Ir neierasti atgriezties pie darbiem, par kuriem esi rakstījis pirms vairākiem gadiem (2009. gadā apgāds Neputns izdeva Jāņa Taurena grāmatu Famous Five sērijā Studijas bibliotēka – red.). Ir taču mainījušās, precīzāk – uzkrājušās, domas par mākslu, un, kas varbūt vēl svarīgāk, ir mainījusies (vai drīzāk – ieguvusi stabilu veidolu) šo divu klasisko noteiktas mākslinieku paaudzes darbu nozīme.
Paaudze, kā to jau 1930. gadā trāpīgi raksturojis Hosē Ortega i Gasets, ir kāda eksistenciāla mode, kurai indivīds ir spiests sekot, un tas liek šobrīd, kad mākslā ienākusi atkal jauna paaudze, citādi – ar šodienas pieredzes un jautājumu acīm – paraudzīties uz grupas F5 darbiem Laiks rādīs un Baudi jauko nakti!. Pirmā darba nosaukums ir tulkots no Time Will Show – uzraksta, kas redzams uz pavērtā zārka vāka.
Ar darbu Baudi jauko nakti! grupa F5 piedalījās Sanpaulu biennālē, tāpēc gaismas kastē bija redzams angliskais Have a Nice Night!. Vēlāk tapa gaismas kaste ar latvisko aicinājumu. Viens no šī "citādi" aspektiem vai darbu "klasiskā" statusa momentiem ir to nokļūšana kolekcijā, ko, virzoties uz Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, atlasījuši ABLV Bank un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pilnvarotie eksperti.
Kolekcijas pilnība
Lai atšifrētu mākslas interpretācijai it kā neitrālo terminu "kolekcija", ir vērts ieklausīties Valtera Benjamina piezīmēs no viņa nepabeigtā Pasāžu darba (H1a, 2): "Kolekcionēšanā ir svarīgi, ka priekšmets tiek atsvabināts no visām sākotnējām funkcijām, lai tiktu aplūkots, cik vien iespējams, ciešākā saistībā ar sev līdzīgām lietām. Tas ir diametrāli pretēji derīgumam un iekļaujas īpašā pilnības kategorijā. Kas ir šī "pilnība"? Tas ir grandiozs mēģinājums pārvarēt pilnīgo iracionalitāti, kas piemīt lietas kailajai esamībai, iekārtojot to jaunā, speciāli radītā sistēmā – kolekcijā. Un patiesam kolekcionāram ikkatra lieta šajā sistēmā kļūst par enciklopēdiju, kurā ietvertas visas zināšanas par laikmetu, ainavu, industriju, īpašnieku, no kura tā nākusi."
Benjamins gan šeit nerunā par mākslas darbiem, un viņa minētā kolekcijas lietu diametrālā pretējība derīgumam mākslas gadījumā īsti nedarbojas, jo mākslai ir vēl cits "derīgums" – tās saistība ar ideoloģiju, ietekmi, varu, un, darbiem atrodoties kolekcijā, tā netiek atcelta, drīzāk jau stiprināta kādā jaunā līmenī. Tas mums jāatzīst, ja vien nenostājamies formālisma pieņemtajā "neieinteresētas patikas" estētiskā sprieduma pozīcijā, pat tādas nevainīgas mākslas kolekcionēšanas gadījumā kā tā, ko XX gadsimta sākumā Parīzē aizsāka Gertrūde Staina un viņas brālis, jo vai gan šī kolekcija – pastarpināta ar Stainas vislasītāko darbu (Alises B. Toklasas autobiogrāfija) – nesekmēja viņas modernisma ikonas statusu?
Tomēr Benjamina domā nav noliedzams viens – kolekciju var izmantot kā līdzekli paraudzīties uz mākslas darbu ārpus pierastās un skolās iedzītās darba iesaistes vēsturiski salīdzinošajā vai biogrāfiskajā diskursā. Tas nozīmē, ka abi F5 darbi jāskata nevis grupas attīstības, to izstādīšanas peripetiju vai publikāciju par tiem kontekstā, bet kā artefakts, kas ietver visaptverošas (enciklopēdiskas) zināšanas par savu laiku un kas ir – netieši atsaucoties uz vēl kādu Benjamina vēstures filozofijas principu – mūsu aktuālo interešu centrā. Citiem vārdiem, tas ir jautājums par to, kā šī 90. gadu pašās beigās Latvijas mākslā ienākusī paaudze šodien paplašina mūsu domāšanas telpu.
Mākslas beigu ideja
Mākslas beigu ideja izriet no Hēgeļa filozofijas sistēmas un ir detalizēti raksturota viņa vispirms Heidelbergā, vēlāk Berlīnē lasītajās estētikas lekcijās (pazīstamākais ir variants, ko jau pēc Hēgeļa nāves publicēja viņa skolnieks Heinrihs Gustavs Hotho). Doma par mākslas beigām tiek aizmirsta un atgriežas atkal no jauna Rietumu un nu jau globālās pasaules apziņā, piemēram, nesen mirušā ietekmīgā amerikāņu filozofa un mākslas kritiķa Artura Danto versijā, kurš uzskatīja, ka turpmākajai mākslas attīstībai jānotiek tādas abstraktas sevis apzināšanās līmenī, kas raksturīga filozofijai, nevis mākslai tradicionālajā izpratnē.
Vienkāršoti raksturojot mākslas beigu ideju, var teikt, ka māksla, lai arī, iespējams, turpināsies jaunās formās, nekad nesasniegs savu kādreizējo nozīmību kultūras kopainā. Tas ir izaicinājums, par kuru mākslinieki un institūcijas var nedomāt, bet kas pastāv un izpaužas visdažādākajos veidos, tostarp Latvijā bieži dzirdamajos pliekanajos mēģinājumos rast tiešu ekonomisko pamatojumu mākslas pastāvēšanai.
Vai mākslīgajām puķēm klāts podests ar virsotnē stāvošu zārku uztverams šīs Hēgeļa arvien aktuālās idejas kontekstā? Neatkarīgi no mākslinieku sākotnējās ieceres šobrīd par šo darbu jādomā tieši tā. Taču darba iespējamo nozīmju lauku neierobežo tikai šī ideja – sekojot aicinošajam uzrakstam Time Will Show un uzkāpjot pa kāpnītēm, lai palūkotos dārgā aizgājēja sejā, mēs redzam zilu tauriņu vicinām spārnus, rasas lāsi slīdam pār puķes ziedlapu un dzirdam Vāgnera mūziku, samiksētu ar kosmosa fona troksni. Tajā jaušama ironija, un ļauties ironijai – ja vien tādu var uztvert – ir labākais veids, kā pavērt mākslas nozīmju lauku. Mākslinieki šajā darbā ir intuitīvi atraduši paralēli tam, ko tik lieliski romānā Dārgā aizgājēja/The Loved One izspēlējis angļu rakstnieks un satīriķis Īvlins Vo. Tajā aprakstīta epizode, kurā smalka apbedīšanas biroja darbinieks balzamētājs Džoibojs, nosūtot mirušo nākamajai, kosmētiskajai apstrādei, ko veic misis Tanatogenosa, apvelta līķa seju ar īpašu smaidu. ("Jā, mister Džoiboj, es to pamanīju tikai pagājušajā nedēļā. "Visi Dārgie Aizgājēji, kuri pēdējā laikā nāk no mistera Džoiboja," es teicu sev, "smaida taisni apbrīnojami."")
Zilie spārni, rasas lāse, un it īpaši Vāgnera mūzika, uz Hēgeļa mākslas beigu idejas ir kā šāds mirušo rotājošs smaids. Un atkal mūzikas izvēle ir intuitīvi precīza, tikai, lai to paskaidrotu, nepieciešama neliela vēsturiska atkāpe.
Dižgari un metafizika
Vāgnera mūziku var uzskatīt par ideālu ilustrāciju Šopenhauera mākslas metafizikai viņa mūža galvenajā darbā Pasaule kā griba un priekšstats. Abi dižgari gan nesatiekas, viņus Traģēdijas dzimšanā no mūzikas gara saved kopā jaunais Nīče, kurš dažus gadus pirms šīs grāmatas iznākšanas, vēl būdams klasiskās filoloģijas students, Leipcigas orientālista Heinriha Brokhauza namā iepazīstas ar Vāgneru, un viņu īsās draudzības pamats ir kopīga sajūsma par Šopenhauera filozofiju. Savukārt par Šopenhaueru var teikt, ka viņš ne tikai Berlīnes Universitātē piesaka savu kursu vienā laikā ar Hēgeļa lekcijām (un atkārto to gadu no gada, lai arī neviens students uz Šopenhauera nodarbībām nepierakstās), bet savā mākslas filozofijā rada alternatīvu gan Hēgeļa sistēmas mākslu hierarhijai (filozofi – ar nelieliem izņēmumiem – mūzikā orientējas daudz sliktāk nekā literatūrā), gan viņa mākslas beigu idejai ar savu mākslas nevēsturisko interpretāciju, tostarp skatot mūziku kā tiešu gribas objektivizāciju, kaut kādā ziņā līdzvērtīgu visai apkārtējai pasaulei.
Divreiz atkārtotais vārds "intuitīvi", attiecinot to uz grupas F5 māksliniecisko izvēli, nozīmē, ka arī vairākums Laiks rādīs skatītāju, kuru dzīves intelektuālajā aprīkojumā neietilpst filozofijas un estētikas vēstures zināšanas, šo darbu uztvers intuitīvi – tā, "ka arī nezinātājiem ar to jātiek iepriecinātiem, lai arī nezinot, kāpēc" (atļaujos citēt Mocarta 1782. gada 28. decembra vēstuli savam tēvam, lai arī tajā runāts par viņa klavierkoncertiem). Starp citu, no teiktā var izsecināt divus laba mākslas darba kritērijus: ironijas pavērts semantiskais lauks un intuitīvs trāpīgums.
Ir maiga nakts...
Frāzē "ir maiga nakts..." lasītājam būtu jāatpazīst Ficdžeralda romāna Tender Is the Night latviskojums, kas iznācis 1974. gadā. (Angļu romantisma dzejnieka Džona Kītsa rindas no slavenās Odas lakstīgalai, kas ir romāna nosaukuma pamatā, atpazīt grūtāk, jo šis dzejolis, cik zinu, latviski nav tulkots.) Populārāks tomēr, šķiet, ir Ficdžeralda Lielais Getsbijs. Džejs Getsbijs, kurš romāna stāstniekam Nikam Karavejam dāvā smaidu, kas "tevi saprata tieši tik daudz, cik tu pats vēlējies, lai tevi saprot, ticēja tev, kā tu būtu vēlējies ticēt pats sev, pārliecināja, ka radies tieši tāds iespaids, kādu cerēji radīt". Tad smaids apdziest, un mēs raugāmies "elegantā jaunā trakulī" – tēlā, kas līdz ar citiem Ficdžeralda darbu personāžiem sagādāja viņam spilgtākā "zudušās paaudzes" rakstnieka slavu.
No Odā lakstīgalai balstītas romantikas, precīzāk, skumjām par neatgriezeniski zaudēto romantiku, līdz Getsbija smaidam, ko var saprast arī kā pēckara paaudzes atsvešinātību no apkārtējās pasaules, kurā romāna varonis nesekmīgi mēģināja iekarot sev vietu, vai līdz vīrišķīgākam skarbumam cita šīs paaudzes rakstnieka, Hemingveja, darbos – tā īsi varētu raksturot šo it kā nejaušo literāro analoģiju, uz ko mani uzvedināja F5 darbs Baudi jauko nakti!.
Taču literārā asociācija nav nejauša vai patvaļīgi izvēlēta. Šīs videoinstalācijas nozīmju lauks iezīmējas no zaudētās romantikas (vai gan uz to nenorāda brauciens tramvajā uz pilsētas nomali, lai spētu raudzīties zvaigznēs, – fiksēts video, tas ir viens no F5 darba elementiem) caur pārsteidzošu iespaidu pārmainītām cilvēku sejām ar augšup vērstu skatu, kuras redzamas citā videoekrānā, līdz popārtiskam uzrakstam gaismas kastē, kas gan ironiskā kārtā raksturo tieši lielpilsētas "gaismas piesārņojumu", no kura darbs aicina bēgt... Vai visi trīs Baudi jauko nakti! vizuālie elementi līdz ar ceturto – skaņu –, kuri katru reizi var tikt kārtoti citā veidā un kuru autori līdzīgi kā pirmajam darbam ir Līga Marcinkeviča, Mārtiņš Ratniks un Ieva Rubeze, nenorāda uz līdzīgu nozīmju apvāršņa segmentu?
Lai arī darba tapšanas laikā tajā ir ietverts jauneklīgs apliecinājums – to netieši apstiprina Ojāra Pētersona kādā intervijā izteiktā frāze, kas veltīta šim darbam: "Tā mirdz par visu visskaistāk!" –, kolekcijas darba statuss liek tam iegūt romantisko zaudējuma nokrāsu. Šķiet, Baudi jauko nakti! būtu labi iederējies 2007. gadā Nirnbergā un Vīnē notikušajā izstādē Romantiskais konceptuālisms (kurators Jergs Heizers), jo tam reizē piemīt – līdzīgi kā izstādē iekļautajiem Maskavas konceptuālistu grupas Kolektīvās darbības izbraucieniem ārpus pilsētas – arīdzan ironiska attieksme pret mums vēl arvien mīļo romantismu. Šis aspekts, ko vienā vārdā, atsaucoties uz vēsturisko ekskursu gadsimta sākuma literatūrā, gribētu saukt par Ficdžeralda stilu, sniedz citu atbildi uz jautājumu par mākslas beigu ideju: ja arī tās ir mākslas beigas, tad beigas Ficdžeralda stilā.