Un katrs, kurš izlasīs šo interviju radīs sev priekšstatu, vai šī konta īpašnieks mākslinieks Artūrs Bērziņš ir miljonārs, miljardieris vai īpašuma pārvaldnieks, kuram pieder tikai lāpsta un milzīga teritorija ar mazām gaismiņām, kura jāuzrauga tā, lai uzrokot to, dārgumu meklējumos, šo gaismiņu skaits nevis samazinātos, bet gan dubultotos…****
Pastāstīsi, kā top Tavas idejas?
Man ir kāda laba metafora. Es tikko iedomājos, ka smadzenes... Viņas ir tādas rievainas un ir tā, ka viņām ir kaut kas kopīgs ar zarnu traktu… Piemēram, tas, ka tiek iekšā barības vielas, informācija un… Un tad tas viss gremojas, gremojas, iziet cauri visiem tiem lokiem… Un tad galarezultātā iznāk, ka visas tās vielas ieņemas iekšā un beigās iznāk kaut kas labs laukā (smejas).
Varbūt ir kādi cilvēki, kuri devuši Tev iedvesmu?
Mihails Veļers ir viens no maniem filosofisko un sociālo vēsturiski politisko jautājumu spilgtākajiem risinātājiem. Ja jau mēs kaut kādus vārdus pieminam tad ir vārdi, kuri mani kaut kā iedvesmojuši… Nu pēdējos gadus mani kaut kā nelaiž vaļā Haruki Murakami… Kafka pludmalē un 1Q84 ir viens no maniem favorītiem. No krieviem mani iedvesmo Peļevins, Sorokins. Tur jau uzreiz var pieminēt no agrīnajiem – Nabokovs, Bulgakovs, Vertinskis. Kāpēc man visi literāti?
Laikam lasīt Tev patīk…
Nu jā, laikam. No mākslas klasikas… Nu, protams, uzreiz redzams, ka Klimts, es to neslēpju, tas saistās ar manu daiļradi. Rembrants, Džeimss Džīnss. No ārzemju literatūras Ērihs Marija Remarks, vistuvākais man ir viņa darbs Debesīm nav lutekļu. No latviešiem uzreiz varētu pieminēt, kas mani ir iedvesmojuši – Māra Ķimele, Zigmārs Liepiņš un īpaši viņa sadarbības rezultāti ar Igo Fominu… Nafig es pieminēju tikai Remarku, kad ir arī laikmetīgā literatūra?... (Apdomājas). Nu jā, no filosofiem un psihologiem – Jungs, Ēriks Fromms, Huserls… No kino kā jau vienmēr – Deivids Linčs. Es saprotu, ka fanot par Deividu Linču tas ir banāli, bet nu, ko darīt, nu viņš ir… Viņš ir kruts.
Tev varētu Grīnevejs patikt…
Grīnevejs man patīk, bet kā konceptuālais mākslinieks. Bet kino tomēr jābūt kaut kam vairāk nekā estētiskajam konceptam, viņš pārāk sauss priekš manis, tur nav spilgtu emociju, tad jau labāk no tādiem pavisam abstraktajiem – Hodorovskis. Mani favorīti ir Linčs, fon Trīrs. Viņi ir ļoti dažādi, protams, bet nu katrs savā lauciņā man liekas ir pašas virsotnes sasnieguši. Nu, jā.
Un viņa pēdējā filma Melanholija?
Man tā ideja ir ļoti tuva, bet tomēr tuvāka ir nevis Melanholija, bet tieši Dogvila, Šķeļot viļņus, Dejotāja tumsā. Tās viņa 90. gadu filmas drīzāk. Bet par Melanholiju runājot, man, protams, ļoti patīk ideja par zemi un planētu melanholiju kā diviem sieviešu tipiem, kurus reprezentē Dansta un Šarlote Geinsbūra un pamatā, tiešām tā ir, ir sievietes, kurās vairāk ir tieši tas mātišķais, sākums, kā zemei, kura tiecas pēc dzīvības un otrais tips ir tas, ko tagad baigi popularizē - femme fatale, kurās ir iekšējā disharmonija, kuras ar savu pieskārienu iznīcina visu apkārt esošo.
Destruktīvās sievietes?
Tur parādītas divas spilgtās pretējās puses, protams, dzīvē viss ir pustoņos, bet dzīvē tā tas ir – nu ir tie divi tipi - no Ievas un no Lilitas. Katrā ziņā es melanholiju uztvēru kā divas planētas – viena skaista, apburoša, bet auksta un visu, kam pieskaras iznīcina un tā otra – baigi ķerās pie tās dzīvības, bet nu (pauze)… Reāli tās harmoniskās sievietes – viņu ir vairāk, bet tiek propagandēts tieši tas otrais tips, jo tas, protams, ir spilgtāk un interesantāk. Un kaut kādiem scenārijiem vai lugām – dramatiskāk.
Plēš šķīvjus?
Jā, jā, jā (smejas). Bet reālajā dzīvē tur jau tālu neaizbrauksi ar šķīvju plēšanu… Protams, tā ir kolektīvā bezapziņa. Bija psiholoģiski testi, kuros lika zīmēt un, kuri uzrādīja divas atšķirīgas, bet savstarpēji papildinošas stihijas. Tur bija redzams galarezultāts – meitenes vienmēr zīmēja iekštelpas, puikas – kā viņi iet kaut kur pa ārpusi… Es pat biju domājis… Bet to labāk nerakstīt, tas ir pārāk nepopulāri…
Saki.
Nu, sievietēm vairāk gribas ievilkt iekšā, kaut kur iekšpusē. Vīrietim vajag kaut kur iet un kaut kur darboties pa ārpusi un no tā izriet ļoti daudz secinājumu, tas iziet cauri visam psiholoģiskajam un fizioloģiskajam divu pretējo dzimumu portretam.
Tev daudzi darbi ir tādi fizioloģiski – iekšas… Kā jau tu teici, ir iekšas, zarnu trakts un ir smadzenes…
Jā, jā, jā. Pirmkārt, mani ļoti piesaista kāda ļoti pretrunīga lieta - savstarpējā papildināšanās. Es atradu priekš sevis lielisku gājienu kā runāt par garīgajām, metafiziskajām lietām caur fizioloģisko tāpēc, ka tur ir kopsakarības. Bioloģiskajās sistēmās tas viss ir kaut kādā veidā savā starpā saistīts un tā arī mūsu sociālajās praktiskās, mēs visi esam iesaistīti kaut kādā baigajā sistēmā, visi mūsu garīgie procesi notiek tāpat kā organismā, un mēs visi esam kaut kādas šūniņas no viena milzīga organisma, mēs to varam uztvert gan tīri no tāda materiālā viedokļa - sabiedrība un kolektīvā bezapziņa un tā tālāk, gan arī no ezotēriskā. No tā viedokļa, ka viss ir Dievs, un mēs visi esam vienkārši kaut kādas šūniņas no Dieva miesas. Dieva daļas. Nu, tā (iesmejas).
Mēs visi esam kaut kas – viens ir kauls, viens ir ceļgals, viens ir pirksts, nags, tā, ja?
Jā, tieši tā, jā, jā.
Kas Tu esi?
Kas es esmu?
No tā.
No tā… Es tagad domāju, es tagad iejūtos, kā Zatlers, kurš atkārtoja šo jautājumu – kas es esmu? Oi, es esmu sirds, laikam, jā. Tādā ziņā, ka mana sirds ir stiprāka nekā mans prāts, un tas man bieži vien rada problēmas, kaut gan abi divi pastāvīgi cīnās. Bieži vien tieši (pauze) prāts spiež nost sirdi, bet sirds spiež nost prātu, notiek kaut kāda cīņa, bet man liekas, ka sirdij bieži vien sanāk ņemt pārsvaru. Es esmu sirds, ne jau tādā ziņā, ka es esmu kaut kāds visas šīs lielās sistēmas centrs. Mēs visi esam sistēmas centri mūsu ego kontekstā. Bet tieši no tā viedokļa, ka tīri manā autonomajā sistēmā sirds man laikam izraisa gan fiziski, gan psiholoģiski visvairāk kaut kādu (pauze) nevis problēmu, bet… Problēma nesmuki skan kaut kā… Konfliktu. Nē nu, vēl man ļoti patīk tajā alegorijā par iekšējo, anatomisko sistēmu tas, ka tā ir iekšpuse un burtiski attēlot iekšpusi, runājot par mūsu iekšējo pasauli ārpus kaut kādas materiālās pieredzes pastāvošu… Mēs vienkārši par iekšējo pasauli bieži vien apriori uztveram kaut kādu garīgo pasauli, un te ir tāda alūzija, ka garīgā pasaule ir iekšējā pasaule un iekšējā pasaule ir plaušas, bronhi, kuņģis un tā tālāk. Nu tā.
