Veltas Ķešānes gleznu izstāde Je sais tous tes sortilèges

Es gribu teikt, ka cita iemesla pēc nemaz neņemu rokā otu.Un tiešām, kā cita dēļ gan pūlēties? Lai palielinātu krāsām apsmērēta audekla kvadrātmetru skaitu? Mainīt realitāti var dažnedažādos veidos. Var ieguldīt tajā daudz naudas – īpaši daudz naudas man nepieder. Var lūgties – manas lūgšanas parasti tiek uzklausītas pavisam ačgārni. Var burties – bet, salīdzinājumā ar gleznošanu, tas viss ir garlaicīgi. Gleznojot tiek radīta paralēla realitāte, mazs, neatkarīgs Visums, uz kuru ved tārpeja, sākdamās kaut kur manās apmulsušajās smadzenēs, beigdamās pirkstu galos. Kad cita realitāte ir piedzimusi, es atkāpjos maliņā un novēroju, ko darīs mūsu kopējā, neapstrīdami objektīvā pasaule, saskārusies ar manis radīto Visumu. Vai reālajā pasaulē tāpēc radīsies kādi plīsumi, jaunveidojumi, nejaušības? Vai reālā pasaule paliks vienaldzīga, auksta, bez izmaiņām? Jebkura jauna Visuma ierašanās neizbēgami rada nelielu haosu tā sākotnējā apkārtnē. Burrrršššanās. Šīs gleznas ir ziemas burvestību rezultāts, kad ārā un darbnīcā valdīja vienlīdzīgs aukstums un visu manu koku burvju spēks bija iemidzis. Izeju laukā, lai pavērotu tos tagad, pirms vasaras saulgriežiem, spēcīgus, lapainus, starojošus, zaļumzaļus – katrs ir ietinies zaļizaļā gaismā un zaļizaļā ēnā. Nē, ja vēlas burties, tas jādara šobrīd, pirms Jāņiem, ziemas sastingums rada pārāk neefektīvus apstākļus burvestībām.Jau pieaugusi būdama, izlasīju, ka pasaulē jau kopš senseniem laikiem eksistē tantra – mīlestības pilns veids, kādā cilvēki tiecas pēc apskaidrības, ļoti īpašs veids, kā vienam otrā ieraudzīt vairāk kā apnicīgu pannas piededzinātāju. Kad es piedzimšu savā nākamajā eksistencē, noteikti nodarbošos ar tantru. Piedzimšu kā neparasti skaista, brīnišķīga, neparasti apdāvināta un neticami pašpārliecināta sieviete, piedzimšu kādā tālā, brīnumainā zemē ar augsti attīstītu seksuālo kultūru, satikšu savu vienīgo, no aizmūžiem man lemto cilvēku un no tās dienas mēs nodarbosimies ar mīlestību līdz mūsu mūža galam, ar īsiem starpbrīžiem ēšanai, gulēšanai un gleznošanai, jo māksla, nudien, ir pārlieku aizraujoša, lai tai veltītu vienu vienīgu dzīvi. Bet pagaidām, kamēr līdz šai eksistences formai jānolauž diezgan garlaicīga pārdzimšana, es pakavēšu sev laiku gleznojot. Pagaidām, tagad, ap saulgriežu laiku, var iziet ārā un ievilkt nāsīs gaisu – rādās, ka viss, kas vien rāpo un ložņā, šobrīd nodarbojas ar mīlestību un burvībām.  Velta ĶešāneVelta Ķešāne (1981) ir multidisciplināra māksliniece, 2010. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļas maģistratūru. Erasmus apmaiņas programmas ietvaros studējusi Francijā, Kānas Reģionālajā mākslas skolā. 2011. gadā ieguvusi maģistra grādu mākslā Kānas/Šerbūras mākslas un mediju augstskolā. Neparastas apstākļu sakritības dēļ papildina zināšanas LMA keramikas nodaļas maģistratūrā. Izstādēs piedalās kopš 2002. gada. Paralēli glezniecībai eksperimentē ar literatūru, leļļu teātri, performancēm, skulptūru, deju, instalācijām, tekstilmākslu, keramiku, grafiku, video. Šobrīd dzīvo un strādā Latvijā, ar ko arī izskaidrojama atgriešanās pie eļļas glezniecības. „Latvija ir ļoti pateicīga vieta gleznošanai – varbūt tas izskaidrojams ar mūsu svaidīgo klimatu, kas rada daudz noskaņu un pustoņu, sagatavodams mākslinieka acis šo pustoņu uztveršanai, un mūsu mierīgo dzīvesveidu, kas ļauj māksliniekam rāmi nosēdēt pie molberta.”V.Ķ.Plašāka informācija: www.antonia.lv