"Brīdī, kad notika ceremonija, es biju Venēcijā un gleznoju," smaida jaunā gleznotāja Neonilla Medvedeva. Viņa bija saņēmusi maldinošu informāciju, ka nekādu panākumu šajā konkursā nav, un mierīgu sirdi Itālijā strādāja. Neonilla ir pārliecināta, ka "tas arī ir tas, kas māksliniekam jādara — visu laiku jāglezno". Vai vispār ir iespējams ieraudzīt savu Venēciju caur tūristu stāviem? "Jā. Cēlāmies piecos no rīta un gleznojām. Citreiz — naktī," atbild jaunā gleznotāja.
12.maijā Latvijas Mākslas akadēmijas aulā tika sveiktas 2.vietas ieguvēja Kristīne Kvitka un 3.vietas laureāte Anna Baklāne. Abas studentes saņēma vienreizējo stipendiju Ls 500. Neonilla Medvedeva savu Ls 2000 lielo stipendiju līdz ar iespēju piedalīties kādā no radošajām darbnīcām Eiropā, saņēma vēlāk.
Konkursā varēja piedalīties LMA jebkuras katedras studenti ar 1—3 tematiski saistītiem glezniecības darbiem. Konkursā piedalījās 79 studenti, iesniedzot 182 darbus.
Savam priekam
Ko es tiešām gribu? — vaicāta par turpmākajiem nolūkiem un sapņiem, pārjautā Neonilla Medvedeva. Apzinos, ka tas izklausās pēc žurnālistiska izpušķojuma, tomēr nevaru atturēties neuzrakstīt, ka viņa ir īpatni magnētiska personība, kas nedaudz atgādina ēterisku Frīdu Kalo.
"Konkrēti es vēl nevaru pateikt…Es nevēlos būt gleznotāja, kuru visi zina," uzsver Neonilla. Var saprast, ka jaunā gleznotāja šobrīd izsapņo sapni, ko tik daudzi īsti mākslinieki sapņojuši, — būt izcilai, bet tomēr palikt it kā neredzamai. Ko darīt? Talantu agri vai vēlu ievēro. To gleznotāja apzinās, un tomēr viņas sapnis būtu vienkārši gleznot savam priekam, nedomājot par iztikšanu, popularitāti un atbildēm žurnālistiem. Jaunā gleznotāja bēdīgi pašūpo galvu arī par piedāvāto personālizstādi — laikam jau vajag, bet viņa labprāt vēl gribētu novilcināt šo publisko iznācienu.
"Man arī nepatīk, ka nauda kļūst svarīgākā," skaidro Neonilla. Bez naudas arī nevar — dienišķā maize un desa... un uz svētkiem kādreiz arī gleznotājam gribas kūciņu (tāds ir galdiņa dekorējums studentu darbnīcā, pie kura sēžam)? "Jā, tā ir. Tāpēc es esmu pateicīga tām bankām. Forši, ka ir tāds atbalsts," priecājas studente. Šis gads Neonillai bijis labvēlīgs — viņa ir arī viena no Borisa Bērziņa stipendijas ieguvējām.
Lai nav sacerēts
Kādas ir pašas vērtības un kritēriji glezniecībā? "Mums te vakar bija dzimšanas diena," Neonilla pamāj uz vēl nenovāktajām dzīru pēdām. Esot sēdējuši kopā ar vienu no kursa pasniedzējiem Juri Jurjānu un tieši par to sprieduši. Kas ir svarīgi? Vienojušies, ka galvenais, lai darbs nebūtu sacerēts, lai varētu just, ka tas ir tieši tas, ko cilvēks grib, ka tas ir viņa. Galu galā — lai skatoties uz darbu justu, ka pašam bijis prieks.
"Man liekas, ka par mākslu runāt nav jēgas. Vispār nav iespējams. Vienkārši glezno, un viss," Neonilla ir tieša, bet ne lecīga: "Kas ir glezniecība, var saprast tikai otrs gleznotājs." Tomēr jaunā gleznotāja nosauc dažas sev svarīgas īpašības — "krāsu savienojums, līdzsvars…". XXI gs. viens no centrālajiem jautājumiem — vai ir iespējama patiesa oriģinalitāte vai jebkura izpausme tomēr ir jau bijušā atkārtojums un variācija. N.Medvedevas gleznieciskā valoda tomēr pārsteidz ar savdabību. Jaunā gleznotāja pieļauj, ka ir citāda, jo nav mācījusies J.Rozentāla Rīgas mākslas skolā kā vairākums. "Es klausos pasniedzējos, bet reizē — arī neklausos. Glezniecībā nav nekādu ierobežojumu, tas ir pilnīgi brīvs process," uzskata Neonilla. Līdz akadēmijas glezniecības nodaļai viņa nonākusi pēc LMA vakara kursiem, un kļūdainas pastudēšanas dizaina nodaļā, kur bijuši jāpilda uzdevumi, kurus viņa raksturo vienā vārdā — murgs. Latviešu glezniecības tradīcijas noteikti pastāv — uzskata Neonilla Medvedeva. "Varbūt manā glezniecībā tas ir tas pelēkais?….," viņa pati sev jautā. "Manos darbos viss ir no dabas. Daudz balstos uz savu redzi, izjūtu un arī zināšanām. Cilvēki gleznās — tie ir Akadēmijas studenti, kompozīcijās ar lietām," stāsta jaunā gleznotāja. "Ir daudz domāts, bet nav nekas izdomāts," to studente uzskata par svarīgāko savos darbos.
Neonilla norāda uz Mākslas dienu avīzi Art for love, kas reklamēja jauno mākslinieku izstādes un atvērtās durvju dienas darbnīcās VEF korpusos. Tā, viņasprāt, bija ļoti laba iespēja redzēt mākslinieku savā vidē, līdz ar to — arī labāk viņu saprast. "Tiešām prieks par saviem kolēģiem," jaunā gleznotāja atzīstas, ka izjūt īpašu divdesmitgadnieku mākslinieku paaudzes vienojošu īpatnību. Iespējams konkretizēt? "Nē, par mākslu nav iespējams runāt… Katram māksliniekam ir ko teikt, ja viņš to dara ar mīlestību," — sarunu par neiespējamo noslēdz Neonilla Medvedeva.