Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +2 °C
Skaidrs
Sestdiena, 20. aprīlis
Mirta, Ziedīte

Jo neviens par viņiem nezina. Intervija ar lietuviešu rakstnieku Vidu Morkūnu

"Ja rakstītajā tiešām ir kas trausls, tad tāpēc, ka es par viņiem ļoti pārdzīvoju. Man gribējās, lai cilvēks paliek kaut manā grāmatā," saka lietuviešu rakstnieks Vids Morkūns

E s gribēju pamēģināt, cik tālu ir iespējams saīsināt romānu, – tiekoties ar lasītājiem Rīgas grāmatu svētkos marta sākumā, pasmējās lietuviešu rakstnieks Vids Morkūns. Februārī Daces Meieres meistarīgajā tulkojumā latviešu valodā iznāca Morkūna grāmata Ceļinieku stacijas. "Šīs grāmatas daudzie zibprozas teksti iemūžina dažādu antivaroņu skarbos, traģiskos, bēdīgos likteņus, savā veidā radot un rādot īpatnēju Lietuvas "neglītuma vēsturi"," savas intervijas ievadā punctummagazine.lv raksta Inga Žolude. Blīvās, suģestējošās noveles atgādina likteņhaikas, ja tā var izteikties, kur vienā rindkopā mijas sekunde un mūžība.

"Vida Morkūna proza – tās ir minimālistiskas noktirnes, kurās lakoniski, taču ar elpu aizžņaudzošu uzmanību pret detaļām tiek atklāti mūsos un apkārtējā pasaulē ieslēptie tumsas noslēpumi. Ceļinieku stacijas apliecina, ka jēga un skaistums staro tur, kur uz to vismazāk ceri," vērtē Virginija Cibarauske.

Vids Morkūns ir godalgots lietuviešu rakstnieks, dzejnieks un literatūras tulkotājs. Viņš tulko prozu un atdzejo no vācu, angļu, poļu un krievu valodas. 2010. gadā rakstnieks saņēmis Antana Vaičulaiša balvu par gada labāko lietuviešu noveli un 2014. gadā apbalvots ar Jurģa Kunčina prēmiju. Krājums Ceļinieku stacijas ieguvis Lietuvas 2019. gada radošākās grāmatas titulu un iekļuvis 2019. gada labāko prozas grāmatu piecniekā.

Latvijā grāmata pēc autora lūguma iznākusi ar lietuviešu mākslinieces Deimantes Rībakovienes vāka ilustrāciju. "Viņa mani ļoti labi saprot, šī nav mūsu pirmā sadarbība," stāsta rakstnieks. Skatoties uz zaļo švīku un punktu tīklojumu tumši pelēkajā grāmatas vāka ainavā, kas reizē atgādina gan asnus, gan saulstarus, ir skaidrs, kāpēc rakstnieks tā saka. Vidam Morkūnam ir aizdomas, ka latviešu valoda ir ļoti piemērota Ceļinieku staciju būtībai. Rakstnieks ir novērojis, ka tulkojumi citās valodās bieži aizved no viņa iecerētajām niansēm.

Teicāt, ka atbraucāt uz Rīgu ar autobusu. Vai ceļā novērojāt kaut ko literatūrā vēlāk izmantojamu? Vai mēdzat uzņemt šādas ieceru "fotogrāfijas"?

Es mēdzu ar vienu īsu teikumu pierakstīt idejas, lai neaizmirstos, un viss. Citreiz vienlaicīgi rodas pat 15–16 labas perspektīvas vienlaicīgi, un, ja nepieraksta, daudzas aizmirstas.

Pastāstiet, lūdzu, kā sakrājās Ceļinieku staciju materiāls?

Apmēram pirms septiņiem gadiem nodomāju, ka joprojām pazīstu ļoti daudz cilvēku, kuriem ir interesants liktenis, bet, ja tos neiemūžinātu, manā gadījumā – literatūrā, jo es nefotografēju, tad tie vienkārši pazudīs. Sapratu, ka arī es pats no šiem stāstiem varu gūt kādu labumu un reizē tas iznāk zināms veltījums cilvēkiem, kuri lielākoties ir dzīvojuši ļoti smagi un sarežģīti. Neviens par viņiem nezina. Visi ievēro tikai kaut kādus veiksmīgus cilvēkus, kuri ir redzami televīzijā. Uzrakstīju vienu īsu gabaliņu, otru un sapratu, ka šajā virzienā var strādāt ilgāku laiku. Sākumā par grāmatu nemaz nedomāju.

Vai rakstāt par cilvēkiem, kurus pats esat saticis, vai arī izmantojat netiešu pieredzi?

Tāds, par kuru būtu tikai lasījis, nav neviens. Katru īso gabaliņu esmu nosaucis par "staciju". Dažas stacijas ir pilnībā sacerētas. Izdomātā ir ļoti maz. Lielākoties esmu rakstījis par cilvēkiem, kurus esmu pazinis vai pazīstu, vai – pat par sevi. Pārsvarā ir prototipi, bet, protams, esmu tos apstrādājis. Literatūras nozīmē šeit nav nevienas stacijas, kurā notikumi būtu pārcelti tiešā veidā – kā bija, tā pierakstīju. Piemēram, man prātā ienāca kāds potenciāli interesants cilvēks, kura likteni varētu aprakstīt, un tūlīt sāku meklēt, vai šajā cilvēkā ir kāds kodols, kas būtu saistošs tieši literatūras ziņā. Citreiz cilvēkam ir ārkārtīgi interesanta dzīve, bet man neizdodas viņā atrast šo literatūras kodolu. Nākas no šī cilvēka un stāsta atteikties, jo nav pietiekami izstāstīt par viņu tikai kādu efektīgu stāstu. Es kodolu meklēju 69 reizes, jo tik ir staciju.

Kā jūs atpazīstat šo kodolu?

Lielā mērā palīdz intuīcija. Es daudz ko neesmu iekļāvis, jo jutu, ka neder. It kā viss bija kārtībā, puslapa vai lapa laba teksta, bet nejutu šo literatūras kodolu.

Atteikties no uzrakstītā ir ļoti grūti. Vai spējat būt nežēlīgs pret sevi?

(smejas). Lietuviešu literatūrā esmu pazīstams kā īpaši piekasīgs pret saviem tekstiem. Pret citu tekstiem esmu iecietīgāks. Savējos es ļoti skarbi ķidāju.

Izlasot Ceļinieku stacijas, secināju, ka nekad neesmu lasījusi kaut ko tik savdabīgu. Diemžēl nav iznācis lasīt citas jūsu grāmatas. Pastāstiet, lūdzu, vai īpatnējais galējais lakonisms un minimālisms, krasās naturālisma un poētisma šūpoles ir jūsu rokraksts arī citos darbos?

Šajā grāmatā es nedaudz atkāpos no savas ierastās prozas. Man jau par iepriekšējām grāmatām pārmeta, ka tur ir pārāk daudz netīrā, viss grūst un pūst, lietas lūst un noveco. Tie bija garāki stāsti. Man pašam grūti spriest, šur tur, iespējams, stils ir palicis vecais, sev pāri jau nepārkāpsi, lai simtprocentīgi mainītos, bet tik īsus darbus es agrāk nekad neesmu rakstījis. Arī iepriekšējie nebija pārāk gari – tikai kādas 15 lapaspuses. Visticamāk, atgriezīšos tajā izpausmes veidā, kas man ir ierastāks.

Esat radījis spēcīgu iespaidu – kā tik īsā teikumā var tik daudz pateikt? Vai apzināti šādā veidā pārbaudījāt savu meistarību?

Pirmoreiz dzīvē literatūrā balstījos uz kaut ko paša pārdzīvotu, dzīvē pazīstamu. Agrāk izmantoju tikai iztēli. Tas man bija gandrīz kā radošais princips, ka visam ir jānāk no iztēles, taču tas nenozīmē fantasmagoriju. Tā varēja būt visiem pazīstama dzīve, bet iztēlota.

Tomēr Ceļinieku stacijas ir tālu no dokumentālās realitātes mediju ziņu vai hroniku reālisma nozīmē. Jums šie cilvēki nav operatīvo kriminālziņu varoņi, viņu dziļajā tumsā jūs esat iespīdinājis mūžības gaismu. Cik svarīga jums bija dokumentalitāte?

Nezinu, vai tas ir iespējams rakstnieka darbā, bet varbūt tieši tā ir jābūt, bet, kad es rakstīju par kādu cilvēku, es viņu it kā iemīlēju. Man kļuva viņa žēl. Nevis ar nožēlu un tiesājot, bet tīri cilvēciski. Ja rakstītajā tiešām ir kas trausls, tad tāpēc, ka es par šiem cilvēkiem ļoti pārdzīvoju. Man gribējās, lai cilvēks paliek kaut manā grāmatā. Varbūt cilvēks ilgi nenodzīvos, bet paliks kaut kur grāmatu plauktos. Tas ir pārāk skaļi teikts – piemineklis, bet, iespējams, esmu uzcēlis šiem cilvēkiem nelielus piemineklīšus. Daudzi no aprakstītajiem cilvēkiem droši vien jau vairs nav starp mums. Man būtu patīkami, ja viņi zinātu, ka viņus kāds vēl atceras.

Fascinē, ka daudzās "stacijās" nav tiešas, acīmredzamas darbības, bet plūsma, mikronotikumi – vai nu cilvēka iekšējā pasaulē, vai kāda mirklīga dabas parādība. Jūsu "stacijās" notikums ir arī tas, ka trīc galerts vai sakustas muša. Kā jūs savā darbā izprotat notikuma dramaturģiju?

Mēs ļoti esam pieraduši, ka notikums ir kaut kas liels un skaļš. Daudzi no mums, arī es, palaiž garām brīžus, kas dzīvē ir ļoti svarīgi. Cilvēks pat nesajūt, ka, banāli runājot, vēja pūsmiņā vai zaram noliecoties var ja ne saskatīt milzīgu jēgu, tad tas var būt ļoti svarīgs notikums. Es centos tuvoties šai izpratnei, ka mēs nezinām, kas ir liels notikums, bet ieraduma pēc palaižam garām tik daudz ko nozīmīgu.

Man radās priekšstats, ka jūs saviem izmocītajiem varoņiem dāvināt īsus harmonijus brīžus saistībā ar dabu, kad viņu apziņā uzplaiksnī kāda jēga un labsajūta, ja tā var teikt. Vai jums bija tāda iecere?

Jā, tam ir arī tīri estētiska vērtība. Mēs esam atraduši ievērot skaistumu. Skaistumu, kas noris vienā sekundē. Tas ir kaut kas ļoti skaists, bet mēs tam paejam garām. Mums obligāti ir nepieciešams, lai kā uz sienas būtu uzrakstīts – tā ir laime –, bet tu, cilvēk, šodien varbūt jau desmit reižu esi palaidis garām laimes mirkli. Tu visu laiku gaidi, lai laime iestātos vispārpieņemtajā izpratnē, lai tev tā ir daudz un šī ir daudz. Laime taču var būt arī vienā sekundē skumju. Parasti sakām, ka laime ir tikai tad, ja varam plati smaidīt. Ir jāpriecājas, ja dots kāds skumju brīdis vai pārbaudījums. Cilvēks grib, lai viss būtu tikai patīkami, lai viss notiktu viegli. Varbūt tā vispār nav laime?

Meitenīte izdara pašnāvību, jo kaimiņpuika neiedod konfekti. Jūs tik skaisti un sāpīgi rakstāt par to, cik akli mēs esam pret to, kas notiek citos cilvēkos un ko mēs cits citam varam nodarīt ar savu rīcību.

Cenšos būt iejūtīgs un redzīgs, jo man tā ir ļoti interesanta tēma.

Jūsu grāmatai ir savdabīga struktūra un nodaļu nosaukumi. Vai tās vispār ir nodaļas? Kādu jēgu jūs ieliekat savās "stacijās"?

Man gribējās, lai šis vārds izskan daudznozīmīgi – gan ceļojuma, gan Krusta ceļa nozīmē. Lietuviešu valodā, droši vien arī daudzās citās, šie vārdi sakrīt – dzelzceļa stacija un Krusta ceļa stacija.

Kur jūs kā rakstnieks esat savās "stacijās"? Bija interesanti prātot, no kāda redzes leņķa tas ir stāstīts – vai notiekošo redz virtuves lampa, muša vai Dieva acs?

Es pats? (Iesmejas.) Es par to nebiju aizdomājies. Ir viena svarīga nianse – lietuviešu valodā "ceļinieki" nozīmē arī "garāmgājēji". Es biju domājis, ka visi cilvēki, par kuriem rakstu, ir garāmgājēji man, mani ceļabiedri, ar kuriem dzīves stacijās ir krustojušies mani ceļi uz gadiem vai sekundi. Nē, es neesmu nekāds dievs, vispareizāk būtu teikt, ka esmu visu šo personāžu ceļabiedrs. Daži no viņiem esmu es pats, tikai neatzīstos (smejas).

Ļoti uzrunāja "stacija" par Elvīru S. – rītarosmes vadītāju ar mākslinieces ambīcijām, kura 30 gadu padomju rūpnīcas formālajā rītarosmē pūlas piešķilt večiem kādu skaistuma izjūtas dzirksti, aicinot iedziļināties briežu plastikā. Ko jūs vēlējāties pateikt ar šo, manuprāt, vienu no vispoētiskākajiem grāmatas stāstiem?

Pagājušogad satiku cilvēku, kurš bija izlasījis grāmatu un atpazinis Elvīru S., viņš esot bijis ar Elvīru pazīstams 20 gadu vēlāk nekā es. Lai arī vārds ir mainīts un arī viss cits pārstrādāts, viņš uzreiz viņu pazina. Elvīra S. ir tāds cilvēks, kuru cits cilvēks var atpazīt, satiekot pēc 20 gadiem. Es uzrakstīju par to, ka cilvēks gadu desmitiem nemainās un sapņo par nereālo – domā, piemēram, ka viņš ir ģeniāls, lai gan 30 gadu vada rītarosmi, kas nevienam īsti nesanāk. Bet viņš vienalga tur mokās tāpēc, ka viņa ģenialitāte nekur citur netiek atzīta. Elvīrai S. bez šīs rūpnīcas rītarosmes nav citur kur izpausties.

Jūs 90. gadu sākumā esat strādājis kopā ar lietuviešu režisoru Oskaru Koršunovu, kad viņš iestudēja novatoriskās izrādes pēc Daniila Harmsa un Aleksandra Vedenska darbu motīviem. Pastāstiet, lūdzu, par šo sadarbību!

Īpaši akcentējama ir oberuītu autoru darbu triloģija – izrādes Tur būt šeit (Ten būti čia), Vecene (Senė) un Vecene 2 (Senė 2), kas tapušas laikā no 1990. līdz 1994. gadam. Vecenes iestudējuma laiks man ir iespiedies atmiņā uz visu mūžu. Es tieši tobrīd ļoti biju ieinteresējies par oberuītiem. Izlasīju ļoti daudz viņu darbu – gan filozofiju, gan prozu, gan dzeju. Mēģinājumos bija ļoti neparasti redzēt, ka Oskars runā praktiski tā, ka neko nevar saprast, bet aktieri tik un tā zina, ko uz skatuves darīt. Pēc tam es kaut ko līdzīgu redzēju arī režisoru Rima Tumina un Jona Vaitka mēģinājumos. Viņi runā kaut kādas nebūtiskas lietas, bet beigās izrādās, ka tas viss virzās uz iecerēto mērķi.

Vai oberuītu estētika ir ietekmējusi jūsu rakstības stilu?

Iespējams, nedaudz. Kādā Harmsa dzejolī profesora draugam ne no šā, ne no tā pēkšņi nokrīt auss, un tad guvernante vai sieva, neatceros, to piešuj citā vietā. Tas mani ir ietekmējis tādā veidā, ka es arī reizēm izspēlēju kaut ko negaidītu, kas it kā nesakrīt ar teksta loģiku. Protams, ar to ir jābūt uzmanīgam.

Kāpēc? Var pārspīlēt?

