Aditja Mandajams. Zoon in a Zoot-Suit

Cilvēka mērogos, efekts, protams, nav redzams, bet kosmiskā līmenī ir skaidrs, ka gravitācijas lēcas efekts nav triviāls un kļūst pat cilvēkam noderīgs.Adorno reiz aprakstīja pasauli kā deformāciju vietu; lai iegūtu jēgu, mums uz to jāskatās caur deformētām lēcām – un tas, ko mēs atpazīstam, ir deformāciju deformācija. Proti, mums ir jāizkropļo attēli, lai izkropļojumus saskatītu. Dzīvojot šodienas datoru laikmetā, tas pat šķiet dabiski.Izstāde “Zoon in a Zoot-Suit” ir kā trauks ar dažādiem objektiem, kas lielā mērā risina katra paša uztveres problemātiku. Idejas šeit atrodas virzībā no maskulīna žesta pie saldumiem, smaržām un kustīgiem attēliem, pametot mūs vientuļi raudzīties dažādās dzeltenā nokrāsās:– sega, kurkumas krāsa, miziņa, urīns, samta furoshiki, marinēti redīsi un cukurgrauds, agars, džekfrūts, dzeltens papīrs un krīts, eiro, papīrs no vecām grāmatām, fritēts audekls, neapstrādāts audums zirņu mīklā, fritēts sinepju eļļā..Uzskaitītais top par “Zoon” (no gr. v. ζῷον [zōion] “dzīvnieks”; šeit dzīvniecisks indivīds) vienojošo principu  vecu grāmatu krāsa, Lucifera krāsa, urīna un fosfora krāsa, gļēvuļa krāsa. “Lucifers” burtiski ir “gaismas nesējs” un māksliniekam, kurš dzimis svētdienā un nosaukts pēc tā (“Aditya” – san. “saule”), nelabā konotācijas šķiet teju dabiski iegulstam kā noteiktā ietvarā.“Brīvs no metaforas un mīta, viņš slīpē spītīgu kristālu: bezgalīgu Vienā, kurš ir visas Viņa zvaigznes, karti”, rakstīja Borhess 20. gs. 60. gadu beigās. Šajā sonetā viņš atsaucas uz Spinozas maizes darbu –  lēcu pulēšanu, tāpat kā viņa bezgalīgo Universa kristāla filosofiju – viņa darbu “Ētika”.Uz šāda fona “Zoon in a Zoot-Suite” formulē jēdzienus ne mazākus kā Patiesība, Dievs, Dabiskā Pasaule, Likums, Brīvība un Skumjas. Darba neparastā un kritiskā perspektīva rezonē ar noteiktu afāziju, kas sastopas ar Spinozas pārliecību par metafizikas un racionālās domas vienotību. Gaisā virmo spriedze, jo, apzinoties šodienas domāšanu, mēs tiecamies uz pavisam citu pārliecību – par to, ka meta-līmenis slēpjas tieši iracionālajā.Aditja Mandajams (Aditya Mandayam) ir ceļojumu un dzīvesstila rakstnieks no Tuvajiem Austrumiem. Uzstājies kā “Yayati Papita, That Palpitating Talapati”, “Popobobo Oddodood”, kā arī “Ekko Lokkwa”. Nesenākās un gaidāmās izstādes un performances ietver “The Pink Spy” MHKA, Antverpenē, “MAKEDO DOMAKE” Van Gelder galerijā Amsterdamā, “Lizzard Lounge” Nacionālajā Mākslas Muzejā Harare, Zimbabvē un “Fusiform Gyrus” Lisson galerijā Londonā. Piedalījies mākslinieku rezidencēs Antverpenes Karaliskajā Mākslas akadēmijā 2012./2013. g. un Kiosko, Santa Kruza de la Sierra, Bolīvijā 2011. g. un šobrīd – Wiels, Briselē.