Muzikalitātes dzīres, augstākās meistarības paraugstunda – tā var raksturot Rosīni Ezera jaunavas/La donna del lago jauniestudējumu Metropolitēna operā Ņujorkā. Sestdien, 14. martā, tiešraidē to varēs noskatīties uz Kino Citadele ekrāna Rīgā. Izrāde, kuru veidojis Skotijas režisors Pols Karens, ir konservatīva un naiva, taču operas muzikālā interpretācija ir fenomenāla. Pie diriģenta pults – jaunais itāļu maestro, belcanto speciālists Mikēle Marioti. Tāpat kā Rosīni, viņš ir dzimis Pezāro.
Ezera jaunava ir melodiski bagāta melodrāma, kuras pirmizrāde notika 1819. gadā Sankarlo teātrī Neapolē. Operas pamatā ir Valtera Skota poēma par XVI gadsimta notikumiem konfliktu plosītajā Skotijas augstkalnē. Taču Rosīni interesēja nevis politika, bet romantika. Par ezera jaunavas Elenas (mecosoprāns Džoisa Didonato) mīlestību cīnās Skotijas karalis Džeimss V (tenors Huans Djego Floress), Elenas favorīts jaunais karavīrs Malkolms (mecosoprāns Daniēla Barčellona) un dumpinieku līderis Rodrigo jeb Roderiks (tenors Džons Osborns).
Šī opera bija populāra līdz XIX gadsimta vidum un pēc tam gandrīz uz simt gadiem pazuda no teātru repertuāra. Belcanto renesanse sākās XX gadsimta 50.– 60. gados, lielā mērā pateicoties Marijai Kallasai un Džoanai Sazerlendai. Ezera jaunava ir viena no aizmirstajām pērlēm, kas atkal mirdz, Džoisas Didonato un Huana Djego Floresa spodrināta. Viņi ir dziedājuši šīs operas uzvedumos Parīzē, Milānā un Londonā. Klausītāji vienmēr jūsmo par sarežģītām koloratūrām, taču Ezera jaunavā visa šī vokālā akrobātika ir ne tikai dekoratīvi tehnisks elements, bet darba dramaturģiskās struktūras sastāvdaļa. Tā ir virtuozitāte, kas stiprina operas teatrālo spēku. Rosīni komponēja Ezera jaunavu tā laika spožākajām zvaigznēm, un, protams, partitūrā ir iekodēts konkurences gars. Džoisa Didonato, piemēram, izceļ otrā cēliena trio, kurā divi tenori, cenšoties piesaistīt Elenas uzmanību, sarīko "prātam neaptveramu augstā do sacensību". Operu noslēdz titulvarones grandiozā ārija Tanti affetti, kuru Džoisa Didonato bieži dzied savu koncertu finālā, – tā ir viņas vizītkarte.
"Dziedāšana Ezera jaunavā ir olimpisko spēļu cienīga disciplīna. Māksliniekiem ir jābūt atlētiski sagatavotiem – Rosīni no mums pieprasa četrkāršo salhovu, četrkāršo salto," saka Džoisa Didonato. "Tas ir operas žanrs, kurā sižeta uzdevums ir parādīt sakāpinātas emocijas – to aizraujoši dara dziedātāju balsis. Šī opera nav Karmena, kura jūs fascinē ar stāstu un tā pavērsieniem. Ezera jaunavas librets ir instruments, kas palīdz atklāt varoņu emocionalitāti."
Elena simbolizē Skotijas ainavas skaistumu, dabai ir liela nozīme Ezera jaunavas partitūrā un sajūtā. "Šī ir "mitra" opera, un ne tikai tāpēc, ka tās nosaukumā ir vārds "ezers"," intervijā laikrakstam The New York Times stāsta diriģents Mikēle Marioti. "Ja jūs skatāties uz kalniem, jūs varat atrast punktu, uz kuru fokusēt skatienu. Ja jūs skatāties uz ūdeni, atrast šādu punktu ir neiespējami. Šī opera vienmēr kustas un mainās. Tajā viss plūst, ūdens elpo – jūs to visu varat dzirdēt." Gatavojoties pirmizrādei, diriģents ļoti rūpīgi strādāja ar Metropolitēna operas orķestri, lai atrastu ekspresīvu, maigu, caurspīdīgu skanējumu, kurā katra detaļa, akcents, krāsa un pauze ir pārdomāta un liecina par ļoti individuālu, niansētu lasījumu. Pašlaik Mikēle Marioti ir Boloņas Teatro Communale muzikālais vadītājs un galvenais diriģents.
Iestudējuma režisors Pols Karens atgādina, ka Ezera jaunava piedāvā romantizētu skatījumu uz Skotijas vēsturi: "Jūs taču nepētāt Gallijas vēsturi pēc komiksa par Asteriksu.» Režisors joko, ka izrādes kostīmi vairāk atgādina Troņu spēles stilistiku, nevis skotu vēsturiskos XVI gadsimta tērpus.
Ezera jaunava
Kino Citadele 14.III plkst. 18.55
Biļetes EUR 21