Rīgas festivāls. Džons Keidžs un videomāksla

Šo darbu var atskaņot jebkāds mūziķu sastāvs vai jebkurš solists. Būtībā runa ir par koncertzāles ambienci – čaukst programmiņas, kāds klusi kāsē, nobrakšķ krēsls utt. Iespējams, tieši šis gājiens sekmēja to, ka radās jauna, dziļāka attieksme pret tādu būtisku mūzikas sastāvdaļu kā klusums. Keidžs uzskatīja to par savu nozīmīgāko darbu. Džona Keidža darbošanās īsteni sākās 40. gadu pirmajā pusē – viņš apmetās uz dzīvi Ņujorkā, sāka sadarbību ar horeogrāfu Mērsu Kaningemu, pianistu Deividu Tjūdoru, komponistiem Mortonu Feldmenu, Ērlu Braunu un Kristianu Volfu, gleznotājiem Marselu Dišānu, Robertu Raušenbergu un Džesperu Džonsu. Apmēram tajā pašā laikā Arnolds Šēnbergs nosauca Keidžu par “ģeniālo izgudrotāju”. Tas saskan ar mūzikas vēsturnieku pieņēmumu par Keidžu kā konceptuālisma ieviesēju skaņumākslā. Lūk, Keidža izteikums, kas labi raksturo viņa uzskatus: “Komponistam jāatmet vēlme kontrolēt skaņu, viņam jāatbrīvo gars no mūzikas un jāattīsta tādi izteiksmes līdzekļi, kas ļauj skaņām būt viņām pašām, nevis cilvēka izdomāto teoriju nesējām vai cilvēcisku jūtu izpausmēm.”Programmas otrajā daļā – Plakidis un Šostakovičs. Ievērojamā komponista, lieliskā pianista un izcilā pedagoga Pētera Plakida “Romantiskā mūzika”, pēc autora teiktā, balstās uz vienlaicīgu kontrastu: opusa sākumdaļā stīginstrumenti skan romantiski, bet klavierpartija – antiromantiski. Mūzikai attīstoties, izveidojas diezgan asa konfliktkulminācija. Viss beidzas samierinoši, apskaidroti. “Romantiskā mūzika” tapusi Alfrēda Kalniņa 100. dzimšanas dienas laikā, un skaņdarba romantiskā puse netiešā veidā ir sveiciens Alfrēdam Kalniņam. Dmitrija Šostakoviča Otrais klavieru trio ir komponista veltījums drauga Ivana Sollertinska piemiņai. Sollertinskis (1902–1944) bija fenomenāli erudīts mūzikas zinātnieks, teātra eksperts, romāņu valodu zinātājs, cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām, Ļeņingradas konservatorijas profesors un Ļeņingradas filharmonijas mākslinieciskais vadītājs. Viņš nomira no sirdslēkmes 1944. gada naktī no 10. uz 11. februārī – dažas dienas pēc tam, kad tika teicis ievadvārdus Šostakoviča Astotās simfonijas atskaņojumam Novosibirskā. Interesanti, ka krievu mūzikas vēsturē klavieru trio palaikam kļuvuši par piemiņas skaņdarbiem – Čaikovskis rakstīja Nikolaja Rubinšteina piemiņai, Rahmaņinovs savā trio pieminēja Čaikovski, Arenskis komponēja veltījumu Karla Davidova piemiņai. Nu bija Šostakoviča kārta tērpt mūzikā atmiņas par vīru, ko pats sauca par savu tuvāko draugu.  Latvijas Nacionālās operas klavieru trio pirmais koncerts notika 2001. gada 20. oktobrī LNO Beletāžas zālē pēc orķestra koncertmeistaru Svetlanas Okuņas un Ingas Sunepas ierosmes. Kopš tā laika jau desmit gadu trio muzicē nemainīgā sastāvā. Trio nodibināšana veicināja kamermuzicēšanas tradīciju atjaunošanu LNO Beletāžas zālē. Koncertos iesaistās operas simfoniskā orķestra mākslinieki un operas solisti, šie koncerti allaž saņem klausītāju lielu atzinību. LNO klavieru trio piedalās arī “Latvijas Koncertu” rīkotajos projektos un LNO izrādēs. Par izcilu sniegumu baletā “Smilšu vīrs” trio dalībnieki 2008. gadā saņēma “Latvijas Gāzes” balvu. Trio repertuārā ir Fransē, Haidna, Mendelszona, Mocarta, Pjacollas, Rahmaņinova, Šostakoviča un Šūmaņa darbi.Piedalās: Opera Trio (Svetlana Okuņa (vijole), Inga Sunepa (čells), Juris Žvikovs (klavieres), Roberts Rubīns (video). Programmā: Džons Keidžs, Pēteris Plakidis, Dmitrijs Šostakovičs. Biļetes Biļešu paradīzes tirdzniecības vietās un www.bilesuparadize.lv