gada 31. decembrī teikto runu, kurā tika pasludināts “Septiņu trekno gadu” sākums: “Mīļie tautieši, ja netiks sadarītas kādas muļķības, tad mums priekšā ir septiņi bagāti gadi. Treknie gadi, ja atceras stāstu par Jāzepu. Mēs jau tagad esam pasaules čempioni attīstības tempu ziņā, mums ir visas iespējas tuvāko desmit gadu laikā sasniegt to, par ko mēs visi esam sapņojuši, ejot uz barikādēm – būt kungiem savā zemē, nevis viesstrādniekiem svešā zemē.” Kārlis Vītols, būdams sociāli aktīvs, reaģē uz sabiedrībā notiekošajiem procesiem un atļaujas savos darbos reflektēt par aktuālajām problēmām, mēģinot mazināt ikdienas dzīves un “pārpasaulīgās mākslas” nošķirtību. Nemainīgu uzmanību viņa skatījumā ir izpelnījusies populārā kultūra un cilvēka mītiskā pasaules uztvere, sākot no aizvēstures līdz mūsdienām. Pašam esot pilnasinīgam sabiedrības pārstāvim, mākslinieku nemainīgi nodarbina mitoloģisko tēlu atpazīšana un transformācija mūsdienās: mākslīgā skaistuma pielūgsme, vīrišķās un sievišķās pasaules saskarsme, elku dievu transformācija popkultūras tēlos utt.Mākslinieks līdz šim vairāk pazīstams ar figurālām lielizmēra kompozīcijām un košām datoraplikācijas animācijas filmām. Kārlis Vītols ir beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas (2001) un glezniecības nodaļas (2003), ieguvis maģistra grādu mākslā, savukārt animāciju tāpat kā mūziku, ar kuras palīdzību visbiežāk pats ieskaņo savas filmas, apguvis pašmācības ceļā. Pēdējā laikā pievēršas komiksu zīmēšanai un izteiksmes veidu paplašināšanai, izmantojot objektus un instalācijas. Līdz šim sarīkojis septiņas personālizstādes: “Zīmējumi” (2012), “Sāga: Botokss” (2011), “Aptumsums” (2009), “Skābe” (2007), “Fetišu dārzs” (2006), “Divi gleznotāji no Latvijas” (2005), “Pretim saulei” (2003). Kopizstādēs piedalās kopš 1997. gada.
Kārlis Vītols. Kults
Jaunākā Kārļa Vītola personālizstāde “Kults” salīdzinājumā ar iepriekšējām solo skatēm solās būt pati politiskākā un lakoniskākā. Šoreiz mākslinieks ar objektu palīdzību pēta Latvijas iedzīvotāju – krievu un latviešu – nēsātos nacionālos simbolus un to nozīmi sabiedrībā. Kurā brīdī simboli kļūst par marioneti politiķu rokās, lai izraisītu sev izdevīgo divu spēku sadursmi, bet kurā tie pārvēršas par nacionālā lepnuma avotu? Kad indivīda izjusta nepieciešamība pēc nacionālā simbola valkāšanas ir bijības apliecinājums vai nostalģija pēc neredzētas valsts, bet kad tā pārvēršas par naida kurināšanu? Septiņos videodarbos mākslinieks tēlainā veidā apspēlē bijušā ministru prezidenta Aigara Kalvīša 2005.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.