Paula Zariņa. Laimes hormons

Savienojot redzamo un iedomāto, reālo un irreālo, veidoju savu maģisko reālismu, kā man patīk to dēvēt,” Paula Zariņa, 2013. „Glezniecību Paula Zariņa uzskata par sev tuvāko izteiksmes formu, turklāt par darba materiāliem konsekventi izmanto eļļas krāsu un audeklu, uzsverot, ka eļļas piedāvātās tehniskās iespējas vēl nav izsmeltas un mērķtiecīgi eksperimenti citos materiālos šobrīd viņai nav aktuāli. Paulas glezniecisko interešu centrā ir cilvēks, kura noslēpumainais tēls neizbēgami figurē teju katrā no gleznām. Jau labu laiku mākslinieci nodarbina eksistenciāla rakstura jautājumi, kāpēc cilvēks ir tāds, kāds viņš ir, un kas notiek cilvēka galvā, pieņemot, ka cilvēks savā būtībā ir viens vienīgs veselums un mūsu egocentriskās dabas sakne meklējama tieši tur, galvā, kur katrs esam ieslēgti pilnīgā vientulībā. Iespējams, tieši tādēļ cilvēka tēls Paulas darbos gandrīz vienmēr parādās vieglā mirdzošas gaismas apvalkā, kas rada vizuālas asociācijas ar tēla individuālo domu un jūtu telpu, kuru tikpat labi varētu dēvēt par auras oreolu. Lai gan lielākoties cilvēks uz dabas ainavas fona izskatās tikai kā sīka figūriņa, tai nekādi nevar piedēvēt stafāžas statusu – cilvēciskā būtne vienmēr ir primāra. Pati gleznotāja šīs būtnes dēvē par liriskajiem “es”, kas, tieši tāpat kā literatūrā, arī viņas glezniecībā palīdz skatītājam iejusties situācijā. Māksliniecei piemīt smalka krāsu izjūta un prasme panākt niansētu krāsu dziļumu, viņas darbiem raksturīga sievišķīgi noslēpumaina noskaņa, kas nereti slēpjas kompozīciju lakonismā, atstājot brīvu vietu iztēlei.” (Dita Birkenšteina. „Studija”, 2012, Nr.85 – atsauce obligāta)Paula Zariņa (dz. 1988) ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā un šogad aizstāvēs maģistra grādu.Kopš 2008. gada gleznotāja piedalījusies 13 grupas izstādēs Latvijā un ārzemēs.