augsta līmeņa orķestri. Manas ierakstu kompānijas Deutsche Grammophon galvenā mītne ir Berlīnē.    

Vai Eiropa ir mainījusi jūsu mentalitāti?

Kāds mans korejiešu draugs teica, ka pēc pārcelšanās uz dzīvi Parīzē esmu mainījies. Man pašam ir grūti spriest.

Vai Berlīnē ejat uz korejiešu ēstuvēm?

Nav tādas vajadzības. Visvairāk esmu iecienījis itāļu virtuvi – pastu, picu.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Burova kļūšanu par Rīgas mēru vērtēju

Kopā nobalsojuši: 2039

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Beidziet varkšķēt, lūdzu!(1)

Šādu netaktisku šņācienu no priekšā sēdošajiem pēc ilgas valdīšanās izpelnījās divas kultūras baudītājas Benjamina Apla solokoncertā 18. augustā Dzintaru koncertzālē.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja