Līga Purmale. Kurzemē

Un tomēr - tas viss liek domāt, sajust to lielo mūžīgo, kas bija, būs, mūsu klātbūtne ir tikai mirklis - visskaistākais, kas mums dots. Māksliniekam ir priekšrocība pietuvināt šo mirkli mūžībai. Līga Purmale lieliski gleznojusi dabas tuvplānus – magones ziedu, jāņogu ķekaru, gleznojusi figurālas kompozīcijas, kur dominē deja, kustība, kaislība. Gleznojusi pilsētu, skatlogus ar gaismu spēli un refleksijām tajos, neona ugunis, automašīnu lukturu izgaismotās ielas. Gleznojusi portretus, sev tuvos cilvēkus dažādās situācijās. Gleznojusi to, ko redz, to, ko nojauš, ko zina. Glezniecība ir viņas lielākā kaislība. Pēdējo trīs gadu darbi eksponēti izstādē Kurzemē galerijā Daugava. Līga Purmale ir kurzemniece, tā ir viņas bērnības zeme. Pirms trīs gadiem Līga Purmale tur atgriežas, tikai kokus, mežus, pļavas, debesis vēro vairs ne mazā  divpadsmitgadīgā meitene, bet gleznotāja, kuras dabas uztvere, varētu pat teikt attiecības ar dabu, ir pavisam cita kā kādreiz mazajam bērnam. Tagad viņai bija baisi no tā varenuma, no tā mūžīgā, kas ir viņas priekšā. Kā pirmatnējam cilvēkam no Altamiras alas, viņai  bija „jāuzzīmē savs bizonis”, lai izpelnītos piederību dabai un atļauju tuvoties lielajam noslēpumam. Māksliniecei sākumā bija pat citi plāni, citi gleznošanas nolūki, tam gan grūti ticēt skatot jaunās Kurzemē tapušās gleznas – vai gan tas varēja palikts neuzgleznots: Mežmala, Ezers, Pļava, Aleja, Lauks, Kalns, Ceļš, Robeža? Ir atkal šī sajūta par klātbūtnes mirkli pie lielā, mūžīgā, par iespēju skart ko pārlaicīgu un šajā pieskaršanās mirklī gūstot iespēju saklausīt katram sevi.