Larss Strands. Aiz horizonta

Strādājot pie gleznas, mākslinieka radītā vienkāršība kļūst sarežģīta, un rezultāts – meditatīvs. Viņa darbos ir nemitīga atsauce uz horizontu uztveres asociatīvajā līmenī. Mākslinieka lielformāta darbos iemiesojas Ziemeļeiropas tautām raksturīgā pacietība, precizitāte un atturība, taču atturība šeit ir izaicinoša – tā rada spriedzi, rezonansi un apziņas vibrācijas ilūziju. Var domāt, ka Larsa Stranda darbi nav nekas vairāk par vienmuļi strīpotiem audekliem, taču to būtība ir suģestējoša. Ar naratīva trūkumu tie neuzbāzīgi uzrunā skatītāju: par nozīmīgāko kļūst tas, kas notiek vērotājā, nevis tas, kas tiek attēlots. L. Stranda darbi ir sava veida veltījums lēnai un mierīgai refleksijai par eksistenciālo plūdumu, kas aicina redzēt, pārdzīvot, piedzīvot un domāt. Mākslinieka transcendentālās estētikas gleznieciskā iemiesošanās spēj radīt darbus, kas ir kā atslābuma brīži postmodernās kultūras mutāciju un nepārtraukti sarūkošās laiktelpas apstākļos. L. Strands piedāvā individualizētu laiktelpas konfigurāciju, kur svarīgas ir redzamā un neredzamā attiecības. Ik reizi tā ir atsevišķa saruna, kurā mākslinieks uzdod jautājumu, lai defragmentētu skatītāja apziņu un savtīgi universalizētu personīgo pasauli, mēģinot aizvien no jauna to “līdz galam” izteikt tā, lai nekas nepaliek pāri citiem.Horizonts ir tas, kas raksturo Larsa Stranda darbus. Mākslinieks aicina gandrīz ikvienu skatītāju ielūkoties tur, kur viņam līdz šim nebija iespējas ieskatīties. Horizonts kā nepiepildītu un nepiepildāmu sapņu un vēlmju simbols ar narkotisku spēku vilina izmisušās dvēseles bezcerīgi gremdēties sirreālās ilūzijās par nākotnes pārmaiņām. Pasaule aiz L. Stranda horizonta nav līdz galam izdibināma nedz pašam māksliniekam, nedz arī skatītājam: reizēm tā ļauj rast mierinājumu, citreiz noved līdz nāvējoši eksistenciālām pārdomām.