***
Mani apguldīja vakara ēnas,
iesākušās pie koku saknēm.
Kā pārgurušu bērnu
tās mani apklusināja,
izņēma no
pārkarsušās prāta plīts
tur saceptās domu maizītes,
izdāļāja tās vakarlēpjiem
un pūcēm.
Vakara ēnas gādāja
par manu pārcelšanos
nomoda sapnī.
Tajā – meitene ar akmeni rokā,
zēns, kurš pie ērģelēm lasa grāmatu,
sauss ceļš, kurš paredzēts vientuļam,
satrauktam gājējam.
***
Pienāk laiks, kad
no rītiem ir rasa,
pusdienlaikā bietes
apguļas ķerrā
un vakaros televīzijā
runā prezidents.
Populāras kļūst
kauliņu spēles
un šahs uz apaļa galdiņa.
Uzvelkot lietusjakas,
kabatās piepeši atrodas
saulespuķu sēklas.
Tad tu man jautā:
"Vai iespējams aizstopēt
uz to vietu, kurā tu dzīvo?"
Es atbildu:
"Ir iespējams, bet ņem vērā:
pirmdienās būs pilnīgs tukšums,
trešdienās visi ir zvejā,
izvairies no lietus
(jo, ja samirksi,
zaudēsi optimismu)
un mašīnām, kurām
uz aizmugurējā spārna
ir zivs kontūra –
ar tām brauc kristieši,
var gadīties, ka viņi
gribēs evaņģelizēt."
***
Delfīnu mīla esot mūžīga –
labi viņiem,
manējās izčākst
kā neprasmīga bitenieka
gādātie prauli.
Un tomēr uz plašā,
gigantiskā tablo
ar daudznozīmīgo uzrakstu
"Iesaistījušies"
es vēl arvien pievienoju
arī savu vārdu.
Tad – dreb rokas,
salvetes krīt uz grīdas,
tad – uzliec jebkuru
dziesmu, kurā
izteiksmīga basģitāra
un augsta sievietes balss –
ļimst ceļgali un
atkāpjas saprāts.
Atliek sēdēt
suņuburkšķu pudurī
un susināt mazu, lētu
un stipru blašķīti.
Alkohols mani izglābs.
Stulbākā doma pasaulē,
bet kurš gan cits
tik tuvu un spēji
(bet tomēr ar taktu)
tev paziņos:
"Esi mierīgs, redzi,
daudzos laikmetos pirms tevis
ir notikušas vēl šausmīgākas lietas."
No turienes, no kurienes
skatos es,
viss ir miglains un neskaidrs.
Bet vismaz pagaidām
tieši tā rāda tas binoklis,
caur kuru es nokļūstu
pie patiesības:
tu esi
tu pats.
***
Pazinu tevi pēc
raibā lakata,
droši vien tas sasiets
intuitīvi,
saglabājis sviedrus
no pavadītās dienas.
Saucu,
tu nepagriezies.
Pamāju,
tu neskatījies.
Tikai vienā veidā
cilvēkam pietuvojas
vilšanās.
Kā plata, gaļīga velēna,
kuru rada lāpstas cirtiens.
Apvērsta tā parāda
saknes un tārpus.
***
Divi gliemežvāki uz pieturas soliņa
("Viens tev, otrs man").
Izlijis šķidrums uz ietves
("Es tev teicu, taisi uzmanīgāk").
Paziņojums par remontu veikala skatlogā
("Bet mums taču gāja tik labi").
Iztīta kasetes lente parka apstādījumos
("Tā ir mana brāļa, viņš to vairs neklausās").
Guļošs suns blakus ubagam
("Kad viņš mani nopirka, viņam vēl bija darbs").
Migla pār vecpilsētas torņiem
("Šis gadalaiks ir tik mānīgs").
Tava mugura, kura pazūd ap stūri
("Nujā. Laikam jau tas ir viss").
***
Mans prāts ir milzīga pils
ar neskaitāmiem kambariem.
Gaiteņos tikai dažreiz iespīd gaisma,
un vakaros apķepušas sveces
aizdedz kalpone bez acīm.
Viņa taustās lēni.
Vienīgais pavadonis, kurš viņai palīdz
nokļūt no vienas telpas uz otru,
ir zvans.
Augstu tornī tas katru dienu
saka tikai divus teikumus:
"Ir rīts, celies, ņem sevi un ej",
un
"Nāk vakars, vārti, aizdarieties."
***
Nakts svētās dejas.
Balta ir viņu elpa
Aiz maskām.
Kikaku Takarai
Lelle viņa rokās tik paļāvīga.
Kaut kur tālumā dzērves klaigā.
Viņš izklaidē viesus, bet tie
jau sen kļuvuši par izklaidi viņam.
Vakara vējš kustina lukturus
plašajā dārzā.
Lēni, pacietīgi gar svinību vietu
paiet viņa.
Liekot atribūtus
jau nobružātajā kastē,
viņš pamana kādai
lellei plaisu zem zoda.
***
Slapjā asfalta zeme,
es esmu tavs brūtgāns,
pielaulāts tavām peļķēm,
izsmēķiem, plaisām.
Manas māsas ir lapsas,
kuras krūmājos meklē atkritumus,
vientulīgais cilvēks,
kurš tās pabaro,
ir mans brālis.
Slapjā asfalta zeme,
kad tevi uzklāja, es vēl biju bērns,
rītos skatījos izplūdušā saulē.
Tagad tā pati meklē pēc manis,
pārskrienot pāri vienīgajai norādei,
kuru esmu atstājis par sevi –
karogam, kurš pašūts no segas,
ar kuru reiz apklājās
mana iepriekšējā būtība,
mans karkass,
mans pamestais,
novārtā mītošais es.
Slapjā asfalta zeme,
tu esi mana atklātā viesnīca
bez sienām un numuriem,
tu izguldi mani, kaut arī esmu ceļā
no viena darba uz otru.
No tevis atsperoties,
es ieraugu citu tālumu,
kas sniedzas pāri
pilsētas milzīgajai dekorācijai –
pļavu, aizaugušu birzi,
piekrastes mezglainos kokus
pie mana drauga pamestā nama.
Bet, tiklīdz atsaucos signālam –
gaismai, zvanam vai saucienam,
tu atgriezies turpat,
kur no tevis aizgāju.
Divu lielāko ielu krustojumā,
otrdienas rītā,
aizlaižot garām pirmo autobusu,
kas brauc līdz pat
pilsētas robežai.