Jā. Harmsam šādi aloģiski notikumi notiek nemitīgi, bet viņa laikā tas bija tāds estētiskais vilnis, bet, ja es tā darīšu, var mainīties viss mana teksta kamertonis. Lai kā es cienītu un mīlētu oberuītus, tomēr nevēlos pilnībā pie viņiem pāriet (smejas).

Jūsu pirmā profesija ir scenārists, bet, cik saprotu, kino jomā jūs nestrādājat?

Jā. Kaut ko esmu uzrakstījis tikai mācību laikā. Nedaudz padarbojos avangarda kino laukā. Pēc tam nāca jaunas lietuviešu kino veidotāju paaudzes, kurās praktiski man vairs nebija neviena pazīstamā. Bet vispār es kino ļoti mīlu. Man ir savākta pasaules kinovēstures kolekcija. Īpaši tuvs man ir mēmais kino. Parasti cilvēki, kad viņiem pasaku, ka man patīk mēmais kino, domā, ka tas ir tikai Čaplins, bet mēmais kino ir vesela pasaule ar ļoti interesantiem operatoru mākslinieciskajiem meklējumiem. Uzskata, ka franču jaunais vilnis kaut ko atklājis, bet, nē, izrādās, jau mēmā kino laikā bija līdzīgas operatoru metodes. Iespējams, es kino vēl gaidu savu brīdi. Man ir dažas idejas, bet man ir tik daudz darba, ka nav laika un iespēju visu atmest un pusgadu strādāt pie nopietna scenārija.

Kā jūs ir ietekmējis karš Ukrainā?

Tiešā veidā es nesajūtu, ka tas mani ietekmētu. Tā man nav, ka kara dēļ nevarēt radīt. Protams, kaut kādas nogulsnes dvēselē, sirdī nosēžas. Nevarētu teikt, ka esmu kļuvis mazāk produktīvs, jo es savā prozā tāpat neesmu produktīvs. Šis melnās, nospiedošās nogulsnes ir daudziem. Daudzi varbūt domā, ka tā ir depresija, un neapzinās, ka tas ir no šī kara. To nav iespējams aizmirst. Katru dienu gribot negribot pārbaudi jaunāko informāciju – varbūt kaut kas ir mainījies uz labo pusi, varbūt ukraiņi beidzot uzvar. Lietuvā tagad visu laiku brīdina neticēt nekādai informācijai, jo cilvēki – ko izlasa, tam notic. Informācija ir ļoti pretrunīga. Nacionālajos ziņu kanālos mūs reizēm informē par ziņu avotiem, kuriem var ticēt, lai cilvēki nenoticētu dezinformācijai. Tagad katrs var paziņot, ko vien vēlas. Jau trešo reizi trīs lietuviešu dzejnieki brauks uz Ukrainu ar palīdzības kravu. Rakstnieku savienība izsludina ziedojumu vākšanu, tad tiek iegādāts armijai nepieciešamais auto, un dzejnieki ar šo kravu dodas uz Ukrainu. Katrs palīdz, kā vien var.

Esat atbraucis uz grāmatu svētkiem Rīgā. Vai Baltiju izjūtat kā kopīgu spēku?

Man reiz intervijā uzdeva jautājumu – pasakiet sešos vārdos, ko jums nozīmē Baltija. Atbildēju – Lietuva, Latvija, Igaunija, Somija, Zviedrija, mājas. Tik labi kā savās mājās es jūtos vēl tikai ziemeļos – Norvēģijā. Latvijā man īpaši patīk, un ticiet man, es to nesaku tikai tāpēc, ka mani šeit uzaicināja. Mūs vieno divas senās valodas. Vienmēr esmu teicis, ka Latvijas skolās vajadzētu mācīt arī lietuviešu valodu, savukārt Lietuvā – latviešu valodu. Tas ir pesimistisks skats – bet ja nu ar vienu valodu kaut kas pēkšņi atgadās? Tad paliktu vismaz otra. Cerams, nekas slikts nenotiks, bet Latvija un Lietuva tik un tā ir radniecīgas valstis ar radniecīgām valodām.

Kā jūs kā rakstnieku ir ietekmējusi valoda, ko dzirdējāt bērnībā? Cik, jūsuprāt, tam ir liela loma?

