Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -3 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Māris Prombergs: Sociāli atbildīgs kinoteātris

Kino Bize svin savu pirmo dzimšanas dienu. "Kurss, kuru esam uzņēmuši, ir sociāli atbildīgs kinoteātris. Tā nav tikai frāze, kas smuki izklausās un par ko kāds varētu uzsist pa plecu. Nē, vispirms to darām tāpēc, ka mums tas liekas jēgpilni," apgalvo kinoteātra vadītājs Māris Prombergs

Trīsdesmit sēdvietu kinoteātris jau gadu darbojas Kaņepes Kultūras centrā, piedāvā neatkarīgi producētas filmas, kuras nav skatāmas citur, retrospekcijas un lekcijas. Kino Bize notiekošās diskusijas guvušas ievērību ar izaicinošām, politiski provokatīvām tēmām, taču vienlaikus norisinās netipiski intīmā gaisotnē. Par to visu – sarunā ar kinoteātra vadītāju Māri Prombergu.

Tev jau bija maģistra grāds komunikācijas zinātnē, kāpēc sāki studēt antropoloģiju, kas tevi tajā interesē?

Cilvēks kā tāds. Uzskati, kurus ikdienā redzam kā pašsaprotamus, un bieži vien nedomājam, ka tos vajadzētu mainīt. Kaut gan varam apšaubīt dominējošos viedokļus, galvenos diskursus. Tā ir plaša pļāpāšana. Prasītos piemēru, taču to ir tik daudz.

Vismaz kādu.

Teiksim, rudenī Kino Bize sadarbībā ar Providus notika diskusija par to, kas Latvijā dzīvos pēc 20 gadiem, par latvietību kā tādu, kurš atbilst latvieša definīcijai un kas notiek, ja es, piemēram, tai neatbilstu, mani liek cietumā, izstumj, uz ielas iedod pa seju? Tā nav tikai pļāpāšana. Man ir tuvs draugs, kurš dzīvo Rīgā, runā latviski un ir tumšākas ādas krāsas. Kādā piektdienas vakarā viņam uz ielas pienāca klāt agresīvi noskaņoti cilvēki un sāka viņu lamāt par to, ka izskatās atšķirīgs. Kad draugs mēģināja viņus nomierināt, jo viņš tiešām ir miermīlīgs un draudzīgs, sekoja sitiens pa seju un izcēlās kautiņš. Tad sāku jautāt – kāpēc? Man nav vienalga, kādā sabiedrībā dzīvoju, un caur antropoloģijas piedāvāto skatījumu varu veiksmīgi vērot, kas notiek un ko varētu darīt citādi. Tas sasaucas ar ceļošanu. Man patīk ceļot, bet ne vienkārši braukt nomesties pludmalē un sūkt dzērienu divas nedēļas kādā īpašā baltiem cilvēkiem iztīrītā vietā Karību nostūri, kur aiz stūra zem skārda jumta dzīvo deviņu cilvēku ģimene.

Mani vairāk interesē braucieni, kuros varu satikt dažādus cilvēkus, kaut ko uzzināt, mesties iekšā jaunās situācijās. Teiksim, Vjetnamā, kur ir nereāla satiksme, – Hanoja tiešām ir piesārņota pilsēta, salīdzinot ar mūsu tīro Rīgu –, cilvēki uz ielām noliek savus mazos plastmasas galdiņus, apsēžas un vakariņo. Kāpēc mēs tā nedarām? Tas ir atsevišķs jautājums par to, kā izmantojam ielas, pilsētu. Kopā ar arhitektu Tomu Kokinu esam izveidojuši Facebook lapu Uz karstām oglēm. Ja gribi ēst grilētas vakariņas uz ielas, ieraksti lapā datumu, laiku un vietu, kur to gribi darīt, un ikviens ir aicināts pievienoties. Mēs reti vienkārši apsēžamies uz ielām un paskatāmies, kas notiek. Var jau teikt, ka Latvijā nav piemērotu laikapstākļu, taču arī pie mums ir siltas dienas, jakas, zeķes un zābaki.

Kino Bize rāda nekomerciālas filmas, rīko diskusijas par sabiedrībai jūtīgām tēmām. Kāpēc tu to dari?

Kurss, kuru Kino Bize esam uzņēmuši, ir sociāli atbildīgs kinoteātris. Tā nav tikai frāze, kas smuki izklausās un par ko kāds varētu uzsist pa plecu. Nē, vispirms to darām tāpēc, ka mums tas liekas jēgpilni. Tā ir reāla interese – rādīt kino nevis tāpēc, ka režisors veiksmīgi apspēlējis semiotiskās valodas trikus, aktrise ir bijusi brīnišķīga, smukas krāsas, gribas, lai filma ir ar pievienotu vērtību, lai stāsti liek domāt par to, kas šeit notiek, lai vari gūt pieredzi, izglītoties, izdzīvot citu dzīvi, reflektēt par to, kā pats dzīvo. Bieži rādām filmas, kas sasaucas ar mūsu rīkoto diskusiju. Piemēram, pēc jau pieminētās diskusijas par imigrācijas jautājumiem rādījām filmu Almanya – esiet sveicināti Vācijā!. Tā ir par turkiem Vācijā, par to, kā viņi tur iedzīvojas, ar kādām problēmām saskaras.

Kādu sabiedrību tu gribētu redzēt?

Nespēju iztēloties sabiedrību, kurā viss būtu kārtībā. Nezinu, vai sadzīvošana šeit varētu būt veselīgāka. Atceros situāciju – braucu pa Amsterdamu ar riteni, pretim sliedes, pa kurām brauca tramvajs. Ja Latvijā brauc tramvajs, tas ir kā agregāts, kas tevi uz pusēm pāršķels, ja gadīsies ceļā, nav sajūtas, ka tur iekšā sēdētu cilvēks. Amsterdamā tramvaja vadītājs piebremzēja, es piebremzēju, saskatījāmies un izmainījāmies. Tas bija iespaidīgi, nevajadzēja zīmes un noteikumus, bija divi cilvēki, kuri elementāri palaida viens otru garām. Ir draugi, kuri man pārmet, ka runāju par Holandi, Mozambiku, Brazīliju, Kubu, Vjetnamu ar tādu mīlestību un pacilātību, ka tie ir modeļi, uz ko tiekties, taču tā nav.

Es skaidri apzinos, ka minētajās un visās citās man tuvās vietās pasaulē ir daudz problēmu. Man Latvija un šejienes cilvēki ir tuvi nevis tāpēc, ka tie ir latvieši, Latvija, Eiropa, vienalga, kas, bet tāpēc, ka šobrīd esmu te. Man nav svarīgi, vai tu esi balts, melns, vīrietis, sieviete, ar vai bez kājām, man ir būtiskas cilvēciskās attiecības. Sabiedriskie negludumi vai kaut kādi konflikti ir interesanti, jo mums ir par ko ru nāt, ir ko risināt. Šobrīd anonīma stencilu pūšana uz sienām vairs nav vienīgā trakākā protesta forma, sāk parādīties dažādi aktīvisma veidi, protesta akcijas, balsošana internetā u. c.

Par ko tu šobrīd iestājies?

Es pat nezinu. Protams, ja manam draugam uz ielas sit pa seju tāpēc, ka viņam ir tumša ādas krāsa, par to esmu gatavs ne tikai diskutēt, bet arī zaudēt savu vēso, toleranto prātu un mesties krāgā. Visas diskusijas, kas pie mums notiek, atspoguļo jautājumus, kuri man nav vienaldzīgi. Tādas ir mūsu diskusijas par cilvēkiem, kuriem ir HIV/AIDS vai C hepatīts. Šie vīrusi uzliek diezgan lielu stigmu cilvēkiem, un ne tikai sabiedrība viņus izslēdz, bet slimnieki paši noslēdzas. Aktuāls jautājums ir, ka Latvija patlaban ir vienīgā valsts Eiropā, kurā medikamenti C hepatīta slimniekiem netiek kompensēti 100% apmērā, tie izmaksā aptuveni 300 latu mēnesī. Ja tev ir C hepatīts un nav pietiekamu uzkrājumu, tad pietaupi veselību un lēnām mirsti. Pie mums nesen notika Hepatīta biedrības preses konference, organizācija ir panākusi, ka valdība izskatīs iespēju iekļaut budžetā līdzekļus pilnai medikamentu kompensācijai. Bija sanākuši daudzu mediju pārstāvji, taču žēl, ka neieradās neviens politiķis, neviens deputāts.

Tieši gribēju jautāt, vai esi kādreiz redzējis, ka pēc filmas vai diskusijas kaut kas mainītos?

Neceru, protams, ka nākamajā dienā pēc diskusijas jautājums atrisināsies. Ir bijuši ļoti labi vārdi par diskusijām, Labklājības ministrija mums ir zvanījusi un brīdinājusi par radikāļiem saistībā ar dzimumaudzināšanas jautājumiem, ir tvītojusi par mūsu diskusijām. Es jūtu, ka neesam vieni paši, ir interese no valdības puses, no sabiedrības puses, no dažādām interešu grupām. Esam dabūjuši šeit visdažādākos cilvēkus – transvestītu, kurš stāstīja par savu pieredzi, bijušo ieslodzīto, kurš runāja par dzīvi pēc cietuma, cilvēkus ar redzes un dzirdes traucējumiem, cilvēkus ratiņkrēslos, kuriem speciāli uztaisījām uzbrauktuvi. Tas ir forši, ka, aicinot dažādus cilvēkus, saproti, kādas ir viņu vajadzības. Citādi sanāk, ka mēģini runāt par viņiem aktuālajām tēmām, bet tev pat nav rampas, lai ar ratiņiem te tiktu iekšā. Mums ir bijusi krāsaina buķete, visādi supermargināļi.

Kā tu izvēlies filmas, kuras rādīt?

Dažādi. Mums ir Agnese Surkova, kura agrāk strādāja kinoforumā Arsenāls, viņa sazinās ar izplatītājiem, uziet lieliskas filmas no mazākiem un lielākiem kinofestivāliem. Savukārt Beasts of the Southern Wild (2012), vienu no mūsu populārākajām filmām, es uzgāju Amsterdamas kinoteātrī. Filma saņēmusi balvas gan Kannu, gan Sandānsas festivālā, četras Oskara nominācijas, taču šeit neviens kinoteātris to nerāda. Tādu filmu tak ir daudz. Specifiskākus darbus, provokatīvākus neviens neuzdrošinās ņemt, jo skatītāju loks, kas iet uz kino, ir samērā mazs un tā daļa, kas ir ar mieru skatīties kaut ko citu, ne tikai komerciālo kino, ir vēl niecīgāka. Mēs neesam liels kinoteātris – strādājam no apakšas, pilsoniskās iniciatīvas, ar 30 aizpildītām vietām nekādi nevar nosegt apkures, īres izmaksas un darbinieku algas.

Cik izmaksā viens seanss?

Nepērkam filmas uz vienu seansu, vienojamies ar izplatītājiem, ka no katras nopirktās biļetes puse naudas aizies viņiem. Tādā veidā kopā ar skatītājiem atbalstām kinonozari, censoņus, kuri pērk tehniku, mācās visādās skolās un pavada gadus, lai saprastu, kā uztaisīt labu filmu.

Kādu tu redzi Kino Bize, teiksim, pēc pieciem gadiem?

Pēdējo gadu nevienu brīdi neesmu skatījies tik tālu. Strādājam daudz un intensīvi, skaidri ir tuvākie mēneši. Esmu pārliecināts, ka Kino Bize pēc pieciem gadiem būs, rādīs brīnišķīgas filmas un viss notiks. Kāds šis kinoteātris būs, kas tajā strādās un visu kūrēs, ir atklāts jautājums. Mūsu komandā ir trīs lieliski, gudri, aktīvi jaunieši, kuri ikdienā administrē filmu rādīšanu. Mēs cenšamies viņos ieguldīt savu laiku, zināšanas, dodam iespēju būt lektoriem, rakstīt recenzijas. Piemēram, Arnoldam, kurš ir pilnīgs kinomāns, gan jau zina par filmām vairāk nekā es, nesen bija pirmā lekcija par filmu. Viņš visu dienu nebija ēdis, jo bija satraucies, taču izgāja priekšā un viss bija labi. Pēc piecām reizēm viņš jau zinās, kādas tās sajūtas ir, gan jau arī paēdīs pirms uzstāšanās. Kas būs pēc pieciem gadiem? Iespējams, viņi strādās, vadīs un mācīs nākamos jauniešus.

Tātad jums nebūs triju kinozāļu ar daudzām sēdvietām?

Nē, man būtiski ir to visu noturēt saturiski kvalitatīvu, lai būtu labs piedāvājums arī pēc pieciem gadiem. Protams, kinoteātrim jābūt spējīgam sevi finansiāli nodrošināt, lai mēs neskraidītu tikai ar entuziasmu un nevajadzētu pa naktīm, nedēļas nogalēm tulkot un darīt citus naudas darbus. Entuziasms ir skaists, bet laicīgs. Tas nav gluži mūsu Nokia, bet to vajadzētu pamanīt un atbalstīt valstiskā līmenī, saskatīt tajā nākotni. Ja nepamana, cilvēks kaut kādā brīdī pārdeg, cerams, nesabojā veselību, un nozūd. Viens piemērs ir jau pieminētais Toms Kokins, mans labs draugs. Viņš ļoti daudz ir panācis ar veloceliņiem, idejām par kopīgo publisko telpu un tā tālāk, taču ko tas viņam ir prasījis? Vājprātīgu darbu bez jebkādas atlīdzības un vienkārši tāpēc, ka tā ir viņa sirdslieta. Tu skaties un redzi, ka viņš ir pārguris. Labi, tagad visas politiskās partijas, Rīgas un citu pilsētu mēri cits pēc cita aicina viņu sev pievienoties.

Tev rūp peļņa?

Mēs darbojamies gadu, un jaunam uzņēmumam runāt par darbu naudas dēļ būtu absurdi, taču ilgtermiņā, protams, ir mērķis, ka, darot foršas lietas, vari arī pelnīt. Mana racionalitāte ir kaut kāda piepildījuma sajūta par veiksmīgu diskusiju, labu filmu, pēc kuras cilvēki iziet ārā apgaroti, kaut kas, ko ne vienmēr vari dabūt par naudu. Pirmo reizi šādu sajūtu dabūju Mozambikā, kur dzīvoju un strādāju pusgadu kā brīvprātīgais. Mana mēneša stipendija bija apmēram 80 latu, ar to pietika, lai reizi mēnesī aizbrauktu uz pilsētu. Strādāju ar cilvēkiem, kuri slimoja ar tuberkulozi, tikos ar viņiem, runāju par to, kas ir tuberkuloze, kādā programmā varētu viņus iesaistīt, lai dabūtu medikamentus. Kad es darīju, man bija supersajūta. Atbraucot atpakaļ uz Rīgu, nespēju iztēloties, ka strādāju tikai naudas dēļ, lai nomaksātu līzingu un uzceltu privātmāju. Vismaz vēl līdz šim brīdim man tas neliekas interesanti.

Tava mamma saprot, ar ko tu nodarbojies?

Jā, saprot gan un ir pat pieņēmusi. Kad vēl maģistros vai bakalauros mācījos, viņa man ik pa laikam nopirka kādu baltu pogājamo kreklu, solīdākas drēbes, dodot mājienus, ka vienā brīdī vajadzētu iet birojā un darīt normālu pieauguša cilvēka darbu, varbūt paņemt mašīnu līzingā un nopirkt lielāku televizoru. Tagad, manuprāt, viss kārtībā. Nav tā, ka viņa vakaros raud par to, kas esmu.

Tu pēc būtības vairāk esi antropologs vai kinoteātra vadītājs?

Tas varbūt ir jautājums, kas liek justies neērti, piemēram, kad augstskolas izlaidumā vecmamma prasa: "Nu, kas tu tagad esi?" Nezinu, kā sevi definēt – uzņēmējs, pētnieks. Es vēl tulkoju, tad arī tulkotājs?

Ko vēl tu dari?

Pašlaik paralēli Kino Bize norit trīs antropoloģijas pētījumi. Vienā pētījumā ar zvejniekiem no Mangaļsalas braucām ķert lašus Daugavā pretim prezidenta pilij. Tas ir vizuāli antropoloģisks projekts par dažādām vietām galvaspilsētā Rīgas 2014 tematiskajā līnijā Ceļu karte. Uz zvejas filmēšanu, kas ilga trīs dienas, braucu kopā ar lietuviešu režisoru Audru Stoni. Kopā esam septiņi pāri, antropologs un režisors, kas veido septiņas 15 minūšu filmas par Rīgu. Tās būs apvienotas projektā Force Majeure. Riga un būs skatāmas nākamā gada septembrī. Varbūt Kino Bize.

Jūs ķērāt lašus pretim prezidenta pilij?

Jā. Man kā rīdziniekam tas bija šoks, ka vēlā rudenī Daugavā starp Akmens un Vanšu tiltu pretim prezidenta pilij četros no rīta vīri zvejo lašus. Cik daudzi no tiem, kuri turpat Vecrīgā dejo pa klubiem un dzer šotus, iet mājās pār Akmens tiltu, skatoties uz savām kurpēm, zina, ka blakus veči lašus ķer. Roņi jūrā izēd zivis, tāpēc laši atkāpjas, un novembrī, kad ir lašu laiks, tie jau ir Rīgas centrā. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja