Tās ir spēkratu izplūdes gāzes, grabošas atkritumu savākšanas mašīnas, veikalu, kafejnīcu un biroju darbinieki, kas rīta kaifu saulītē ķer, uzsmēķējot zem maniem un kaimiņu logiem. Pretējās mājas fasādes ir pelēkas un nolupušas, iela - putekļaina, ik pa brīdim kāds auto nesodīts aizdrāžas aizliegtā virzienā, piekāšot faktu, ka manā ielā ir vienvirziena satiksme.
Esmu pamanījusi, ka pilsētas publiskā seja - Vecrīga, Bastejkalna un operas apkārtne - tiek diezgan rūpīgi kopta. To pušķo un dekorē uz visiem svētkiem, iededz spuldzītes un izceļ. Tās lietotājs ir tūrists un biroju darbinieks, šajos rajonos mājokļu ir maz. Tālāk no centra - Ģertrūdes, Stabu, Čaka, Bruņinieku, Matīsa ielās - aina ir pavisam cita - daudz mazu veikaliņu, lētākas beķerejas, skolas, mierīgi tipinoši pensionāri, mammas ar bērnu ratiņiem. Šeit uz dzīvi apmeties liels skaits Rīgas centra iedzīvotāju, kas no pavasara svētkiem neredz neko. Cik patīkami būtu pastaigāties pa ielu, gar kuru ir koku stādījumi, taču tādu ir pavisam maz. Gar ietvēm cieši saspiedušās autostāvvietas un arvien bīstamāki kļūst leģendārie krustojumi, kur zaļā gaisma gājējiem vienlaikus iedegas abos virzienus. Diemžēl tās laiks ir tik īss, ka ielai pāri pārskriet laikā spēj tikai atlētiski jaunieši. Šajos krustojumos pēdējā laikā situācija ir kļuvusi vēl bīstamāka, jo īso zaļās gaismas laiku izmanto trolejbusi, lai, pārkāpjot noteikumus, nogrieztos sev vēlamajā virzienā. Katru dienu redzu desmitiem pazemojošās situācijās nonākošus cilvēkus, kurus gandrīz nobrauc, kuriem neveikli jāskrien pāri izdangātajai ielai.
Aptuveni piecu gadu laikā, kopš dzīvoju un strādāju šajā pilsētas daļā, neesmu redzējusi nevienu pilsētas mēģinājumu uzlabot publiskās telpas kvalitāti, lai gan tieši šeit ir lielas iespējas. Ietves ir samērā platas, lai tās sadalītu vairākās zonās - gājēji, velosipēdisti un koku stādījumu rinda. Daudzo pilsētas autostāvvietu izvietojums mudina domāt, ka vairāk tiek domāts par autovadītāju, nevis gājēju ērtībām. Nedaudzie kvartālu stūri, atsaucoties uz perimetrālās apbūves tradīcijām, ir apbūvēti, liedzot gājējiem no apšļākšanas brīvu patvērumu pie intensīvas satiksmes krustojumiem.
Patīkams izņēmums ir Ziedoņdārza labiekārtošanas darbi. Šī ir vienīgā dabas oāze vispelēkākajā Rīgas centra daļā, kuru pilsēta čakli uzlabo. Taču arī šī darbošanās ir visai formāla, jo nav domāts par parka lietotāju drošību. Bērnu pilsētiņas iekārtas rotā grafiti zīmējumi, uz jaunajiem soliņiem pulcējas krimināla paskata alkoholiķi, tie ir nolaistīti ar alu, nomīdīti kājām. Neesmu redzējusi šeit nevienu policijas patruļu, kaut Eiropas parkos policijas patruļas klātbūtne un norādes par to, ka bērnu laukumā nedrīkst atrasties nepiederošas personas, ir normāla parādība. Risinājums būtu parka slēgšana naktī, tas novērstu vandālismu un ļautu arī paplašināt visai primitīvo stādījumu robežas, atsvaidzinot tos ar ziedošiem krūmiem un puķudobēm.
Pilsētvides uzlabošanai, nodrošinot atpūtas un sporta iespējas iedzīvotājiem, būtu jābūt vienai no pašvaldības prioritātēm. Diemžēl lielākā enerģijas daļa aiziet "svētku noformējumā" un lielu infrastruktūras projektu popularizēšanā, aizmirstot, ka cilvēku ikdienas ērtībām pietiek arī ar maziem darbiem - tīru, ērtu soliņu, koku lapotni un patvērumu no auto un nepieskatītiem, agresīviem līdzpilsoņiem.