Oļģerts Jaunarājs. Spēles

gs. 50. gadiem. Šī izstāde bija sensācija – augstas klases pasaules līmeņa darbi un spoža, pārliecinoša mākslinieka uzstāšanās izstādes atklāšanā. Mākslinieks savu mākslu apzīmēja kā bezpriekšmetisku. Bet ”priekšmets” tajā tomēr ir daba. Tas ir likumsakarīgi, jo kur gan citur ierosmi varētu smelties Vilhelma Purvīša dabas skatu meistarklases absolvents. Pēc mākslas akadēmijas  beigšanas 1936. gadā viņš glezno lauku ainavas, turpinot Purvīša darbnīcas tradīcijas un kopjot savu rokrakstu, strādājot gan ar eļļu, gan akvareli, kas ilgu laiku ir galvenais daiļradē. Ne mazāk radošs mākslinieks ir, darbojoties preses izdevumos. Oļģerts Jaunarājs veidojis ainavu plaši, monumentāli, sulīgi, gleznojis klusās dabas, neslēpjot mīlestību uz Sezānu, aktus, demonstrējot zināšanas anatomijā. Bet, pētot norises dabā, pamazām notiek tuvošanās bezpriekšmetiskajam pasaules redzējumam, kad tiek atmests viss liekais un sasniegta pilnīga brīvība, kad ”vārdi” ir lieki. Krāsa, krāsu laukumi, līnija – iespēja interpretēt, meditēt. Var ļauties izjūtu plūsmai. Bet to mākslinieks atvēl skatītājam. Pats viņš nepieļauj nejaušības, spontanitāti. Savā dziļākajā būtībā viņš ir arhitekts (jaunībā pat vienu gadu studēta arhitektūra). Vispirms ir projekts, konstrukcija, kas ļauj soli pa solim uzbūvēt bildi. Lēni, ar domu uzbūvēt ko stabilu, pamatīgu. Atslēgas vārds ir būvēt, celt. Izstādē galerijā Pegazs blakus abstrakcijām, skatāmas arī ainavas, klusās dabas, akts. Šie darbi dod iespēju ieraudzīt talanta daudzveidību – novērtēt skolu, mīlestību uz klasisko mantojumu, rokraksta veidošanos. Bet pats galvenais – atcerēties un novērtēt lielu meistaru. Un vienkārši baudīt labu mākslu.