Andrejs Upīts ļoti augstu vērtējis Rūdolfa Egles ieguldījumu latviešu literatūras vēsturē un teorijā. Viņš bija vienīgā autoritāte, kuras kritiskās piezīmes un padomus rakstnieks uzklausījis.Rūdolfu Egli un Andreju Upīti saistīja ne tikai draudzība, bet arī profesionālā darbība. Kad Egle organizēja Literāro studiju, kas darbojās no1935. līdz 1940. gadam, tās projekta izstrādē aktīvi piedalījās arī Upīts. Pēc Otrā pasaules kara rakstnieks iesaista Rūdolfu Egli Filoloģijas fakultātes darbā, 1946. gadā Egle kļūst par Andreja Upīša vietnieku zinātniskajā darbā LPSR Valodas un literatūras institūtā. Lai arī cik atšķirīgas bija šīs divas personības, viņus vienoja interese par pasaules literatūru, mērķtiecīga un pamatīga pieeja darbam. No 1930. līdz 1934. gadam Anša Gulbja izdevniecībā Rīgā tika izdots Rūdolfa Egles un Andreja Upīša kopdarbs – “Pasaules rakstniecības vēsture”. To veidoja 20 burtnīcas, kas nokomplektētas četros sējumos gandrīz 3000 lappušu apjomā. Katrā sējumā ir aptuveni 500–650 ilustratīvā materiāla vienību un atsevišķi krāsaini “mākslas pielikumi”.Lai arī pagājuši jau 80 gadi kopš šo sējumu iznākšanas, šis darbs tā arī palicis nepārspēts, jo tik apjomīgs pasaules literatūras pārskats latviešu literatūrzinātnē joprojām nav radīts.
Rūdolfam Eglem – 125
Literatūrzinātnieks un tulkotājs Rūdolfs Egle bija viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kuru saistīja patiesa draudzība ar Andreju Upīti, neraugoties uz to, ka viņi kā personības bija diametrāli pretēji. Ja Upīts vienmēr bija noslēgts un tikai tuvu cilvēku lokā atraisījās un bija interesants sarunu biedrs, tad Rūdolfs Egle prata ap sevi pulcināt plašu draugu loku, būt sabiedrības dvēsele.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.