Valoda man ir neizmērojami svarīga. Es visu savā tekstā cenšos būvēt uz valodas pamatiem. Arī tad, kad mans avots bija iztēle, tik un tā pirmajā vietā bija valoda. Līdz ar to tu valodu nevari paņemt kaut kur no malas un cerēt, ka tā tev kļūs par galveno darbarīku. Visticamāk, esmu to ņēmis no vecākiem, no valodu sajaukuma. Manas saknes ir Žemaitijā, bet izaugu trijstūrī – Žemaitijas saknes, blakus – Šauļi, Jonišķi un Žagare, Aukštaitija un Latvija. Žagare man ir ļoti mīļa pilsētiņa, tā ir pieminēta arī šajā grāmatā. Uz Latviju mēs braucām nemitīgi. Gribu izstāstīt vienu ģimenes stāstu, kas ir saistīts ar Latviju. Nezinu, kā tas gadījās, bet tajos gados, kad cilvēkus deportēja uz Sibīriju, manas mammas ģimeni naktī pabrīdināja, ka nākamajā dienā viņus izvedīs. Viņi savāca kaut kādas mantas un aizbēga uz Latviju. Tā ir mana kļūda, ka es laikus nepainteresējos par to sīkāk. Tagad nav vairs kam prasīt, kā viņi zināja to vietu, kur doties.

Un paglābās?

Jā. Viņi apmetās pie kādas latviešu ģimenes Ukru ciemā Latvijā. Nemaz nezinu, cik gadu viņi tur nodzīvoja, bet šīs latviešu ģimenes meitene kļuva par manas mammas labāko draudzeni uz visu dzīvi. Viņas sazinājās līdz mūža galam, brauca viena pie otras ciemos. Kad tur nomira mans vectētiņš, viņu naktī pārveda uz Lietuvu un apglabāja kapsētā gandrīz uz robežas. Padomju laikos turpinājām regulāri braukt arī uz Ukriem, Auci, Bēni. Autobuss gāja, ja nemaldos, sešas reizes dienā. Es joprojām kopju vectētiņa kapu, braucu katru gadu. Tur tek Vadakstes upe.

Ko jūs zināt no latviešu literatūras?

Par Raini droši vien nav vērts pat runāt. Tātad Rainis, Aspazija. Labāk zinu dzejniekus – Māri Čaklo, Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni, Knutu Skujenieku, Uldi Bērziņu, Pēteru Brūveri. Viņam bija īpaši dziļa saistība ar Lietuvu. Tūlīt Lietuvā iznāks vai jau ir iznācis Hermaņa Marģera Majevska dzejas krājums, viņš bija mūsu dzejnieces Juditas Vaičūnaites vīrs. Atceros, ka bērnībā gulēju slimnīcā un lasīju Jaunsudrabiņu.

Vai atceraties, kuru darbu?

Man šķiet, ka grāmata bija zila un uz vāka bija laiva.

Iespējams, tēlojums Ar makšķeri. Šobrīd Latvijā skolotāji ir apjukumā, vai un kā piedāvāt jauniešiem lasīt klasikas darbus, jo aizgājušā laika lauku reālijas ir kļuvušas pārāk nesaprotamas, arī stāstījuma lēnais, apcerīgais temps – nepieņemams. Pastāv tendence iepazīstināt tikai ar īsu literārā darba kopsavilkumu. Kādas ir jūsu domas par šo tēmu?

Arī mums Lietuvā parādās bīstama tendence, ka visu klasiku vajag pārstrādāt un adaptēt. Es kādā portālā uzrakstīju, iespējams, pat pārāk indīgas pārdomas par to, ka tas ir absurds. Tā notika padomju laikos un arī tagad – skolēnus sūta noskatīties literārā darba ekranizāciju, un pēc tam viņi drīkst nelasīt grāmatu. Bet tas taču ir pilnīgi cits darbs! Lai cik laba būtu filma, tu taču nevari izjust, kā ir uzrakstīta grāmata – kā veidojas teikumi, kāds ir stils. Tas noder tikai sižeta uzzināšanai, kas nav literatūra. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja