Natālija Portmene

Pēc filmas Otra Boleinu meita, kas tikko piedzīvojusi pirmizrādes Berlīnē un Londonā un no nākamās piektdienas būs skatāma arī Rīgā, informācijas būs vairāk, jo Holivuda radījusi diezgan gaumīgu kino. Filma stāsta par parādu paputinātu augstmaņu atvasi Annu Boleinu, kurai izdevās izšķirt karali Henriju VIII (1491—1547) un neveiksmīgu dzemdību novājināto sievu un likumīgo Anglijas karalieni Katrīnu, pārliecināt karali mainīt valsts oficiālo reliģiju un apprecēt viņu pašu — Annu Boleinu. Stāsts par Boleinu ģimeni ir bijis liels pārsteigums arī filmas autoriem. Vismaz tā Berlīnē intervijas laikā apgalvoja britu televīzijas režisors Džastins Čedviks. Vispirms viņu aizkustinājis tautietes rakstnieces Filipas Gregorī 2002.gadā iznākušais bestsellers par māsām Boleinām — Annu un Mēriju — un tagad pašam izdevies ar pārsteidzošu vieglumu debitēt lielajā kino, ekranizējot populāro romānu. Džastinam arī viegli izdevies sapulcināt filmas sapņu ansambli — māsu Boleinu lomas acumirklī piekritušas spēlēt divas, viņaprāt, izcilākās divdesmitgadīgo paaudzes aktrises Natālija Portmene (26) un Skārleta Johansone (23). Abas aktrises kopā ar līdz ausu galiem laimīgo režisoru un savu karali — austrāliešu aktieri Eriku Banu — pirms nedēļas prezentēja filmu Berlīnes festivālā.

VĒSTURES MELODRĀMA
Natālija Portmene spēlē vecāko māsu, vēsturē ierakstīto Annu Boleinu, kuru viņas likumīgais laulenis un bērna — nākamās karalienes Elizabetes — tēvs sodīja ar nāvi. Skārleta Johansone ir jaunākā Mērija. Starp abām jaunajām meitenēm valda īpaša tuvība. Anna poš Mēriju kāzām, abas uztic viena otrai savus jaunu meiteņu noslēpumus, spurdzot apspriež Mērijas kāzu nakts pārsteigumus. Viņas ir kopā — līdz brīdim, kad parādu māktajam Boleinu ģimenes galvai prātā ienāk doma pasviest svaigu miesu Anglijas karalim Henrijam VIII.
Viņa likumīgā sieva — Anglijas karaliene Katrīna — nesen dzemdējusi mirušu puisīti, karaļa ilgas pēc mantinieka nav īstenojušās, un abu karalisko laulāto draugu starpā valda sīvs klusums. Ja Henrijs VIII tiks pie jaunas mīļākās, savs labums (pozīcija galmā, materiālā stabilitāte) no šī statusa noteikti atlēks arī karaļa mīļākās vecākiem.
Karaļa mīļākās lomai vecāki nolūkojuši vecāko māsu Annu (Portmene), kaut medībās uzaicinātajam karalim Henrijam VIII acīs iekrīt Mērija (Johansone). Tieši viņa dzemdēs karalim ārlaulības dēlu, par kuru viņš pats jau būs paguvis zaudēt interesi, pakļaujoties pēkšņam Annas vilinājumam.
Anna Boleina būs gana rafinēta, lai liktu karalim padzīt no galma gan pašas māsu Mēriju ar mazo bērnu, gan likumīgo Henrija VIII sievu un pati kļūtu par Anglijas karalieni. Viņas triumfa brīdis gan nav ilgs, jo liktenis sāk atriebties pašai Annai — viņas pirmdzimtais ir meitenīte Elizabete, nevis dēls, ko gaida karalis. Ar to arī sākas abu attiecību gals. Annas vienīgā cerība — nākamā grūtniecība — ir neveiksmīga, un viņa izdara liktenīgu kļūdu. Par to tālāk filmā.
Tik tiešām satricinošs stāsts, kuram pat nevar pārmest forsētas kaislības — vēstījuma autori atsaucas uz dokumentāliem materiāliem, vēsturiskām liecībām un tiesas spriedumu.

