Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +3 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 9. aprīlis
Valērija, Žubīte, Alla

Klaviermūzikas zelta laikmeta ceļš

Vienmēr esmu mīlējis pianistu ierakstus nevis tāpēc, ka tur var dzirdēt neaptveramu nošu ņirboņu, bet skanējuma nokrāsu dēļ - saka izcilais latviešu pianists Vestards Šimkus, gatavojoties solokoncertam Dzintaru koncertzālē 5. februārī (plkst. 19.30).

"Klausoties dažādos laikos tapušos pianistu ierakstus, pirmās četras XX gadsimta desmitgades manā uztverē ir kļuvušas par tādu kā pianisma zelta laikmetu, kad no ģeniālu meistaru pirkstu pieskārieniem taustiņi, āmurīši un stīgas burtiski atdzīvojās un kļuva par sirsnīgiem skaņu stāstniekiem. Šo programmu, kurā nostaigāsim klaviermūzikas ceļu no Mocarta, Šūberta, Šopēna un Lista līdz Ravelam, Debisī, Blūmenfeldam un Skrjabinam, es izveidoju, iedvesmojoties no tām koncertprogrammām, kuras XX gadsimta sākumā mēdza atskaņot un ieskaņot Sergejs Rahmaņinovs, Jozefs Hofmanis, Vladimirs Horovics, Fēlikss Blūmenfelds un citi tālaika izcilākie pianisti." Vienlaikus pianists gatavo citu soloprogrammu Iedvesmas ķēde, kas 13. februārī skanēs Berlīnē klavieru izgudrotājam Bartolomeo Kristofori veltītā pianisma festivāla atklāšanā.

Pirmie eksperimentālie skaņu ieraksti ASV tika tverti... perfokartēs. Kas tev sakāms par Sergeja Rahmaņinova ierakstu restaurāciju CD?

Tos es īpaši neesmu iemīļojis, lai gan arī šis CD ir manā kolekcijā. Skaņas kvalitāte, protams, ir ļoti sterila, bez čerkstoņas un papildu trokšņiem, tomēr tā neietver visu Rahmaņinova pianistiskā skanējuma spektru. Tā drīzāk ir mehāniska viņa spēles tempa atdarināšana, tomēr skanējuma nokrāsas šajos ierakstos mēs nevaram sadzirdēt. Tāpēc daudz labprātāk klausos vecos skaņuplašu ierakstus ar visiem fona trokšņiem. Skaņas kvalitāte nav nevainojama, toties var sajust, kā Rahmaņinovs pieskāries klavieru taustiņiem un ko viņš ar šiem pieskārieniem spējis no klavierēm izvilināt.

Leģendārajā vieskoncertā 1986. gadā Maskavā P. Čaikovska konservatorijas Lielajā zālē vecmeistars Vladimirs Horovics daudzas notis sita garām, bet tas nemaz netraucēja.

Horovica piesitiens ir unikāls, neatkārtojams un ne ar ko nesajaucams, vienalga, cik skaņu viņš nepārsistu. Tieši šī programma, tāpat kā Rahmaņinova - pianista - repertuārs bija viens no maniem iedvesmas avotiem, veidojot programmu, kuru spēlēšu Dzintaru koncertzālē. Tie ir dažnedažādi pianisma zelta repertuāra skaņdarbi kā pērļu virtene - cits pēc cita. (Starp citu, skaņdarbi reti pārsniedz 10 minūšu garumu!) Viņš vienkārši dalās ar klausītājiem savā priekā par mūziku un tajā, kā viņš mūziku mīl. Es arī mēģināju izvēlēties un centos izkārtot skaņdarbus pēc šāda principa.

Kas tas ir par principu?

Bieži vien solokoncertos skan izvērsti lielas formas darbi, kuri salikti blakus, pateicoties pamatotai un labi argumentētai koncepcijai. Šī programma atšķirsies ar to, ka vienīgais vienojošais elements ir iedvesmošanās no Rahmaņinova un Horovica koncertu programmām un tā, ka tajās valdīja vienkārši brīnišķīga, skaista klaviermūzika. Kontrastaina, no dažādiem laikmetiem. Tas būs nedaudz nostalģisks un labā nozīmē vecmodīgāks pianista solokoncerts, nekā mūsdienās esam pieraduši dzirdēt. Nostaigāsim klaviermūzikas ceļu no Mocarta līdz Skrjabinam. Tas ir diezgan garš ceļš, kura laikā klavieres ir tikušas nemitīgi uzlabotas. Jau Mocarts savas sonātes rakstīja āmuriņklavierēm, tas vairs nebija klavesīns. Klavierbūvētāji arvien centušies paplašināt klavieru skanējuma iespējas, ko pianisti ļoti vēlas. Instruments gadsimtu gaitā ir piedzīvojis iespaidīgu evolūciju tieši skanējuma ziņā, un to es vēlos parādīt. Šajā koncertā skaņdarbi skanēs hronoloģiskā secībā. Klaviermūzikas faktūras izmantojumu, dažāda skanējuma nianšu attīstības ceļu varēsim izbaudīt no Mocarta, Šūberta, Šopēna, Lista līdz komponistiem impresionistiem - Ravelam un Debisī - un beidzot ar Aleksandru Skrjabinu. Klavieru stāsts cauri šiem gadsimtiem būs centrālā ass.

Tomēr no interpretācijas viedokļa tavs ideāls ir XX gs. pirmās puses pianisms un mūsdienu klavieres?

Tas, ar ko mani fascinē XX gs. pirmās puses pianisms, - klausoties ir sajūta, ka klavieres ir pārvērtušās par sirsnīgu skaņu stāstnieku. Tas ir tik daudzveidīgs, tik izteiksmīgs! Pēc tam tas strauji pazuda - XX gadsimta otrajā pusē to nomainīja izgludinātu standartu datorspēlēšana, kas mani nespēj ieinteresēt. Tāpat mani nesajūsmina jaunās, pilnīgi vienādi skanošās klavieres, kuru skaņas noapaļotība, taisnums un sterilums ir novesti līdz tādai bezpersoniskas pilnības pakāpei, ka viss dvēseliskais ir rūpīgi izdzēsts. Baidos, ka klavierbūves evolūcija nākotnē draud pārvērsties par regresu.

Man patīk, ka piesitienam ir miljons varavīksnes krāsu, ka ir daudzi dažādi pianissimo, mezzo forte vai fortissimo, ka ir ļoti krāsains un daudzšķautņains spektrs, kurā pianists spēj mūziku izstāstīt. Jo es ticu, ka interpretācija dzīvo pirmām kārtām nevis tempā, vispārējā skaļumā vai klusumā, vai konkrētā manierē, bet gan tieši piesitienā, skanējumā, skaņā, ko pianists izvilina no instrumenta. Manā uztverē tas ir pats galvenais. Savā klavierspēlē nevados pēc koncepcijām, bet pēc tā, ko šajā mūzikā redzu un sajūtu. Es negribu izstāstīt mazāk, nekā es tur redzu. Negribu palikt šai mūzikai parādā, kaut ko neizstāstot. Izdzirdot daudzkrāsainu, talanta pilnu pianista piesitienu, jūtos laimīgs - klausos un mēģinu mācīties. Pianistu ierakstu klausīšanās ir tas, ko esmu darījis jau kopš 10 gadu vecuma, kad pirmo reizi sāku ieinteresēties par klavierspēli. Ja vien nevingrinājos pats, caurām dienām klausījos Rahmaņinova, Horovica un Jozefa Hofmaņa skaņuplates. Tā bija nozīmīga pašizglītošanās daļa. Mans "smagais metāls", mana lielā interese. Šī koncertprogramma būs mans reveranss aizrautībai ar pianisma zelta laikmetu.

Kas mums jāzina par koncerta programmā iekļauto Fēliksu Blūmenfeldu?

Fēlikss Blūmenfelds ir komponists, kurš pēdējos gados nonācis manā interešu lokā, kopš koncertā Rīgā pirms dažiem gadiem piedevās nospēlēju viņa etīdi kreisajai rokai - izcilu žanra paraugu. Gaidāmajā koncertā skanēs viņa 1909. gadā komponētā svīta Zvani. Tas būs pirmatskaņojums Latvijā vairāk nekā simt gadu pēc skaņdarba rašanās! Blūmenfelds bija Rahmaņinova un Skrjabina laikabiedrs, izcils un ļoti atzīts pianists un klavierspēles pedagogs, arī Horovica skolotājs. Viņa mūzikā mani saista tas, ka tajā apvienojas romantisms ar impresionismu, organiski savijas abi šie it kā atšķirīgie skatījumi.

Blūmenfelds, Rahmaņinovs, Lists, Šopēns, tavuprāt, pašā saknē vispirms bija pianisti vai komponisti?

Lūk, par to jau šis stāsts, ka līdz pat Otrajam pasaules karam mūziķis, izcils komponists bija arī vienlīdz labs atskaņotājmākslinieks. Tā savā ziņā bija norma, ka pianists varēja komponēt, bet komponists varēja koncertos atskaņot savu un citu mūziku. Nevienam tas nelikās nekas unikāls. Bet mūsdienās neizpratnē mulstam, saskaroties ar komponējošiem pianistiem, vijolniekiem vai sitaminstrumentālistiem.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja