Rīgā padomju varas ēnā dzimst Eiropas vēsturē izcilākā sieviešu basketbola komanda TTT. Tās kapteinei Dzidrai Uztupei-Karamiševai būs vajadzīga gan drosme uzvarēt tos, kurus pārspēt nav atļauts, gan stāties pretī drošības dienestiem. Viņai uzvaras basketbola laukumā ir vairāk nekā sports. Tā ir cerība apiet totalitāro režīmu un satikt emigrācijā mītošo brāli. Vai basketbols palīdzēs šim sapnim piepildīties? – ar šādu anotāciju īsi pirms Lāčplēša dienas savu ekrāna dzīvi sāk režisora Dzintara Dreiberga un plašas komandas sešus gadus veidotā filma Tīklā. TTT leģendas dzimšana. Titri esot garāki nekā Dvēseļu putenī.
Prieks, ka filma uz kinoekrāna nonāk patriotu mēnesī, jo tā nav sporta filma tiešā nozīmē, drīzāk par nācijas atmodu caur sporta pašapziņas piespēli. Gluži tāpat kā Regnāra Vaivara iestudējums Liepājas teātrī Latviešu raķetes, kas iekļauts Milānas un Kortīnas d’Ampeco 2026. gada ziemas olimpisko spēļu kultūras olimpiādes programmā, un Viestura Kairiša topošā filma Uļa ar aktieri Kārli Arnoldu Avotu galvenajā lomā. Šie darbi liek aizdomāties, cik vēl daudz neizstāstītu stāstu un nepelnīti neizgaismotu personību (ar filmas potenciālu) glabā Latvijas vēsture.
Bet šobrīd visa uzmanība filmai Tīklā. TTT leģendas dzimšana. KDi aicināja uz sarunu vienu no Latvijas talantīgākajām teātra un kino aktrisēm Agnesi Budovsku, kura iejutusies Dzidras Uztupes-Karamiševas ādā un liktenī. Bet pašā Agnesē ir vieglums uzgriezt uz pirksta bumbu un aicināt cilvēkus vairāk dejot, nepaliekot tikai pie smagā.
Intervijas pamatā ir iecere runāt par filmu Tīklā. TTT leģendas dzimšana, bet jums jau dzīve rit uz priekšu un top jauni darbi. Vai skatīsities filmu pirmizrādē 6. novembrī?
Jā, man piedāvāja filmu noskatīties mediju seansā. Parunājos arī ar režisori Kristīni Želvi, un viņa man godīgi teica, ka viņai bijusi sajūta, ka viņas filma piedzimusi brīdī, kad viņa to pirmizrādīja publikai. Dzintars Dreibergs pie filmas ir strādājis sešus gadus. Cienot režisora ieguldījumu, es to skatīšos kopā ar viņu pirmizrādē. Man jāļauj tai piedzimt kopā ar visiem pārējiem. Gaidu filmu ar lielu nepacietību tāpat kā lielākā daļa komandas.
Esat pacietīga pēc dabas? Mākat pagaidīt?
Nu, kā kurā situācijā.
Vai jums kā aktrisei pieslēgšanās bija īsāka?
Aktiera pieslēgšanās ir tikai no brīža, kad tiek pieņemts lēmums par filmēšanu. Man sanāca gandrīz gads, kad biju pilnībā iekšā procesā – no kastinga līdz filmēšanas pabeigšanai – un tagad vēl līdz filmai. Kopā jau sanāk divi gadi. Varu laiku mērīt pēc sava jaunākā dēla, kurš auga reizē ar filmu.
Filmā ir daudz tēmu. Kura jūs visvairāk nodarbināja kā cilvēku?
Tik daudz kas likās svarīgi! Cilvēcīgi – visvairāk atbildība. Tas ir liels vārds, kas man vienmēr pašai nāk līdzi. Dzidra ir bijis dzīvs, īsts cilvēks. Joprojām ir cilvēki, kas viņu atceras. Man bija atbildības sajūta pirmkārt pret viņu un viņas līdzgaitniekiem. Paldies Dzintaram par uzticēšanos, ka viņš piedāvāja man šo lomu. Es biju septītajā mēnesī, plus 20 kilogrami, un vispār neizskatījos pēc tādas, kas varētu skriet basketbola laukumā. Turklāt ir taču aktrises, kuras prot spēlēt basketbolu. Bija arī atbildības sajūta par to. Cilvēcīgi, domājot par lomu, par daudz ko bija jādomā. Pirmkārt par Dzidru. Sapratu, ka es viņu nepazīstu un nevaru dokumentēt. Tas ir mākslas kino ar dokumentāliem faktiem. Līdz ar to bija jāpieņem lēmums, ka tas ir filmas tēls. Jau esam saņēmuši atsauksmes no Dzidrai tuviem cilvēkiem, ka ir izdevies ļoti tuvu, tas ir liels kompliments.
Par to drīzāk jāsaka paldies scenāristam, kurš arī ir Dzintars Dreibergs. Viņam tajos apstākļos, ko viņš ir sakompresējis, ir izdevies Dzidru iedzīvināt. Kad pieņēmu lēmumu, ka Dzidra ir tēls, sapratu, ka vēlos viņai tuvoties ar cilvēcīgu attieksmi, jo šādā filmā viegli būtu spēlēt varoni – re, kā mēs skrienam, re, kā spēlējam, re, kā cīnāmies ar apstākļiem! Man šķiet, ka vienmēr svarīga ir cilvēciskā puse – cilvēks ar savām vājībām un plusiem. Uzskatu, ka visiem tēliem jebkurā lugā vai scenārijā, ja tas ir labi uzrakstīts, piemīt pilnīgi visas īpašības. Jautājums ir tikai, kādā dzīves posmā un notikumos cilvēks tajā mirklī atrodas, kuras īpašības iziet priekšplānā un kuras paliek nopakaļ. Tas jau mūs padara par cilvēkiem, ka mūsos ir pilnīgi viss.
"Man patika spēlēt, es ļoti aizrāvos. Mani mācīja trīs cilvēki. Vispirms Dace Zariņa, pēc tam Ilze Ieviņa. Pēc tam ļoti ilgi, pamatīgi un konstruktīvi ar mani strādāja Kristaps Saulītis," stāsta Agnese Budovska. Publicitātes foto
Kuras īpašības jūs izcēlāt Dzidrā kā viņas kodolu, darbinošu motoriņu?
Vispirmākais Dzidrā ir spīts un liela izturība. Ticība, nepadošanās, vienkārši neatlaidība. Liekas, ka viņa kaut ko varētu pārraut. Ir jābūt ļoti, ļoti stipram cilvēkam, lai, pat nezinot, vai brālis vispār ir dzīvs, desmit gadu spēlētu PSRS izlasē, kur viņa ir fašiste. Bet, kad pārbrauc pāri robežām TTT sastāvā, viņas atkal sauc par krievietēm. Tātad tie bija apstākļi, kuros bija jāturas pie savas identitātes. Visu laiku ir jāstāv pāri nogurumam, jo sports prasa ļoti daudz spēka. Plus vēl neticība un neziņa, vai brālis vēl kaut kur ir dzīvs, bet tu visu laiku ceri. Tas ir vienkārši apbrīnojami! Protams, viņa bija arī ārkārtīgi profesionāla, īsts dārgakmens basketbola vēsturē.
LTV1 dokumentālajā seriālā Seši veidi, kā piemuļķot PSRS, kurā padalāties izjūtās, sākot darbu pie filmas un lomas, jūs atzīstaties, ka jums kā dzimušai jau brīvā Latvijā ir bijis grūti aptvert, kā "vēl tik daudzus gadus pēc kara politiskais režīms var ietekmēt cilvēku personīgo dzīvi" un kā tas ir upurēt savu dzīvi kādam vienam mērķim, Dzidras gadījumā – satikt brāli.
Nevis grūti uztvert laiku, bet man cilvēcīgi ir grūti iztēloties kaut kādu abstraktu brāli. Es esmu pieradusi, ka man viss ir blakus. Man liekas dīvaini – kā prom? Ko tas nozīmē? Kas viņš vispār tāds ir? Man šķita būtiski, ka es varu ar empātiju iedziļināties kāda cita cilvēka stāstā. Kā tas ir, kad šķir ģimenes. Daudziem ģimenē ir bijušas diezgan drausmīgas situācijas ar varām, kas ir nākušas pāri, – ar pasaules karu, izsūtīšanu un visu pārējo.
Es esmu dzimusi un dzīvojusi brīvā valstī un neko citu uz savas ādas ārpus darba neesmu izjutusi. Tāpēc ir labi, ka ar mani padalās šādā informācijā. Tas bija emocionāli. Man stāstīja par vācu karavīru, kurš 33 gadus bija slēpies kādās mājās un patiesībā uzaudzinājis meiteni – sievieti, kura man to stāstīja. Visi citi drīkstēja iet ārā no mājas, viņi strādāja, bet viņš palika mājās un pieskatīja meiteni. Viņš meitenei bija kā tētis. Padomju vara pēkšņi atklāja šo karavīru un aizveda viņu prom uz Vāciju. Paveicās, ka ne kaut kur citur.
Kā jūs sadzīvojat ar šiem uzzinātajiem stāstiem? Nerodas naids pret padomju un citiem tamlīdzīgiem režīmiem? Tik daudz salauztu likteņu, pazemojuma...
Nē, naida man nav, atceros, ka filmēšanas laikā es ļoti asi izjutu netaisnības sajūtu. Netaisnība, kad tev šķiet, ka kaut kas nav godīgi, pamodina spītu. Tieši tur spīts slēpjas – ka tu vari kaut kam tikt pāri un pierādīt, nevis esi bezspēcīgs, sīks un nevarīgs. Grūti pateikt, es pēc dabas neesmu baigi naidīgs cilvēks. Laikam ejot uz priekšu, pašreizējā politiskajā situācijā mēs vienkārši esam spiesti nostāties kādā pusē.
Kādi varianti? Vai nu balts, vai melns. Nav pelēkās zonas. Mēs nevaram dzīvot pelēkajā zonā, jo tas vienkārši nozīmē, ka mēs atkal kļūsim par tiem, kuriem var bradāt pāri. Caur šiem stāstiem es drīzāk tuvojos savām saknēm un saviem radu stāstiem, savai vēsturei un stājos savās robežās vairāk nekā jebkad agrāk. Nē, man nav naida, manī drīzāk mostas patriotiskas izjūtas.
Filmā labi parādīts, kā patriotiskā jušana līdzi TTT meitenēm pāraug jau par kaut ko plašāku, kā aug un plešas plašumā nacionālā pašapziņa.
Tas ir ārkārtīgi būtiski, ka TTT komanda tika izveidota tieši no šādām meitenēm kā Dzidra, kurām visām bija kaut kāda vēsture ar toreizējo varu, bet par to viņas savā starpā nerunāja. Kad Latvija jau bija brīva, kādai no Dzidras komandas biedrenēm pajautāja, vai zinājušas, ka Dzidrai bijis brālis, viņa nezināja, jo viņas savā starpā par to vispār nerunāja. TTT komanda bija latviešu saliņa. Tas nebija tikai par sportu.
Pēckara Latvijai ļoti tipisku sievietes tēlu – skarbu, klusējošu, iebaidītu – radījusi aktrise Rēzija Kalniņa – filmā Dzidras mamma. Kā jūs saspēlējāties ar Rēziju?
Ar Rēziju strādāt vienmēr ir ļoti interesanti. Es arī pirms filmas esmu ar viņu spēlējusi dažādos projektos gan šeit, Nacionālajā teātrī, gan dažādos koncertos. Viņa lomā ir ļoti interesanta. Kad iestudēju lomu izrādē Naži vistās, Rēzija garāmejot pateica – ā, es arī esmu to spēlējusi – un pusminūtē viegli kaut ko pastāstīja, bet man tas ļoti palīdzēja tikt uz ceļa, palīdzēja labāk saprast savu lomu. Ar Rēziju ir patīkami un interesanti strādāt. Viņai ir liela aktrises pieredze, un es domāju, ka viņa zina, ko dara.
Ar Jēkabu Reini – savu filmas vīru – jūs partnerībā bijāt jau filmā Sarkanais mežs. Šoreiz Jēkabs Reinis atveido izcilo autobraucēju, PSRS izlases sportistu Aleksandru Karamiševu, Latvijas patriotu, kurš gribēja, lai viņu sauc par Sandri. Kā ir spēlēt kopā ar Jēkabu Reini?
Viņš ir ļoti godīgs. Tiešs. Viegli ir strādāt ar cilvēku, kurš dara darbu. Patīkami. Man ir jautāts, vai man nebija sajūta kā Sarkanajā mežā. Īsti ne. Tā bija cita situācija. Sarkanajā mežā es biju samērā maz, biju ienācēja tajā stāstā, šoreiz bija otrādi. Ar Jēkabu vienmēr ir forša sadarbība, jautra.
Režisors Dzintars Dreibergs preses seansā teica – ejiet mājās un izvaicājiet savu ģimeni par dzimtas stāstiem. Kā jūsu ģimeni ir skārusi XX gadsimta sarežģītā vēsture?
Dažādi. Mana ukraiņu vecmāmiņa ar manu tēti pārvācās uz Latviju un šeit apprecējās ar baltkrievu. Sanāk, ka vienu ceturto daļu no saviem asins vecvecākiem nemaz nepazīstu. Vecmāmiņa ļoti ātri iemācījās latviešu valodu, ar mani visu mūžu ir runājusi tikai latviski. Viņai bija teiciens, ko es vienmēr esmu paturējusi prātā, ka valodas uz muguras nav jānēsā. Jauks teiciens.
No mammas puses ir bijis visādi. Īpaši vectēvam. Vectēvs nāca no septiņu bērnu ģimenes. Divus brāļus iesauca vācu pusē, vēlāk trešo – krievu. Trešais kļuva par mežabrāli. Viņu atklāja, sagaidīja pie mājas, kad viņš nāca pakaļ sausām drēbēm, ēdienam, un nošāva. Tāpat kā vectēva tēti. Vectēva mammu ar māsu apcietināja. Vēlāk vectēvu, brāli, kurš pārnāca no kara, māsu, kuru izlaida no cietuma, un vectēva vecmammu izsūtīja uz Sibīriju. Vecvecvecmamma turpceļā devās viņsaulē. Pārējie atgriezās. No sava vectēva atvadījos, kad biju maza. Paldies Dievam, ka varēju viņu satikt.
Vectēvs man vienmēr ir bijusi stiprā figūra. Viņš bija ļoti gudrs, mācēja visādus dzejoļus un pantus. Viņš prata strādāt – gan būvēt, gan apstrādāt laukus. Ja šādus stāstus ģimenē zina, tos nevar ignorēt. Protams, tas atstāj pēdas nākamajās paaudzēs. Ja skatāmies laika līnijā – lūk, tur ir mans vectēvs, kurš ir izdzīvojis Sibīriju, un šodien man ir iespēja vienkārši būt aktrisei un brīvību pieņemt par kaut ko pašsaprotamu. Brīvību ne tikai kā politisko robežu, bet arī sievišķo brīvību. Brīvība tagad ir kaut kas tik pašsaprotams, tik viegli uztverams. Zinot tādu vēsturi, kontrasts liekas lielāks.
Caur kinolomām jums sanākusi īsta universitāte: sākot no Pelnu sanatorijas, kas skar Pirmā pasaules kara notikumus, turpinot ar Pilsētu pie upes un Sarkano mežu, esat varējusi izstudēt teju visu XX gadsimta gaitu.
Jā. Par XX gadsimtu šo un to esmu iemācījusies (smejas). Žurnālistiem stāstīja, ka jums bijušas arī dublantes, kuras tā arī palikušas sēžam uz soliņa, jo jūs pati visu esat darījusi. Jūsu treneris Kristaps Saulītis teica, ka jūsu izvēle par labu aktrisei ir zaudējums Latvijas basketbolam. Kā jūs tik labi apguvāt basketbola tehniku? Tas ir tik skaisti, ka treneris tā ir teicis, bet gribu pateikt, lai cilvēki nedomātu, ka visu protu nevainojami.
Tas ir 50. gadu basketbols, un tas ļoti stipri atšķiras no mūsdienu basketbola. 50. gadu basketbolā plaukstu driblējot tur tikai paralēli grīdai. Kad pavērš plaukstu uz priekšpusi vai ārpusi, tā skaitās nesta bumba. Otra lieta – tajā laikā, kad spēlēja Dzidra, vēl nebija trīspunktu līnijas. Tas nozīmē, ka spēle tika vadīta ļoti konkrētās saspēlēs pārsvarā zem groza, jo nav vajadzības atkāpties un nevar dabūt lielāku punktu skaitu. Līdz ar to tā ir daudz intensīvāka tuvcīņa. Kombinācijas tolaik gan bija ārkārtīgi sarežģītas, tāpēc jau viņas bija čempiones.
Basketbols ir arī asa prāta spēle. Viņām bija arī augstas tehniskās spējas, protams. Tas bija cita veida basketbols, cita spēle. Tas, ko spēj izdarīt šodienas basketbolisti, ir gandrīz neticami – ko viņi spēj veikt tīri individuāli, kā viņi spēj žonglēt ar bumbu, kā viņi spēj vadīt savu ķermeni, no kādiem kritieniem trāpīt grozā. Par zaudējumu Latvijas basketbolam... Varbūt ja es būtu trenējusies no pirmās klasītes, es par šo trenera komplimentu nedomātu tikai kā par labiem, atzinīgiem vārdiem.
Man patika spēlēt, es ļoti aizrāvos. Mani mācīja trīs cilvēki. Vispirms Dace Zariņa, pēc tam Ilze Ieviņa. Atceros, kā mēs tikāmies Ziedoņdārzā, viņa man mācīja kaut kādus basketbola pamatu pamatus, un mans mazais dēliņš turpat blakus laukuma malā dzīvojās uz sedziņas. Bija silta vasaras diena. Man vēl ir fotogrāfija, kurā es dēlu turu vienā rokā, viņš tad vēl bija tik maziņš, un ar otru mācos mest grozā bumbu. Pēc tam ļoti ilgi, pamatīgi un konstruktīvi ar mani strādāja Kristaps Saulītis, lai es vispār filmā varētu kaut ko izdarīt. Man pie viņa bija individuāli treniņi. Ū, viņš bija brīnumjauks treneris. Apbrīnoju viņu.
Labi, ka man tas bija individuāli, nevis kopā ar citiem kolēģiem, jo ar kolēģiem es būtu nosmējusies katrā treniņā. Es smējos par savu koordināciju – es vienkārši nespēju! Man ir tikai divas rokas un kājas, bet es nespēju tās sakoordinēt! Skatos uz Kristapu un nesaprotu, ko viņš no manis grib. (Smejas.) Bumbas kā tādas man nav svešas, vienmēr esmu bijusi sportiska, bet basketbola bumba – viena no pēdējām. Kristaps man mācīja basketbolu no pašiem pamatiem, es sēdēju zem groza uz parasta krēsla un mācījos celties kājās un reizē mest, lai saprastu, ka metiens nāk no kājām. Man bija vingrinājumi pie sienas, lai saprastu metiena tehniku. Un viņš visu to darīja individuāli.
Kad Kristapam pašam pirmdienās bija beidzies treniņš ar savu komandu, tad vēlu vakarā nācu es. Viņš nekad nezaudēja pacietību. Droši vien arī viņš manīja, ka ir progress, bet man pašai šķita, ka tas ir par lēnu. Man bija tāda sajūta, ka nezinu, cik ir divi plus divi. Kad skatās basketbolu, šķiet tik vienkārši. Nē, tas necik nav vienkārši! To var pielīdzināt baletam vai operdziedāšanai, tas ir kaut kas, ko mācās visu mūžu, ilgu gadu treniņos.
Dzintars Dreibergs bija sazīmējis oriģinālās kombinācijas no tā laika spēlēm. Reāli meitenes, kas filmā spēlē, zina, kas ir basketbols. Es Dzintaram teicu – parādi man! Staigāju viņam līdzi pa laukumu, un viņš man rādīja, kas man ir jādara. Tā mēs ietrenējām kombinācijas un arī pieradām, ka operators Valdis Celmiņš visur seko līdzi.
Operators visu laiku skrēja līdzi?
Jā. Visur. Nezinu, cik tā kamera ir smaga. Zinu, ka bez jostas apmēram 19 kilogramu. Viņam sanāca tuvu 40 kilogramiem. Nevaru to iztēloties. Viņš savas vienpadsmit stundas dienā skrēja mums līdzi ar kameru plecā. Viņš vienkārši ir kaut kāds dzelzs cilvēks, nezinu, kā viņš ir uzbūvēts. (Smejas.)
Kā jums palīdzēja, ka Skaidrītes Smildziņas lomā bija basketbola jaunā cerība Evelīna Otto?
Ja godīgi, man bija bail no viņas, jo zināju viņas profesionālās spējas. Viņa lieliski spēlēja jau tajā laikā. Tagad viņa mācās ASV. Evelīna būs arī pirmizrādē, tas ir superīgi. Viņa strādā pie sava talanta un turpina to attīstīt. Sportisti vispār ir superīgi. Viņiem ir tik precīza, matemātiska domāšana. Mūsu, mākslinieku, vide reizēm ir diezgan destruktīva, nodarbojamies ar sevis noniecināšanu, meklējam nezināmo.
Sportistiem viss ir vērsts uz to, ka šeit ir kļūda un kā mēs to konstruktīvi varam labot. To es ņemšu sev līdzi pēc filmas. Evelīnai jau dabiskā veidā iekšā ir spīts. Dzintars man palūdza atnākt uz atlasi, kad meklēja cilvēkus Skaidrītes Smildziņas lomai. Evelīnai jau vienkārši sejā ir rakstīta nepadošanās kā cilvēkam. Dzintars viņu jau bija noskatījis, un nākamajā dienā Evelīna pati atsūtīja pieteikumu. Viss vienkārši sakrita. Ar Evelīnu bija ļoti viegli un interesanti sastrādāties. Mēs bijām kā samainījušies lomām. Es uztraucos par basketbolu, viņa – par aktiermākslu.
Vai jūs palīdzējāt viņai ar kādu padomu?
Viss, ko varēju Evelīnai pateikt, – vienkārši nedomā par to! Jo viņai jau ķermenī viss notika. Ja mēs būtu mēģinājušas kaut ko piekoriģēt, tas tikai radītu lieku spriedzi. Drīzāk tas bija atkarīgs no manas saspēles, lai es būtu precīza un pietiekami laba partnere.
Kā jums palīdzēja iejusties tēlā Sandras Silas 50. gadu kostīmi? Tās baltās kedas bija spēcīgas...
Tās kedas, tās kedas... Pēc tām manas pēdas neilgosies. Kostīmi bija brīnišķīgi. Sandra Sila ir veikusi lielu izpēti un detalizēti iedziļinājusies tā laika kostīmos. Ainā, kurā mēs braucam uz Brazīliju un PSRS treneriem sporta tērpiem virsū ir žakete un kājās lakādas kurpes, – tā tas viss tiešām bija. Tie bija pēckara gadi, normāla situācija tajā laikā.
Sandra to visu ar savu pieredzi, talantu un neatlaidīgo darbu ir salikusi tā, ka tas tiešām darbojas un palīdz. TTT tie ir vilnas sporta tērpi, vilnas zeķes. Domāju, ka ar citām zeķēm to nemaz nevarētu izskriet, jo tās zeķes tiešām bija trakas. Būšu godīga – es apakšā vilku profesionālas basketbolistu zeķes. Pēdas pēc 12 stundām, ko skrējām, bija beigtas, tas vienkārši bija sāpīgi. Filmas kedas neamortizē tā, kā amortizē mūsdienu kedas. Es, protams, treniņiem nopirku arī īstās basketbolistu kedas. Atšķirība, ar kādām šodien spēlē profesionāli basketbolisti un ar kādām toreiz spēlēja meitenes, ir vienkārši neiedomājama.
Dzidra atgriezās basketbolā četrus mēnešus pēc bērniņa piedzimšanas. Labi, tā varētu, bet tas tāpat tam laikam bija agri. Man jau pusotru mēnesi pēc bērna dzimšanas bija fizioterapeite, kura rūpējās, lai es vēlāk, spēlējot basketbolu, sevi netraumētu. Bija visādi elpošanas vingrinājumi, lai savāktu presi un iekšējo muskulatūru, visādas pārbaudes, lai es ilgtermiņā nenodarītu pāri savam ķermenim. Savukārt tajā laikā nebija pat tādas vienības kā fizioterapeits. Ja tev sāp – pacieties, varbūt pāries, neaiztiec vai varbūt pastaipies, nezinu.
Nevaru iztēloties, kā viņas tika galā ar savām traumām. Sakoda zobus un turpināja darīt? Es, protams, nerunāju par lūzumiem un tamlīdzīgām traumām. Tajā laikā cilvēki uz sevi un dzīvi skatījās skaudrāk, bija vienkārši skarbāki. Tolaik, man liekas, visam pāri bija salīdzinājums – tagad ir labi, jo tagad ir miers. Tas pats par pārtiku. Mūsdienās mēs ieejam veikalā un jebkurā brīdī nopērkam kaut ko svaigu. Viņas tajā laikā ēda kartupeļus, kaut ko, ko varēja sadabūt.
Kefīru un maizes kukulīti, kā Dzidra trenējoties.
Jā, maize un kaut kādi piena produkti uz ātru roku. Un tad viņas bija XX gadsimta labākā sieviešu basketbola komanda visā pasaulē.
Filma sāks savu dzīvi Latvijas kinoteātros, bet jums jau 13. novembrī nākamā pirmizrāde – koncertizrāde Disko roze Dailes namā. Kā krustojās jūsu radošais ceļš ar aktieri Andri Keišu?
Andris man vienkārši piezvanīja: "Agnese, man ir tāda ideja." Man tas jau bija daudz. Tie jau bija 90 procenti no uzvaras. (Smejas.) Man Andra ideja likās superīga – cik viegli, cik gaiši, īpaši šajos laikos, kad apkārt ir tik drūmi un gribas arī prieka devu. Mēs ne tik daudz dziedāsim kā dejosim. Būs iespēja būt uz skatuves ar kolosāliem mūziķiem. Tā ir tāda disko soļu legalizēšana. Kad iztēlojamies ballīti, kurā pēkšņi sāk skanēt disko mūzika un cilvēki sāk izpildīt parastās disko kustības, apkārtējiem sāk kļūt neveikli – nu, tas nebija pārāk labi... Bet, kad to uzliek uz skatuves un pieņem par realitāti un faktu, tas kļūst atbruņojoši.
Man liekas, ka cilvēki mūsdienās ļoti maz dejo, es domāju – sociālā veidā. Agrāk bija ļoti daudz zaļumbaļļu un pāru deju klubiņi. Liekas, ka tas pieder tikai jaunībai, bet tā īsti nav taisnība. Dejot ir forši. To vajag ne tikai jaunībai, jādejo visiem. Tas ir tik veselīgi! Mēģināsim arī iesaistīt publiku savās dejās. Kājās celties neliksim – nē, nē, tik traki nebūs, bet arī neliegsim. Protams, visam pa vidu ir Gunārs Rozenbergs (1947–2009), kuram par godu tas viss tiek rīkots. Mēģinām ietvert arī laiku, saprast apveidu un formu. Pievienojam arī citu komponistu dziesmas un mūzikas, bet pamatā gribam pateikt, ka ir šāds pietiekami nenovērtēts, īstenībā pasaules līmeņa džezists.
"Dejot ir forši. To vajag ne tikai jaunībai, jādejo visiem," – aktieris Andris Keišs "uzlūdzis" Agnesi Budovsku kopīgi veidot dejkoncertizrādi Disko roze Dailes namā. Tās pamatā – džeza klasiķa trompetista un komponista Gunāra Rozenberga mūzika. Foto – Jānis Deinats
Sasaucas arī ar Tīklā. TTT leģendas dzimšanu.
Jā, bet mēs to noteikti nedarām smagā formā. Baudām to, ko viņš mums ir atstājis.
Tikko runājāt par jaunību, kas nepieder tikai jaunajiem. Kopš jūs ar komponistu Edgaru Mākenu un domubiedriem Valmieras vasaras teātra festivālā izveidojāt grupu, kas turpina savu dzīvi nu jau ar izdotu plati, arī vārds "jaunība" skan ar citu slodzi. Vai turpināsit sadarbību?
Jā, noteikti. Jā, mēs paši sev esam pateikuši, ka esam grupa. Jaunība sākās kā nejaušs projekts, kad Reinis Suhanovs palūdza Edgaru Mākenu uztaisīt kaut ko. Edgars pieņēma lēmumu, ka grib mūsdienu latviešu dzeju. Sanāk, ka mūzika ir rakstīta dzejai. Mums bija mēģinājumi tepat Rīgā, jo bija sarežģīti braukāt uz Valmieru. Demo ierakstu radījām Ingus Baušķenieka studijā. Tas bija aizraujoši, uzreiz pavisam citādā sajūtā. Sākām cits ar citu saprasties.
Valmierā bija laikam pieci koncerti. Sapratām, ka to tā nevar atstāt un vajag ierakstīt. Paldies Valsts kultūrkapitāla fondam un Matīsam Kažam, kurš mūs sponsorēja un atbalstīja, lai mēs to varētu realizēt. Šogad septembrī, vairāk nekā gadu vēlāk, mēs izdevām dubulto plati.
Vai jūs pati arī klausāties mūziku vinila platēs?
Mans mīļais vīrs man uzdāvināja plašu atskaņotāju. Teicu viņam, ka ierakstīsim plati, un tad viņš man uzdāvināja plašu atskaņotāju. Tā ir viena no romantiskākajām dāvanām, kādu esmu saņēmusi. Ja jāizvēlas disks, kasete vai plate, plate šķiet visšarmantākā. Kasetes jau vispār liekas kaut kas neticams, ko neviens neklausās. Platei ir vizuāli liels formāts. Pat ja neklausās, var plates vāciņu pielikt pie sienas rāmītī. (Smejas.) Labi izskatās. Mums uz vāka ir Andra Eglīša glezna no cikla Cauri tumsai.
Platēm ir tāds cilvēcīgs mērogs. Man bija tā laime būt Patijas Smitas koncertā, kurā viņa svinēja sava pirmā albuma Horses 50 gadu jubileju. Koncerta vidū viņa teica: "Un šajā vietā plate ir jāapgriež otrādi." Varēja just, kā viss pūlis pasmaidīja.
Jā. Tā ir apzināta klausīšanās. Tas nav, kā uzliekot pleilisti, lai fonā skan. Platēs mūzika nekļūst par fonu. Pēc trim dziesmām tiešām ir jāpieiet un jāapgriež plate otrādi, citādi iestājas klusums.
Intervija notiek Nacionālajā teātrī pēc dienas izrādes Mēs – Sālsvārnas salas vasarnieki, bet Ārijas lomā mēs jūs tomēr neieraudzījām. Vai jūs būtu ar mieru atklāt, kāpēc esat pārgājusi ārštatā?
Ārijas lomā mani neieraudzījāt tāpēc, ka pirmkārt man ir divi mazi bērniņi un viņiem vajag manu uzmanību. Pēdējos divus gadus ir sakritis tā, ka es ne tikai strādāju teātrī, bet arī ļoti daudz filmējos. Filmēšanās ir divpadsmit stundu maiņa, tas nozīmē, ka to nevar darīt paralēli teātrim. Tas prasa lielu atdevi. To visu savienot... Man ir tikai divas kājas. Ir sajūta, lai es to visu varētu izdarīt, man vajadzētu trešo. Tāpēc pieņēmu lēmumu šobrīd aiziet no teātra štata. Spēlēšu trīs izrādēs, kas man vēl palikušas repertuārā: Nacionālajā kanālā, Puikā, kurš redzēja tumsā un Mēs – Sālsvārnas salas vasarnieki.
Jaunas lomas šajā sezonā atsakos ņemt. Darbu ārpus teātra līdz šim ir bijis ļoti daudz. Ceru, ka pienāks brīdis, kad es mazliet nobīšos, ka man nav ko darīt. (Smejas.) Tas ir tieši tik vienkārši. Ir vajadzīga arī atkāpe. Es vēl nebiju beigusi Kultūras akadēmiju, kad jau nonācu šeit štatā. Ļoti pieradu, ka viss tik brīnišķīgi nāk, man ir dotas skaistas lomas. Esmu pateicīga un priecīga, ka man ir bijusi iespēja caur šīm lomām izaugt, bet vienlaikus iestājas arī kaut kāda vienveidība. Tas ir neizbēgami, ja cilvēks strādā vienā darbavietā. Mēs pazīstam cits citu, viss ir pierasts, pazūd entuziasms. Manuprāt, ir vajadzīgs atkāpties, lai iegūtu perspektīvu, lai saprastu, kas te īsti notiek, ar ko es nodarbojos un ko gribu. Varbūt kļūdos, varbūt man vajadzēja tepat arī palikt un meklēt, bet varbūt arī ne.