MAZO MEITEŅU LOMAS
Mazo meiteņu iespaidīgās lomas — to noteikti var teikt gan par Natāliju Portmeni, gan Skārletu Johansoni, kurām vienlaikus izdodas asiņaini karaliskajai melodrāmai piešķirt arī mūsdienīguma dimensiju. Berlīnes hotelī Adlon, kas ir rokas stiepiena attālumā no Brandenburgas vārtiem, runājamies ar Natāliju Portmeni.
26 gadus vecajai aktrisei ir milzīga profesionālā pieredze, viņa jau 11 gadu vecumā debitēja francūža Lika Besona filmā Leons — paskarbi sentimentālā gabalā par profesionāla slepkavas un mazas bārenes draudzību. "Es mīlu Liku, mēs joprojām uzturam attiecības, draudzējamies," Natālija Portmene piemetinās sarunas laikā.
Masu kino auditorijai Natālija kļuva pazīstama kā trauslā karaliene Padme Amidala filmā Zvaigžņu kari. Klonu uzbrukums (1999) un arī šīs leģendārās filmas nākamajā laidienā Zvaigžņu kari. Situ atriebība (2005).
Taču, lai gan Zvaigžņu kari guva milzu peļņu, Portmene pat negrasījās alkaini mesties lielbudžeta grāvējos. Viņa mācējusi gudri izraudzīties filmas un lomas labu un savdabīgu režisoru darbos, kurus par banāliem nenodēvēsi.
Savu Oskara nomināciju Portmene nopelnīja par striptīza meičas lomu filmā Tuvāk (2004), kurā viņas partneri bija Džūlija Robertsa un Džūda Lovs. Sarežģīti dramatiska vēriena lomas Portmene spēlējusi gan fantāzijā V for Vendetta, gan nesenajos Miloša Formana Goijas rēgos.
Paralēli savai itin blīvajai kinokarjerai (28 lomas 15 gados) Portmene ir ieguvusi zinātnisko grādu psiholoģijā Hārvardā. Viņa mēdz filmēties arī Izraēlā, tur Natālija ir dzimusi un no turienes uz Ameriku ir pārcēlušies viņas vecāki. Izraēlas žurnālisti Portmeni spītīgi pieskaita savām zvaigznēm, jo tur joprojām dzīvo Portmenes vecvecāki.
Annas Boleinas lomu trauslā, augumā sīciņa Natālija Portmene, kura, gluži tāpat kā Skārleta Johansone, savam karalim Henrijam (Erikam Banam) sniedzas knapi līdz padusēm, uzskata par lielāko izaicinājumu līdzšinējā pieredzē. Turklāt atšķirībā no savām agras jaunības intervijām Portmene vairs neuzsver, ka kino ir tikai viņas vaļasprieks, bet dzīvi viņa veltīšot jēdzīgākiem mērķiem.
"Brīnišķīgs sniegums!" neliekuļojot izsaku komplimentu.
"Paldies," atbild Natālija.
Atšķirībā no kolēģa Erika Banas Natālijas intervijā līdzās dežurē pat divi sabiedrisko attiecību speciālisti — Portmenes statuss Holivudā to atļauj.

Vai nebija domas, ka jūs varētu spēlēt arī otru māsu Boleinu, tas ir, Skārletas Johansones lomu?

Nē, kad saņēmu scenāriju, man tiešām gribējās spēlēt Annu, šo vērienīgo, pretrunīgo raksturu, sievieti, kura savā ziņā mainīja Anglijas vēsturi — viņas dēļ Henrijs VIII panāca, ka no katoliskas valsts Anglija kļuva par protestantu valsti. Tāda vēriena vēsturisku personu līdz šim man nebija nācies spēlēt.

Vai saskatāt arī mūsdienu atspulgu šīs filmas norisēs?

Cilvēciskās emocijas jau nemainās, pat ja ir mainījušās laika dekorācijas. Mīlestība, skandāli, teikas — tās ir mūžīgas parādības jebkurā sabiedrībā. Nemainās arī vērtības, uz kurām savu bērnus mēdz orientēt vecāki: nauda, pozīcija, vara, bagātība... Tas viss, kas kļūst par Annas Boleinas dzinuli, un ne bez viņas vecāku tiešas gribas. Pat ja bērni pakļaujas šādam uzstādījumam un mēģina īstenot dzīvē vecāku ambīcijas, viņi paši nav bez vainas vainīgie — tā ir arī viņu izvēle.

Filmā īpaša tēma ir abu māsu tuvība, taču galu galā Anna Boleina nodod savu jaunāko māsu...

Tolaik vecākās un jaunākās māsas attiecības bija īpaši būtiskas. XVI gadsimta Anglijā jaunai meitenei neviens nestāstīja, kas ir sekss, mēnešreizes. Meitenes britu aristokrātu vidē neaudzināja mātes, bet gan aukles, guvernantes. Attiecības ar māti bija formālas. Vecākā māsa vienmēr apprecējās pirmā un tad dalījās ar jaunāko māsu pieredzē. Boleinu ģimenē pirmā apprecas jaunākā māsa Mērija.
Visas nodevības ir sāpīgas, īpaši traģiska ir ģimenes nodevība — jo ģimene taču ir tavi pamatu pamati. Tas, uz ko tu vari paļauties. Tie ir cilvēki, kas tev doti atbalstam, bet, ja nodevība nāk no viņu puses, jūties, it kā kāds būtu izrāvis ķeblīti no kāju apakšas.

Pirmo reizi tēlojat konkrētu vēsturisku personu. Cik pamatīgi gatavojāties lomai?

Traki gatavojos. Protams, bija gan scenārijs, gan grāmata, ko izraudzījāmies par pamatu. Taču ir arī daudz citu grāmatu par šo laiku un Annu Boleinu. Ir Holbeina portreti, kuros gleznots Henrijs VIII, ir pilis, kurās dzīvojuši šie cilvēki. To visu studēju un pētīju. Taču vislielāko emocionālo iespaidu uz mani atstāja sarakste, vēstuļu oriģināli, kas glabājas Lielbritānijas bibliotēkās — vēstules, kuras Anna Boleina un Henrijs VIII rakstījuši viens otram. Tās ir inteliģentas un mīļas, kaislīgas, uzticības pilnas un skaistas. Šīs lappuses, kas saglabājušās no tik sena laika, uz mani atstāja ārkārtīgi spēcīgu iespaidu.

Jums filmā ir ļoti smagas epizodes — izvarošanas aina, giljotinēšana. Kā tikāt ar tām galā?

Tas bija izaicinājums, gluži tāpat kā pati loma. Arī pavedinošās un amizantās ainas. Anna Boleina ir daudzšķautņains raksturs, kas ļauj izspēlēties...

Vai necietāt no skaistajiem, taču acīmredzami neērtajiem kostīmiem?

Vai tad kaut kas ir mainījies? Mums taču joprojām ir jāmaksā par skaistumu — augstie papēži un šaurie džinsi, un kādi tik vēl ne atribūti, kas padara mūs seksīgas. Vakar vakarā bija filmas pirmizrāde, un uz sarkanā paklāja es pārsalu zila, jutu, ka mans dibens kļūst auksts un zils. Drebinādamās zibspuldžu gaismā, sev vaicāju, kamdēļ viss šis absurds? Ir ziema, nulle grādu, un mēs ar Skārletu tur stāvam pusplikas vakartērpos, salstam nost un vēl mēģinām mīļi smaidīt.
Abas ar Skārletu Johansoni esat no tām aktrisēm, kas sākušas savu karjeru jau bērnībā. Vai jūs jūtat kādu īpašu kopību — būdamas tik jaunas un jau tik pieredzējušas profesionāles?

Jā, protams! Pats jaukākais ir tas, ka mēs filmas tapšanas laikā patiešām sadraudzējāmies. Katrai no mums ir savs draugs loks, taču gan manu, gan arī Skārletas draugu vidū kinocilvēku ir ļoti maz. Lielākoties viņi nāk no citas vides. Būt kopā ar kādu, kurš ir ne tikai tev profesionāli tuvs, bet ar kuru tevi saista arī kopīgas atmiņas un vērtības, patiesi ir retums. Man nav bijis tādas pieredzes. Nav bijis draudzenes, ar kuru var kopā atcerēties vecos laikus: kā varēja neiet uz skolu, jo bija jāfilmējas, un cik tas bija jauki. Pabrīnīties par dīvainībām, ka tavā skolas izlaidumā spieto fotogrāfu bari un tamlīdzīgi. Ar kuru gan citu es varētu dalīties kopīgās atmiņās par bērnību uzņemšanas laukumā?
Protams, mēs bijām satikušās arī pirms šīs filmas — ballītēs, pieņemšanās. Gan tikai "Hei, Skārlet! Kā tev iet? Labi! Redzamies vēlāk!" neobligātajā pļāpu stiliņā.

Kāpēc jūs gribat būt režisore — ir lasīts, ka gatavojaties savai filmai?

Jā, bet šis projekts pagaidām ir iesprūdis — scenāristu streika dēļ. Kaut es ceru, ka nu jau tūlīt sāksim strādāt ar scenāriju.
Mani interesē režija, filmējos jau 15 gadus, esmu strādājusi ar dažādiem režisoriem, esmu no viņiem tik daudz mācījusies. Ja tā padomā, šāda pieredze — būt instrumentam tik atšķirīgu cilvēku rokās — ir patiesi unikāla. Tā jāliek lietā! Es jūtos norūdījusies, jūtos pieredzējusi tik atšķirīgus uzņemšanas stilus, ka esmu gatava pamēģināt pati.
Lasot Amosa Oza grāmatu, ko nu vēlos ekranizēt, ieraudzīju filmu. Man tā šķita tik lieliska, tik vizuāla, lasīju un acu priekšā jau redzēju filmu, kas man tikai ir vēl jāuzfilmē. Esmu aizrāvusies un laimīga, ka šis izcilais rakstnieks ir devis atļauju man filmēt viņa darbu. Viņš ir īpašs — jauks, brīnišķīgs, laipns, ļoti atklāts. Man ir simpātiskas viņa politiskās idejas.

Jūs gudri veidojat savu karjeru — izvēlaties projektus. Vai jums kāds palīdz to darīt?

Nē, tās ir manis pašas izvēles. Man nav tādas uzticības personas, kas man ieteiktu darīt to vai šo, izvēlēties to vai citu filmu. Protams, es uzklausu padomus no cilvēkiem, kurus cienu, bet izvēles izdaru pati.

Kāpēc spēcīgas sievietes īsti neieredz ne vīrieši, ne arī sievietes — Annu Boleinu, Hileriju Klintoni?

Nezinu. Kaut vīrieši, kas meklē vājas sievietes, paši ir vāji...
Angļu karaļnama vēsture ir sens stāsts, bet man ir žēl skatīties, kā pret Klintoni izturas masu mediji. Cilvēkiem viņa nepatīk sava spēka dēļ. Esmu runājusi un prasījusi, kāpēc viņiem nepatīk Klintone? Atbildes — viņa ir vēsa, auksta, aprēķinātāja... Tā arī nesaprotu, ko no viņas grib. Ja viņa savulaik būtu pametusi Klintonu, viņa būtu izrādījusies vāja, jo atklājusi emocijas. Tā kā viņa izrādījās stipra, viņu dēvē par aprēķinātāju. Uzskatu, ka attieksme pret Hileriju ir ļoti seksiska. Viņa ir lieliska, spēcīga līdere, izcila personība.
Protams, mūsdienās rietumu sabiedrībā vairs nevar atļauties pateikt sievietei — izej no istabas, tavs viedoklis nav vērā ņemams, taču sievietēm līdera pozīcijā ir jābūt apveltītām ar milzīgu izturību.

Kā skatāties uz sieviešu konkurenci? Būtībā jums ar Skārletu Johansoni ir jābūt konkurentēm, nevis draudzenēm?

Protams, jābūt konkurētspējīgai. Taču es negribu gūt panākumus uz citu rēķina, es gribu, lai panākumus gūst arī tie citi. Neskatos uz Skārletu skaudīgi un nesaku — o, re, ko viņa dara! Es arī gribu tēlot tieši šo lomu!
Jā, es gribu sasniegt to, ko sasniegusi viņa, taču vēlos, lai viņai turpina veikties tikpat labi. Man ir maz kopīga ar Annu Boleinu, kas var arī samīt sava mērķa vārdā. Nekad neesmu ar zobiem un nagiem cīnījusies par kādu lomu, ja tai jau ir noskatīta aktrise.

Vai jūtat piederību Izraēlai?

Jūtos kā amerikāniete, esmu uzaugusi ASV, mana mamma ir amerikāniete. Jā, protams, es sevi asociēju ar Izraēlu, taču mana ģimene šo valsti pameta ļoti sen. Nekad neesmu jutusies ārzemniece ASV un Holivudā. Jūtos piederīga Amerikas kultūrai, arī tāpēc, ka neaugu ar tiem šoviem un mūziku, kurus skatījās mani draugi Izraēlā. Manas atmiņas ir amerikāņu kultūras atsauces.

Vai jūtaties sākusi jaunu nodaļu savā karjerā?