Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +8 °C
Skaidrs
Trešdiena, 8. aprīlis
Dana, Dans, Danute, Edgars

Inta Ruka: Vienmēr ir stāsts par likteni

Es nekad nevaru būt objektīva, saka fotogrāfe Inta Ruka. Viņas izstāde Dainas dzīve iekļauta Eiropas kultūras galvaspilsētas Ūmeo notikumu programmā

Fotogrāfe Inta Ruka intervijas nesniedz. Kopš viņas vārds nepamatoti tika iepīts kādā pasenā politiskās reklāmas lietā, viņa žurnālistiem iesaka skatīties fotogrāfijas un rakstīt par tām. Cik žēl! Inta Ruka ir lieliska stāstītāja, no viņas runu plūdiem strāvo entuziasms un cilvēkmīlestība. Tie liktu vēlreiz pārlūkot ievērojamās fotogrāfes iespaidīgo darbu klāstu pat skeptiķiem. Viņas fotogrāfijas iekļautas ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam.

Ekskluzīvai intervijai KDi Inta Ruka piekrīt, tikai pamatojot to ar līgumu, kas viņu saista ar izstādes Dainas dzīve organizētājiem jaunatvērtajā Sūnes Junsona Dokumentālās fotogrāfijas centrā Ūmeo, – tas uzliekot par pienākumu veicināt publicitāti. Tikko saruna pievēršas citai tēmai, fotogrāfe atgādina, ka piekritusi runāt tikai par izstādi Ūmeo. Līdzās Rīgai šī Zviedrijas pilsēta ir 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta, un Intas Rukas izstāde iekļauta tās oficiālajā notikumu programmā.

"Man ir diezgan šerps raksturs," viņa atzīst, kad diktofons jau izslēgts, bet saruna tikai atplaukst. Un vēl: "Mani vecāki bija vienkārši cilvēki, man pašai ir vidējā izglītība. Man šķiet, ka es saprotu parastos cilvēkus." Tas paskaidro viņas fotogrāfiju tematiku un īpašo, netveramo noskaņu. "Es neuzskatu sevi par pašu labāko fotogrāfi Latvijā. Man vienkārši ir paveicies," viņa saka. Mūsu tikšanās notiek Zviedrijas vēstniecībā Rīgā, kur Inta Ruka ilgus gadus strādā par apkopēju.

Rudenī plašu rezonansi raisīja Rīgas mākslas telpā notikusī izstāde …lai gadījums kļūtu par notikumu…, kurā bija izstādīta ABLV Bank kolekcija topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam. Tajā bija arī jūsu fotogrāfijas.

Jā, bankas īpašumā ir desmit fotogrāfiju no sērijas Mani lauku ļaudis, savukārt Nacionālajā mākslas muzejā ir sērija Amālijas iela.

Jūs esat viena no retajām latviešu māksliniecēm, kuras darbi ir arī daudzu citu valstu muzeju kolekcijās. Kādās?

Es domāju, ka daudziem māksliniekiem ir darbi ārvalstu muzejos. Manējie ir Stokholmas Modernās mākslas muzejā, Zviedrijas Karaliskajā bibliotēkā, Minhenes fotomuzejā. Jāskatās CV... Eiropas Centrālās bankas kolekcijā. Arī mūsu fotomuzejā ir nedaudz. Esenes Fotogrāfijas muzejā, Kumu Tallinā un citur.

Kā latviešu māksliniekiem iekļūt ārzemju kolekcijās?

Viņi (kuratori, muzeju speciālisti – V. V.) vienkārši izvēlas. Bieži vien pēc izstādēm. Runājot par Ūmeo, mani uzaicināja. Vienmēr, kad uzaicina, ir jauki piekrist.

Ir pārsteigums?

Man vienmēr ir pārsteigums, kad aicina.

Kur šīs izstādes organizētāji bija redzējuši jūsu darbus?

Tas notika sen. Zviedriem ir tāds ļoti slavens fotogrāfs Sūne Junsons (1930– 2009), ar kuru kopā mēs piedalījāmies izstādē Bārbikena centrā Londonā. Brita Lundgrēna, kura vada Sūnes Junsona Dokumentālās fotogrāfijas centru Ūmeo, bija aizbraukusi skatīties šo izstādi. Brita ieraudzīja manus darbus, un viņai šķita, ka mums ir savā ziņā vienāda attieksme pret cilvēkiem. Junsons bildē varbūt vairāk sižetiski, viņš ir izcils meistars, viņam ir briljantas bildes. Viņš, tāpat kā es, fotografē lauku cilvēkus, kuriem gan vairāk redzama vide apkārt. Laika gaitā viņa fotogrāfijas kļūst par nenovērtējamu dokumentālu materiālu. Man ir tikai portreti, kur vide attēlota diezgan maz. Man ļoti patīk šis fotogrāfs. Vienkārši izcils. Viņam ir milzīga kolekcija.

Brita Lundgrēna uzskata, ka mūsu darbos ir kaut kas līdzīgs. Mums bija kopīga izstāde Zviedrijā – saucās Sūne Junsons satiek Intu Ruku (2009). Gar vienu sienu bija viņa darbi, gar otru – mani. Tad, kad Ūmeo tika pasludināta par Eiropas kultūras galvaspilsētu, Brita Lundgrēna uzreiz griezās pie manis, uzaicināja viesoties ar izstādi.

Kā jums šķiet, kāpēc zviedri izvēlas jūs? Jums saskan temperaments, dabas izjūta?

Es domāju, ka zviedrus interesē ļoti dažādas fotogrāfijas. Viņi izturas ar pietāti pret vēsturi, tāpēc dokumentālā fotogrāfija vienmēr ir patikusi. Es domāju, ka manvienkārši paveicās. Tāds bija muzeja plāns, un viņiem patika, ko es daru. Otra lieta, ka zviedriem ir ļoti slavena dokumentālo filmu režisore Moda Nīkandere. Viņa uzņēma filmu par Steberu ģimeni Latvijā. Pirmizrāde bija rudenī. Ūmeo tika rādītas manas bildes, kurās iemūžināta šī ģimene, un Modas Nīkanderes filma. Viņa vienkārši teica: darām kaut ko kopā!

Vai šo ģimeni izvēlējāties jūs, vai tā bija režisores ideja?

Īpašs stāsts: kad režisore taisīja filmu par mani (Inta Ruka – fotogrāfe no Rīgas, 2010), viņa brauca filmēt uz Balviem. Es fotografēju Dainu Steberi, un Moda arī sāka filmēt šo ģimeni. Četrus gadus. Tagad filma ir labi novērtēta Eiropā.

Vai jūs bijāt klāt visus šos gadus?

Es tulkoju. Jo laukos nerunā angliski, un filmā bija vajadzīgs tulks. Tas bija ļoti interesants laiks.

Kas šajās fotogrāfijās redzams? Pastāstiet lasītājiem, kuri varbūt neaizbrauks uz Ūmeo.

80. gados es gāju pa mājām un iepazinos ar Steberu ģimeni – Emmu, Jāni un viņu bērniem. Man Emma ļoti patika – es nevis tikai bildēju, bet vienkārši tur biju. Emmai bija bagāta valoda, un man patika runāties ar viņu. Es nācu nākamajā gadā atkal, un tā man izveidojās sērija. Es mazliet bildēju – nevaru pat teikt, ka tas bija plānots, tā sagadījās. 90. gados bija pārtraukums, bet, kad Moda sāka filmēt, es atsāku fotografēt. Steberu ģimene bija redzama arī Venēcijas biennālē (1999. gadā Inta Ruka, Ojārs Pētersons un Anita Zabiļevska, kurus izvēlējās kuratore Helēna Demakova, pirmie pārstāvēja Latviju šajā forumā – V. V.).

Man jāatzīst, ka starptautiskajā atpazīstamībā Venēcijai bija milzīga nozīme. Venēcijas biennālē man sākās sadarbība ar galeriju Baukunst Ķelnē. Tā beidza pastāvēt pirms gada – tā nebija foto, bet modernās mākslas galerija, kurā bija tikai divi, vēlāk pieci fotogrāfi. Bija gan gaismas mākslinieki, gan gleznotāji. Tādā sadarbības pieredzē daudz ko var iemācīties, jo, kad es sāku, nebija nekādas.

Atgriežoties pie Ūmeo – tur ir fantastiskais Junsona centrs, kurā ir viņa darbu ekspozīcija un ir arī mainīgā ekspozīcijas daļa. Šobrīd tajā skatāma mana izstāde. Tā ilgst jau trīs mēnešus – līdz 24. augustam.

Kā cilvēki to uztver?

Atsauksmes ir pozitīvas. Manuprāt, fotogrāfijā ir vienkāršāk nekā laikmetīgajā mākslā, jo cilvēks, kurš iet uz izstādi, tomēr bērnībā ir skatījies fotogrāfijas, varbūt pats fotografē. Tāpēc fotogrāfija ir joma, kas plašākai publikai ir saprotamāka.

Zviedrija ir valsts ar spēcīgām demokrātijas un tolerances tradīcijām. Varbūt tas izskaidro zviedru interesi par šādu stāstu par cilvēkiem no citurienes? Es pieļauju, ja mums atvestu svešu cilvēku bildes no nabadzīgākas valsts, mēs jautātu: kas tur ko redzēt?

Man ir teikuši, ka es bildēju "dzīves pabērnus". Sevišķi pēc Amālijas ielas bija tādas piezīmes. Man ir bēdīgi, ka faktiski es bildēju kaut ko citu, bet nemāku pietiekami labi parādīt.

Man šķiet, ka mākat tīri labi.

Man absolūti nešķiet, ka šie cilvēki ir dzīves pabērni. Tie ir forši cilvēki, kuri strādā, un viņiem dzīvē visādi iet. Ar savām bēdām, rūpēm un prieku. Manā skatījumā Daina Tavare ir ļoti skaista. Viņa ir savdabīga, ne amerikāņu topmodele. Tas ir cits skaistums, cilvēciskums. Varbūt es redzu citādi. Es esmu daudz runājusi ar cilvēkiem Zviedrijā, un tur man neviens nav uzdevis jautājumu par nabadzību, kādēļ viņi redz nabadzīgus cilvēkus.

Modas filma ir stundu gara, un pēc tās pirmizrādes notika diskusija. Bija daudz jautājumu, un tikai viens jautāja, kā tas var būt, ka rāda tādus nabadzīgus cilvēkus. Jautātājs bija Zviedrijas latvietis. Tad uzreiz paši zviedri no publikas teica – stāsts jau nav par to!

Jautājums ir – ko mēs gribam redzēt. Filma ir ļoti daudzslāņaina, man gan ir grūti komentēt savas fotogrāfijas. Katrs redz kaut ko citu. Man šķiet, ka zviedri ir ļoti toleranti pret dažādiem cilvēkiem. Viņiem nav nosodījuma. Es bieži esmu Zviedrijā, man tur ir daudz draugu – fotogrāfi un tādi, kuri galīgi nav saistīti ar foto. Dzirdot, ko viņi runā, kā analizē politisko un sociālo situāciju Zviedrijā, var ļoti daudz mācīties. Viņos nav augstprātības. Kādā ziņā mēs skatāmies – kas ir un kas nav nabadziņi. Ja man Daina zvana un stāsta, ka viņa dzer kafiju un apkārt dzied putniņi, savukārt mēs sēžam trolejbusā un neko tādu nedzirdam, ir ļoti grūti noteikt robežu. Vienmēr ir stāsts par likteni. Es esmu par tiem, kas domā, ka mums visiem ir savs liktenis. Citiem cilvēkiem veicas, un citiem – ne tik ļoti. Tu vari cīnīties un darīt, bet tev mazliet pietrūkst veiksmes. Tas nenozīmē, ka tu neredzi, ka nepriecājies... Tev tāpat ir prieki un bēdas. Vienīgi dzīve ir mazliet sūrāka. Arī zviedri ir sākuši turpat – tagad ekonomika ir attīstījusies, un var teikt, kurš ir trūcīgs un kurš nav. 30. gados zviedri dzīvoja tāpat. Latvijā ir tas tipiskais jautājums par pabērniem.

Tā kā esmu fotogrāfe, es redzu un satieku ļoti dažādus cilvēkus, un es redzu, cik viņi ir forši. Ja kādam nav paveicies nopirkt dārgāku mašīnu, ir mazāks dzīvoklis un vairāk bērnu, tas jau nenozīmē... Tur ir citi prieki. Prieks par bērniem... Arī mums katram dzīvē ir ļoti dažādi laiki bijuši – ļoti reti ir tādi, kuriem viss ir gājis tikai uz augšu bez kādiem kritumiem.

Vienīgo reizi, kad intervēju jūs sakarā ar nomināciju Purvīša balvai, stāstījāt, ka ļoti satuvināties ar cilvēkiem fotografēšanas laikā. Jūs fotografējat kādu cilvēku, kas jums šķiet labs, bet jūs taču nevarat zināt par viņu visu.

Par simt procentiem ne, neviens nevar. Taču cilvēki ir ļoti atklāti. Vispār fotografēt portretus ir vienkārši. Viss mans fotografēšanas veids ir pats vienkāršākais, kā fotogrāfijas attīstības sākumos, – cilvēks stāv kameras priekšā. Man patīk parunāties. Pat ne parunāties, bet visa tā būšana. Nav tik svarīgs rezultāts, vienmēr ir patīkami atcerēties, kā tas bija. Lai aizbrauktu pie Steberiem, jābrauc līdz Balviem, tad līdz sila malai... Tad tur ir suns, suns ir liels... Vesela strīpa atmiņu. Tā ģimene ir kļuvusi it kā mana ģimene. Es nekad nevaru būt objektīva. Ja jūs skatāties savas fotogrāfijas, jūs atceraties, kas bija apkārt, pirms un pēc tam.

Jūsu darbos redzu, ka jums pret fotografētajiem ir siltas jūtas. Vai jūs varētu fotografēt ar nosodošu attieksmi? Vai ir cilvēki, kurus jūs negribētu fotografēt? Piemēram, slepkavas?

Es esmu bildējusi cietumā. Es fotografēju visus, kas ir gatavi fotografēties. Man ne no viena nav bail. Es neanalizēju, ko es daru, man vienkārši patīk.

Kādi ir plāni?

Man ir problēma, ka es taisu milzīgas kolekcijas. To nav daudz, taču ar lielu skaitu fotogrāfiju. Faktiski es redzu, ka izstādīt ārzemēs var, ja ir apmēram 50 fotogrāfiju. Sērija par Steberiem ir pabeigta... gandrīz. Tur visu laiku kaut kas notiek. Vēl es tīru (vēstniecību – V. V.). Ar tādām izstādēm, kādas es taisu, komerciāli panākumi vienu gadu var būt, bet citu – nemaz. Stabili ienākumi ir nepieciešami, un šis ir labs darbs. 

Top komentāri

fzss
f
ļoti forša :)
yesa
y
tiesi ta - liskiga- komleksaina - uzbasas ar savu inscineto realitati--
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja