Latvija un Moldova - tās ir Eiropas vienīgās valstis, kurās līdz šim vēl partijas nav finansētas no valsts budžeta (pie tam Moldovā to tuvākajā laikā ieviesīs). Diez vai pārējās Eiropas valstis ir pamuļķas un „nesaprot”, ko dara, uzturot „liekēžu” politiķu barus. Tieši otrādi. Šīs valstis ir sapratušas, ka patiesa demokrātija maksā naudu.
Tā kā mūsdienās bieži vien svarīga nav preces (politiskā piedāvājuma) kvalitāte, bet gan tā pasniegšana (reklāma), tad tieši nauda šajā patērētāju sabiedrībā spēlē izšķirīgu lomu. Tas ir jo sevišķi izteikts sabiedrībās, kur valda demokrātija, bet pilsoniskā sabiedrība ir visai vāja. Un Latvijā diemžēl tā pagaidām ir. Tādējādi izveidojas situācija, ka pēc vēlēšanām politiku četru gadu garumā nosaka nevis vēlētājs, bet naudas devējs. Un nav svarīgi, cik godīgs vai ideālistisks ir politiķis, viņam vienkārši nav citas izejas. Ja šis politiķis vēlas būt konkurētspējīgs ar citiem politiskajiem spēkiem, viņam ir jāmeklē ziedojumi līdzīgos apmēros kā konkurentiem, un tas prasa zināmas piekāpšanās naudas devējam.
Pārsteidz dažu analītiķu tuvredzība, paužot uzskatus, ka valsts finansētas partijas ir papildus lieks slogs budžetam - tieši otrādi, tas valsts budžetam ir atslogojums. Ja partiju finansēšana iet roku rokā ar priekšvēlēšanu tēriņu un reklāmas ierobežošanu medijos, politiķiem var tikt dota izvēles brīvība. Korupcija, protams, ar šo lēmumu netiks izskausta, taču politiķiem tad būtu izvēle - ņemt šo naudu no ziedotāja vai neņemt. Tādējādi mēs varam prognozēt, ka virkne lēmumu būtu objektīvāki un mazāk ietekmēti, kas galu galā novedīs pie tā, ka budžetā ieplūdīs vairāk naudas līdzekļu, kas tiks lietderīgāk izmantoti.
Protams, vajag būt reālistam. Latvijā šī sistēma nesāks darboties ar tās ieviešanas brīdi. Ir jāpaiet laikam, kamēr sistēma nostabilizējas, tā tiek pilnveidota un politiķiem izveidojās tāda politiskā kultūra, ka tiešām viņa vēlētājs ir tas, kuram politiķim ir jāatskaitās, un partijas programma ir tā, kurai vajag sekot. Tāpat „naudas maisi” tik vienkārši varu neatdos un likumā centīsies iestrādāt tādas normas, kas saglabās viņu varu. Paies laiks, iespējams, jānomainās paaudzēm, lai politiķi vairs neķertu vēju mākoņos un nedotos pārbraucienos uz naftas pilsētu, lai tikai saņemtu viedo akceptu kādiem lēmumiem.
Tajā pašā laikā tieši pilsoniskai sabiedrībai, arodbiedrībām, kas veiksmīgi ir pieteikušas sevi pēdējā laikā, ir savi pienākumi. Tām jāpieprasa partiju finansēšanas noteikumu uzlabošana. Tām jāpieprasa, lai šie noteikumi būtu reāls ieguldījums valsts un demokrātijas stiprināšanā, nevis butaforija acu apmānam. Līdz ar partiju finansēšanu ir jānāk līdzi izsvērtiem ierobežojumiem saņemt privātus ziedojumus. Neaizliedzot tos vispār, bet samazinot ziedojuma apmērus vienai fiziskai personai. Jāierobežo reklāmas izdevumi medijos, akcentu novirzot no iedzīvotāju „zombēšanas” uz diskusijām un iedzīvotāju pārliecināšanu.