Kam Tu tici?
Nu, ja mēs runājam par Visumu, Dievu, es, pētot visādas mācības, skatos uz tādu lietu, ka viņas visas pēc būtības ir viens un tas pats, runā par vienu un to pašu. Es domāju, ka Bībele pārrakstot ir tik baismīgi nointerpretēta un pārveidota, tur ir labots un izmests un pārtaisīts, ka es nevarētu teikt, ka Bībele ir taisnākais ceļš pie kaut kādas augstākās taisnības, bet man visvairāk simpatizē tieši Kristus tēls, Kristus mācība. Man nepatīk reliģijas, bet viņas, protams, ir nepieciešamas. Reliģija ir vajadzīga, vismaz kristīgā reliģija ir pasaulei devusi daudz ko labu, bet tie augļi tikai tagad sāk līst laukā, tāpēc, ka tas, kas bija pirms tam… Mēs saprotam, ka (pauze)… Es, ko tagad stāstīšu, kas man nepatīk reliģijā un kas man patīk pašā Kristus mācībā?
Jā, Tu vari to stāstīt.
Tā, tātad tā. Reliģijā man nepatīk tas, ka galarezultātā tā ir vienu cilvēku vara pār citiem cilvēkiem, bet no citas puses kristietībai jāsaka paldies, ka cauri visiem tiem briesmīgajiem krusta kariem un tā tālāk, kaut kādā veidā līdz mūsdienām nonāca Kristus apziņa par mīlestību plašā nozīmē. Caur meliem iznesa patiesību līdz mūsdienām. Tas ir tik drausmīgi (pauze) paradoksāli un kaut kā… Nu jā, bet nu, es domāju, ka, ja es kārtīgi padomātu tad varētu apstrīdēt pats sevi. Gan jau šī ideja kaut kā savādāk arī varēja nonākt masās līdz mūsdienām. Bet man nepatīk arī tas, ka reliģijās paņem kaut kādas tradīcijas, kaut kādas dogmas… Vārdu sakot, reliģijā forma prevalē pāri saturam un līdz ar to ar visu to savu formu viņa galina nost pašu būtību. Viņa izdomā, ka mums visiem ir jājūtas drausmīgi vainīgiem Kristus priekšā, ka viņš ir tik briesmīgi mocījies uz krusta mūsu visu dēļ, miris par mūsu grēkiem, kaut gan tas pats par sevi ir viens riktīgi pretrunīgs fakts. Ir konfesijas, kas uz to visu skatās no tā viedokļa, ka tas ir vienkārši kaut kāds tāds obligātais simboliskais akts, ka par asinīm jāmaksā ar asinīm un tādā veidā it kā Kristus ir par jaunu izveidotais Ādams, kuram bija jāmirst kā upurim priekš tā kaut kāda (domā)… Transcendentāla rituāla. Nu, katrā ziņā, man šķiet, ka Kristus galvenā fīča ir tajā, ka viņš bija runājis par to, ka mums ir jāmīl vienam otru un jābūt spējīgiem uz empātiju. Es uzskatu, ka tā briesmīgā ieciklēšanās uz krucifiksa motīviem tomēr ir tieši viens no spilgtākajiem piemēriem, kā visiem parādīt, ka visus labāk turēt savā dūrē. Tā, ka manā uztverē reliģijas ir tādas sava veida totalitārās sistēmiņas… Bet, ja to visu atlobītu nost, tad pati būtība patiesībā ir ļoti skaista un pati būtība, tas par ko Kristus bija runājis tas ir augstākās kvantu fizikas princips. Ka Dievs ir viens.
Tad Dievs ir viens.
Jā, Dievs ir viens. Cita lieta, ka, ja Dievs ir viens tad viņam ir kaut kāds centrs un, ja to centru iznīcinātu tad līdz ar to viss izjūk. Un mūsu Zemes skatījumā tas ir bišķiņ pretrunīgi tāpēc, ka vienmēr ir jābūt kaut kādiem
dublieriem.
Jā, jā, jā, bet šeit ir tā, ka tomēr viņš ir viens un tajā pašā laikā diferencējas katrā no mums. Nu jā, mēs visi esam šūniņas no tā Dieva, no tās gaismas… Viss, arī tas, ko mēs neredzam…