Tajā, šķiet, vilties nenāksies, jo filmai atrasts jauns, tik tiešām labs sava amata meistars, režisors Deivids Jeitss, kurš līdz šim pamatā strādājis TV. Ar jauna režijas rokraksta ieviešanu poteriādē ir sasniegts vēlamais - agrīno Harija Potera filmu rotaļīgā intonācija, kādu to pirmajās filmās centās uzturēt Kriss Kolambuss (ģimenes filmu Viens pats mājās u.c. veidotājs), sen palikusi pagātnē - gluži tāpat kā filmas aktieru Daniela Redklifa & Co saulainā bērnība. Redklifs un viņa biedru komanda no maziem bērniem kļuvuši par jauniešiem. Arī bērnības košās krāsas un kalambola turnīru pasauli, kas bija jaušama agrīnajās Potera filmās, pat par spīti britu privātskolas stīvumam un Harija Potera bērnības traģēdijām - vecāku nāvei, ir nomainījusi skarbā pieaugušo cilvēku pasaule. Auksta, nežēlīga, melu, salta aprēķina un nodevību pilna.
Gandrīz inkvizīcija
Pasaule, kurā Hariju Poteru ir gatavi stiept, ja vēl ne uz sārta, tad uz tiesas zāli gan, kuras interjeri un rituāli tiešām asociējas ar kādu pagātnes inkvizīcijas tiesu. Filmas sākumā Poters tiek apsūdzēts par savu burvju spēju neakceptētu izmantošanu, aizsargājoties no ļauniem mošķiem, kas liecina par tumsas pavēlnieka lorda Voldemorta atgriešanos. Harija argumenti sašķīst kā stikla lodītes tiesas priekšā, kas netic Voldemorta atnākšanai. Ja vien Harijam palīgā nesteigtos profesors Dumidors, viņam varētu klāties pavisam plāni. Taču šoreiz arī profesora Dumidora pozīcijas tiks apdraudētas. Vai ievērojāt tiesas zālē saldsmaidīti - dāmiņu rozā krāsas jaciņā, kuras vājība, izrādās, būs šķīvīši ar kaķiem un pašas spožā karjera, vēlams, pāri citu līķiem. Tieši šī kundzīte, kurā kino zinātāji saskatīs britu aktrises, ar filmu Vera Dreika starptautisko atzinību guvušās Imeldas Stontones vaibstus, šajā filmā izrādīsies viena no bīstamākajiem tumsas spēkiem. Kaut viņas rīcībā nebūs vellatu un mošķu, savus ļaunos darbus - kolēģu un skolēnu pazemošanu un pašas karjeras menedžēšanu - kundzīte pildīs ar apdullinošu bezkaunību un nedziestošu smaidu uz sārtajām lūpiņām. Un tas nekas, ja pašiedomātās kārtības vārdā, kuras garants ir klapes uz acīm, tiks spīdzināti skolas audzēkņi, arī Harijs Poters. Vārdu sakot, ja sen neesat pieminējuši savu skolas gadu ļaunākos murgus un atminējušies savu skolotāju - kādu valdonīgu būtni ar sadistiskām izpausmēm, Imeldas Stontones Doloresas kundze būs tēls, kas ļaus jums atgriezties bērnības pasaulē.
Stontone spilgto britu aktieru komandā, kas no laika gala apdzīvo Harija Potera filmas, ir jaunienācēja, taču nenoliedzami viņa ir viens no iespaidīgākajiem šīs filmas tēliem un aktierdarbiem, aizēnojot pat pašu Voldemortu - ar datorefektu pārveidotā skaistuļa Reifa Fainsa (Angļu pacients) ārieni. Kaut arī tēli, kuriem filmā atvēlēts mazāks ekrāna laiks, - Sīriuss (Gērijs Oldmens), Dumidors (Maikls Gambons), Sibila (Emma Tompsone) u.c. ir īsti aktiermeistarības apliecinājumi, kas filmu padara par spilgtu britu zvaigžņu skati.
Skūpsta aplaimotā
Kas attiecas uz jauniešiem - Cūkkārpas skolēniem, arī šeit ir jaunpienācēji, kas papildina jau ierasto Daniela Redklifa, Rūperta Grinta un Emmas Votsones kompāniju. Gan efemerā blondā meiča Evanna Linča, gan tā laimīgā - aktrise Ketija Leuna, kam lemts pirmais Harija Potera skūpsts, ir jauniņās šajā aktieru kolektīvā, taču ieguļas kopējā aktieru ansamblī kā olas ledusskapja redelītēs.
Nerakņājoties pa sižeta peripetijām, kuras šīs literatūras cienītāji pārzina daudz labāk par mani, jāpiemin filmas rūpīgi veidotā un pārliecinoši izturētā spriedze. Tas smagnējais draudīgums, ko Roulingas grāmatās personificē Voldemorts, filmā ir ieguvis vizuālu, draudīgu plastiku un skarbas vēstījuma intonācijas.
Dzīve nav rožu dārzs, bet gan nemitīga pārbaudījumu virkne, kurā vari gaidīt nodevību no vistuvākā, kurā vari zaudēt mīļotos un aizstāvjus. Tā ir nebeidzama izdzīvošanas cīņa, kurā pat tev dotās burvju spējas nav vis unikāls glābiņš, bet tikai vēl viens iemesls, lai tevi nostādītu zem likteņa cirtiena.
Sūra morāle un nopietna, dramatiska filma. Bez glāsmainiem jokiem un cukurgailīšiem