Jo sliktāk – jo labāk!

Reizēm liekas, ka kritiķi nav vis tādi paši cilvēki kā pārējie, bet kaut kādi pār– vai virs– vai vēl kādi tur superdupercilvēki. Nedomājiet, ka es te tagad ar vainas apziņā saverkšķītu ģīmi grasos spļaut bļodiņā, no kuras ēst liek mans amata pienākums. Ar skepsi runādams par kinoaprakstniekiem kā tādu savdabu kinopasaulē mājojošu zinīšu — dīvainīšu sugu, es domāju, lūk, ko: no pārāk daudzu kinoproduktu pārmērīgas regulāras lietošanas, starp kuriem, atzīsiet, mākslas šedevri gadās labi ja desmit, nē, mazāks skaits gadā, reizēm kritiķiem zūd realitātes izjūta (pats ar esmu vainīgs — šad tad pieļauju muļķīgas kļūdas, sajaucot daudzo kinovaroņu radurakstus, reizēm sajūk pat aktieru vārdi vai neceļos noklīst kāds sižeta pavediens... citkārt, ja raksts nav recenzija, bet filmas izvērsts anonss, kurus visā pasaulē ražo kinokritiķi pirms premjerām, nākas paļauties uz studiju piespēlēto informāciju utt.). Reizēm kritiķiem kaut kā kolektīvi uznāk mendele — ņemt un nežēlastībā turēt kādu aktieri (režisoru, pat filmu žanru vai stilistisko paņēmienu). Vai, gluži otrādi, celt slavas debesīs aiz ieraduma (manuprāt, te spilgtākais pēdējo gadu piemērs ir Skārleta Johansone, kura neko labāku par "meiteni ar pērļu auskaru" tā arī nav nospēlējusi). Vai ilgstoši nenovērtēt kādu pērli, piemēram, gadījums ar Vigo Mortensenu, kurš Kronenberga Austrumu solījumos nospēlēja šīgada Oskaru piecniekā labāko un spēcīgāko lomu (a nedabūja).

Tāpēc man šķiet, ka mainīt savas domas, parevidēt uzskatus laika gaitā par filmām, režisoriem un it īpaši kulta jeb ikonu statusā ieceltiem aktieriem ir ārkārtīgi veselīgi.

Joku un māžu spēle

Atkal bēdu upē?

Aptrakušie kritiķi bija piemirsuši divas vissvarīgākās lietas. Pirmā — Edijs Mērfijs ir ideālais aktieris, kurš organiski iederas disko stila filmā, tā teikt, ir kopā ar šo laiku kā cimdiņš ar roku (jo viņš pieder šim laikam — vēlīnajiem 80.gadiem — un tieši tajā sasniedzis karjeras augstākos punktus). Otrkārt, gana izņēmies tauku mētelīšos gan debilā profesora Klampa ādā, gan plānprātīgā Norbita tuklajā rumpī, Mērfijs ir kļuvis par ikonisku aktieri — sava veida melnādaino Maiku Maiersu (tas, kurš Ostins Pauerss, spiegs, kurš visus drāž), kuram ideāli piestāv tā sauktās trash (ar atkritumiem tam nav sakara, vien tāds, ka šīs ir apzināti neprātīgas stilizācijas, kas izspēlē situācijas ārpus labās/ļaunās gaumes robežām) komēdijas. Respektīvi, Mērfijs ir drosmīgs un gatavs riskēt — likt uz spēles savu komiķa reputāciju.

Gājiens ar Iepazīstieties, Deivs — izdevies uz urrā! Pirmkārt, iedomājieties, Mērfijs šajā filmā tēlo... raķeti. Jā, jā, kosmosa kuģi, uz kura atrodas īkšķīša lieluma nelaimīgie "citplanētieši", kuru planētai draud briesmas. Raķete Deivs (viens Mērfijs) ar mazo cilvēciņu komandu dodas meklēt glābiņu uz planētas Zemes (smieklīgākais, ka glābiņš ietērpts kādas noslēpumainas bumbiņas veidolā, kura ieripojusi.... stop, vairāk teikt nedrīkst). Kuģa kapteinis jeb galvenais šoferis atkal ir... Deivs, tikai dažus centimetrus garš, un to spēlē... atkal Mērfijs. Mazais Mērfijs vada raķeti — transformeru cilvēka izskatā, problēma tikai tā, ka visu informāciju, kā jāuzvedas uz Zemes ar cilvēkiem, Deivam — raķetei priekšā diktē mazais Mērfijs un viņa pundurpalīgi no komandtiltiņa. Bet šī informācija ir drusku novecojusi — tā nāk no disko laikiem! Tāpēc Deivam — raķetei mugurā ir balts, piegulošs uzvalks kā Džonam Travoltam no Sestdienas vakara drudža. Skaidra lieta, ka kopumā pozitīvi noskaņotie zemes ļaudis uztver Deivu par nojūgušos Bee Gees fanātiķi, bet viņa īpatnējās ķermeņa kustības — par savdabīgi traktētiem disko dejas soļiem (kaut gan patiesībā cilvēkam — raķetei Zemes atmosfērā kaut kas ieklemmējies elektronikā). Kustību koordinācijas novirzes ar Deivu reizēm atgadās visai pikantās situācijās, piemēram, kad raķetei tikusi dota iespēja iepazīties tuvāk ar cilvēciskajām būtnēm. Nu, kā lai te neatsauc atmiņā Vudija Allena burvīgo filmu Viss, ko jūs gribējāt zināt par seksu, bet baiļojāties pajautāt?, to, kurā pats Vudijs tēloja spermatozoīdu, kurš ejakulācijas sprādzienā bija nomaldījies no trases... (tas, ka filmas Iepazīstieties, Deivs veidotāji apzināti citē Allenu, jānovērtē ar sajūsmu, tāpat kā fakts, ka Deiva — raķetes vadības interjeri veidoti, nebrīnieties, kā tiešas Tarkovska Solaris kosmosa kuģu iekštelpu kopijas!).

Glābjošās bumbiņas meklējumos liliputiem no tālās galaktikas nāksies iefiltrēt savējo aģentu Deivu (robotu?) skolā, jo, protams, bērni vitāli nepieciešamo priekšmetu uzskata vienkārši par... bumbu.

Piedzērusies raķete

Turklāt šai nenopietnajai filmai ir arī ļoti intriģējošs pieaugušajiem domāts "bekgraunds" — cilmes šūnu un klonēšanas apsēstības laikmetā filmas veidotāji piedāvā palūkoties uz Zemi un tās iemītnieku izdarībām, sauktām par dzīvi, no tādas absolūti labticīgas un naivas, varētu pat teikt, civilizācijas nesamaitātas "antropomorfās mašīnas" skatpunkta, proti, ar Deiva acīm. Un, izrādās, tas, kā mēs dzīvojam, no malas bieži vien izskatās nudien vairāk nekā komiski.

Iepazīstieties, Deivs

HHH