Dzejnieks Imants Ziedonis mākslinieku Miervaldi Poli (1948–2026) reiz nosauca par Lielo meli, kurš "iedokumentējis daudzus Ziemeļu meļus – Pēru Gintu, Tomu Nipernādiju un Augustu pasaules apbraucēju" (no ieraksta izstādes atsauksmju grāmatā), un, izstādes iedvesmots, vēlāk avīzē publicēja virkni epifānisku zibšņu.
XX gadsimta lielās personības aiziet, izkūst tik strauji kā ledus gabaliņš zem karsta ūdens strūklas. Ir jāprot cienīgi pateikt paldies par spilgtu mūžu bez cilvēku mirstīgumu sentimentalizējošas sūkstīšanās, bet es to neprotu. Ir negaidīti bēdīgi, mēģinot uzrakstīt šīs rindas līdz plkst. 16. Tas skar pavisam personīgi. Miervaldis Polis ir kā mākslas krusttēvs, kurš 70.–80. gadu oktobrēnam ļāva ienākt mākslas pasaulē, noņemt Iļjiča nozīmīti no strīpainās skolas formas blūzes, pārvilkt vecāku dāvināto bītlenīti un velvetenes un mesties jaunajā izstāžu zālē Latvija uz randiņu ar Poli! Atceros sevi kā bērnu, kurš lieki vecākus netraucēja ar jautājumiem. Bet laikam jau atmiņas melo. Vismaz izstāžu zālēs vecāki dabūja pamatīgi atkauties no maniem: "Vai tas ir īsts? Vai tā ir fotogrāfija? Kā tas iespējams? Nu, kā viņš to dara?!" Neviena cita mākslinieka darbus izstādēs tā negaidīju un nemeklēju, ja nu vienīgi vēl Līgas Purmales "migliņas" un Maijas Tabakas krāšņo, spocīgo teātri, kas arī spridzināja bērna iztēli. Paldies, Lielo meli, par to, ka agri piešķīli apjēgu, ka māksla ir tas pats, kas dzīve, ka tā nav jāpretstata, bet jāizdzīvo kopā. Par to, ka ieguvu pārliecību, ka īsts mākslinieks ir virtuozs, filigrāns amatnieks, meistars, bet arī nedaudz jokdaris un ļoti, ļoti vērīgs erudīts.
"Manu darbību kopumā, manu dzīvi un līdz ar to mākslu un visu, kas ar to saistās, nosaka kaut kas, ko aptuveni varētu nosaukt par dziņu. (..) es nenodalu savu dzīvi no mākslas, nestādu vienu pāri otrai. Tās atrodas nepārtrauktā cēloņu un seku mijiedarbībā. Kā es gleznoju, tā es dzīvoju," tā žurnālam Māksla 1987. gadā teicis pats Miervaldis Polis.
Paplašināja mākslas robežas
"Gleznotājs, performanču rīkotājs, Egocentra organizācijas dibinātājs un vienīgais biedrs, veikls zolītes spēlētājs, sēņu eksperts, tēlnieks, instalāciju mākslinieks, mākslas vēstures un teorijas amatieris, pēdējā laikā kļuvis pazīstams kā Latvijas "galma gleznotājs". Viņa spējām un interesēm nav robežu, un šī grāmata tikai sāk atklāt mīklu, vārdā Miervaldis Polis," tā savu izdevniecībā Neputns iznākušo grāmatu par Miervaldi Poli pieteica amerikāņu mākslas zinātniece Eimija Brizgela, kuras specialitāte ir Centrālās un Austrumeiropas modernā un laikmetīgā māksla.
"Kaut arī salīdzinājumi ar citiem laikmetīgās mākslas pārstāvjiem ir iespējami, tie vienmēr izrādās tikai daļēji atbilstoši. Poļa darbus var saistīt ar septiņdesmito gadu fotoreālistiem, piemēram, Čaku Klousu vai Ričardu Esti, kā arī ar astoņdesmito gadu māksliniekiem, kuri pievērsās identitātes un sevis atklāšanas jautājumiem, kā Sindija Šērmena vai Jasumasa Morimura. Poļa rotaļīgā pieeja jaunradei, ironijas un humora klātbūtne un inovācijas, kas paplašina mākslas robežas, var pat rosināt salīdzinājumus ar Marselu Dišānu. Bet rūpīga šo salīdzinājumu izpēte atklāj tikai smalkās nianses, kas raksturīgas vienīgi šim māksliniekam. Polis noteikti nav ne pirmais, ne vienīgais cilvēks, kas noklājis seju un ķermeni ar bronzas krāsu un devies pastaigā pa pilsētu, bet tieši konkrētais izpildījuma veids, nemaz nerunājot par politisko kontekstu, ir ievērības cienīgs. Kaut arī šādas sakarības ir labākajā veidā netiešas, tomēr tās atklāj Poļa ieguldījumu ne tikai Latvijas mākslā, bet mākslas vēsturē vispār," Miervalža Poļa mākslas kontekstu pasaulē iezīmē Eimija Brizgela.
Kartīšu pārzīmēšanas prasme
Miervaldis Polis no 1959. līdz 1966. gadam mācījies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. No 1969. līdz 1975. gadam studējis Teodora Zaļkalna Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā, Monumentālās glezniecības meistardarbnīcā. Piedalījies izstādēs kopš 1974. gada. 70.–80. gados bijis arī pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā.
Fotogrāfiskās realitātes radīšanai Miervaldim Polim palīdzēja jau bērnībā no tēva apgūtā kartīšu pārzīmēšanas prasme, kā arī pielietotā trompe l’oeil tehnika. Tehniski virtuozi tika uzgleznotas fotogrāfijas ar apbružātām maliņām, stūrīšu stiprinājumi radīja īsta foto attēlojumu. Tā bija jauna reālisma izpausme, kurā tika noliegta mūsu mākslas izglītībā popularizētā gleznošana no dabas, jo mākslinieka izpratnē gleznošana no fotogrāfijas bija daudz iespaidīgāka un pārāka. XX gadsimta 80. gados Miervaldis Polis pievēršas portreta žanram – visvairāk attēlojot Latvijas inteliģenci (Jānis Poruks, Vilis Plūdons, Emīls Dārziņš, Līga Purmale u. c.), kur – gleznojot plāni, gludi, bez triepiena un smalkai detalizācijas metodei – tiek izmantota fotogrāfija.
Miervalža Poļa mākslā parādās arī konceptuālisma idejas un postmodernisma tendence – vecmeistaru darbu citēšana: attēli, kas paņemti no žurnāliem tiek iekomponēti gleznās, kurās bieži vien autors attēlo arī sevi.
Leģenda vēstī, ka slavenās Poļa pannas ar olām (Olas uz pannas, 1975), kur uz īstu pannu ar papīru apklātajiem un nolakotajiem dibeniem tika uzzīmētas vēršacis dažādās cepšanas stadijās, Mākslas akadēmijas apkopēja esot bijusi gatava aizvākt: "Ko tad studenti te dara?! Cep olas?" Šis laikam ir parasto skatītāju zināmākais un iemīļotākais darbs. Kāda meitenīte, vārdā Kristīne Pāne, viesu grāmatā rakstīja: "Man īpaši patika Brokastis, jo olas ir mans mīļākais ēdiens." Mākslas kolēģu attieksme bijusi rezervētāka, Poļa vēlēšanās iestāties Mākslinieku savienībā uzņemta ne tuvu vienbalsīgi.
"Savā nepārtrauktajā dialogā ar sevi un skatītāju Miervaldis Polis īstenoja, iespējams, augstāko performanci – dzīvi kā spēli. Šodien varam ar pārliecību teikt, ka viņa radošais mantojums, kas ir vienlaikus laikmeta liecība un tā aktīvs veidotājs, ievērojami pārdzīvos savu autoru un turpinās dzīvot izstāžu praksē, pētniecībā un skatītāju pieredzē. Viņš ir un paliks par leģendāru personību Latvijas mākslā," no "gleznotāja, performanču meistara, domātāja, provokatora un estēta, mistifikatora, filozofētāja un dzīves mākslinieka" atvadās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce ar kolēģiem. Tieši Miervalža Poļa darbu izstāde Ilūzija kā īstenība kļuva par pirmo vērienīgo notikumu, ar kuru 2016. gadā pēc rekonstrukcijas tika atklāta muzeja galvenā vēsturiskā ēka.
Miervaldis intervē Poli
Miervaldis Polis ir veidojis arī pašportretu intervijas žanrā.
"Miervaldis. Mūsu sarunu sākšu ar to, ka izteikšu komplimentu: tava māksla, tavi darbi tiek ievēroti, tie rada interesei skatītājos, vienalga, vai tie redzēti Rīgā, Maskavā, Londonā vai Rietumberlīnē. Skatītāji apbrīno to tehnisko perfekciju, meistarību, tos saista tavas iztēles spējas un šokē tavas domāšanas paradoksalitāte. Taču kopumā tava māksla skatītājam, īpaši kritikai, paliek nesaprasta. Par to lasīti un dzirdēti vispretrunīgākie spriedumi – sākot ar galēju noliegumu un beidzot ar jūsmīgu slavināšanu. Tevi dēvējuši gan par fotoreālistu, gan konceptuālistu, gan postmodernistu. Gribu jautāt, ko tu domā par šiem apzīmējumiem un pie kā tu pats sevi pieskaiti?
Polis. Amizantākais ir tas, ka šos apzīmējumus mēdz attiecināt uz vieniem un tiem pašiem darbiem (..)" (Māksla.0 01.01.1988.).
Erudītā, talantīgā un skaisti savrupā personība Miervaldis Polis, cepuri pacēlis, aizstaigā mūžības ielās, pagājušajā gadā vēl paspējot iztulkot Šekspīra Hamletu, lietojot lugas pilno nosaukumu Dāņu princis Hamlets. Esot bijis pārāk daudz uzslāņojumu.