Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Zaļais starp skaisto un bīstamo

"Mēs vēlamies, lai zaļais dzīvesveids un ierastie priekšstati par dabīgo netiktu pārlieku romantizēti un fetišizēti," uzsver RIXC Mākslas un zinātnes festivāla un izstādes rīkotāji Raitis un Rasa Šmiti

Jauno mediju kultūras centra RIXC darbība allaž ir gājusi mazliet pa priekšu savam laikam, un arī šogad RIXC Mākslas un zinātnes festivālā tiks analizēts tas, kas plašākā sabiedrības apziņā vēl tikai pamazām tiek apjausts. Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāmajā izstādē Zaļš/Atmaskots un paralēlajā programmā notiek zaļā atmaskošana – izstādes mākslinieki pievēršas zaļajam kā krāsai, idejai, bioloģiskam un mākslīgam fenomenam, vēsturiskiem un pavisam mūsdienīgiem zaļā dzīvesstila paradoksiem. Māksliniekiem un kuratoriem Raitim un Rasai Šmitiem sadarbojoties ar biomākslas pētnieku Jensu Hauzeru, tapusi multimediāla ekspozīcija, kurā mākslinieciski pētījumi un intervences konfrontē dažādus ekoloģiskus vispārējus pieņēmumus, dabīgo un mākslīgo struktūru savstarpējās pretrunas.

RIXC Mākslas un zinātnes festivāls notiks no 4. līdz 6. jūlijam Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) un Latvijas Mākslas akadēmijā, savukārt laikmetīgās mediju mākslas izstāde LNMM galvenajā ēkā būs skatāma no 6. jūlija līdz 22. septembrim.

 

Lūdzu, pastāstiet plašāk, kas ir tas "zaļais", kas tiks atmaskots Mākslas un zinātnes festivālā!

Raitis Šmits. Ideja radās pēc tikšanās ar biomākslas kuratoru un pētnieku Jensu Hauzeru pirms diviem gadiem. Viņš pastāstīja par savu teorētisko pētījumu, zaļā studijām, un sapratām, ka mākslas izstādei šī tēma ir ļoti piemērota. Pirmkārt, zaļais ir krāsa, viens no pamata izteiksmes līdzekļiem mākslā. Izstādē uz zaļo vai atmaskoto zaļo mēs raugāmies no ļoti dažādiem aspektiem, piemēram, no ideoloģiskās pozīcijas – zaļajam ir ļoti pozitīvas konotācijas sabiedrības domāšanā, tas saistās ar ekoloģisku dzīvesveidu.

Mēs centāmies mazliet dekonstruēt šo nekritisko pozitīvismu un aplūkot tā negatīvos aspektus, pretrunīgumu. Zaļā krāsa ir gan dabīga, gan mākslīgi konstruēta, piemēram, ar šo pārmērīgo zaļā dzīvesveida sludināšanu. Nupat nesaistīti ar šo izstādi lasīju kāda Kanādas universitātes profesora rakstu, kurā viņš kritiski aplūkoja Kanādas valdības atbalstu jaunu ekociematu veidošanā. Pamestās vietās ar valdības atbalstu tiek veidoti hipsterīgi ekoloģiskā dzīvesveida ciemati. No vienas puses, tas ir ļoti ideālistiski pozitīvi, taču šādi modeļi agri vai vēlu kļūst par preci, to vidū arī zaļais dzīvesveids, un rada patēriņa pieprasījumu. Tiklīdz rodas patēriņa pieprasījums, kas kapitālismā ir galvenais dzinējspēks, izrādās, lai to uzturētu, ir nepieciešami milzīgi dabas resursi. Arī izstādes mākslinieki uz šīm zaļajām lietām skatās kā uz pretrunīgām.

Rasa Šmite. Zaļā krāsa, protams, nav nejauša. RIXC festivāls eksistē kopš 90. gadu vidus, un mēs vienmēr esam nodarbojušies ar jauno tehnoloģiju ieviešanu mākslā. Sākumā tie bija dažādi formu meklējumi, eksperimenti, bet nu jau vairāk nekā desmit gadu mērķtiecīgi attīstām tehnoekoloģisko virzību. Šogad tas ir manifestējies sadarbībā ar Jensu Hauzeru, kurš piedāvāja mums konceptualizēt tālāk viņa iesāktos pētījumus šajā jomā. Mēs vēlamies, lai zaļais dzīvesveids un ierastie priekšstati par dabīgo netiktu pārlieku romantizēti un fetišizēti.

Raitis Šmits. Piemēram, izstādē piedalās mākslinieks Ādams Brauns no ASV, kurš jau ilgāku laiku pēta tādu fenomenu kā "Parīzes zaļais". Šo mākslīgi ražoto krāsas pigmentu sākotnēji XVIII gadsimtā izmantoja glezniecībā, pēc tam arī rūpniecībā – tapešu ražošanā un apģērbu krāsošanā. Vēlāk izrādījās, ka šis krāsas pigments bija indīgs – tam bija klāt arsēns, kura ietekme tolaik vēl nebija pietiekami izpētīta. Šīs tapetes un apģērbu varēja atļauties tikai ļoti labi situēti cilvēki, kuri industrializācijas laikmetā ilgojās pēc dabas klātesamības, tās atainojuma savā ikdienas vidē, taču paradoksālā kārtā šī romantiskā vēlme izrādījās ļoti kaitīga veselībai.

Ādams Brauns pēta šo pigmentu un festivāla atklāšanas dienas performancē jauks šo krāsu un veidos gleznojumu, kas vēlāk būs aplūkojams ekspozīcijā. Ja runājam par nozīmīgākajiem izstādes autoriem – vēl viena slavenība ir skaņas mākslinieks Fransisko Lopess, kurš izstādē piedalīsies ar speciāli veidotu lietus mežu skaņas kompozīciju. Apmeklētāji varēs sēdēt un klausīties zaļo – tieši tādu – zaļu – mēs parasti iztēlojamies lietus mežu.

Rasa Šmite. Jans Pēters Zontāgs itin bieži ir piedalījies mūsu festivālā, viņš ir tāds ārkārtīgi interesants pētnieks, kurš pēta dažādu skaņu fizikālo pusi. Izstādes darbā viņš atsaucas uz Žila Verna aprakstīto saulrieta pēdējo staru, kas esot neparastā zaļā tonī. Ne ar vienu mākslinieka paleti tādu toni neesot iespējams uzjaukt. Ar šo ideju aizrāvies, Jans Pēters Zontāgs jau vairāk nekā desmit gadu mēģina atdarināt šo zaļo gaismas krāsu, eksperimentējot gan ar lāzertehnoloģijām, gan speciālām lampām, lai dabūtu pareizo frekvenci. Nezinu, cik daudz viņš pats ir sēdējis pie jūras un vērojis saulrietu, taču šī daudzu gadu prakse sasaucas ar RIXC darbības virzienu, nepieciešamību skatīties uz tehnoloģijām no dažādiem aspektiem un to, kā šie nemateriālie mediji kā elektromagnētiskie lauki un radioviļņi reizēm kļūst materiāli.

Raitis Šmits. Daudzi darbi izstādē ir par dabas kontrolēšanu un šīs kontroles neiespējamību. Roberta Hengevelda darbā būs milzīgs mauriņa galds ar griežamo aparātu, kas visu laiku cērp mauriņu perfektā augstumā. Mākslinieks atsaucas uz cilvēku vēlmi pēc ideālas formas mauriņa, ko īsti nav iespējams panākt.

Rasa Šmite. Pašlaik viens no tādiem ļoti jaudīgiem virzieniem ir amerikāņu teorētiķes Donnas Hāravejas ietekmētais ekofeminisms, kas mudina pārskatīt līdzšinējās attiecības ar citām sugām. Vai mēs tās neuzskatām tikai par resursu vai dekorācijām, kas jāizliek kā zaļas tapetes vai plastmasas zālīte. Vai tiešām mēs nevaram kaut kā savstarpēji komunicēt? Arī atsaucoties uz latviešu mūžīgo sajūtu, ka līdz ar tehnoloģizāciju un modernizāciju mums kaut kas ir atņemts, bet nav skaidrs, kas tieši.

Man ir radies iespaids, ka pēdējos gados RIXC Mākslas un zinātnes festivāls kļūst arvien vairāk sociāli ievirzīts, arvien vairāk tiek pētīta tehnoloģiju ietekme uz politiskiem scenārijiem un indivīda attiecībām ar varu.

Rasa Šmite. Jā, tas ir ļoti izteikti. Šīs pārmaiņas mēs dēvējam par postmediju stāvokli un īpaši to manifestējām 2014. gada festivālā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Tajā laikā konstatējām, ka mediji vairs nav jauni tādā nozīmē, ka ir ļoti spēcīgi ietiekušies mūsu sadzīvē, turklāt arī gandrīz visos mākslas veidos tiek lietotas dažādas jaunās tehnoloģijas, piemēram, fotošops glezniecībā. Vairs nav tik daudz spēlēšanās ar pašu jauno materiālu, ar tā kļūdām, kodiem. Mediju māksliniekiem tas rada izaicinājumu atgriezties pie daudz estētiskākām kvalitātēm un jaunu formu meklējumiem.

RIXC festivālā mēs cenšamies paskatīties uz tehnoloģijām un sabiedrību daudz plašākā kontekstā, interesēties par jauno estētiku, kā arī veidot intelektuālo diskursu. Pēdējos piecos gados mēs esam izveidojuši un attīstījuši festivāla konferenci Open Fields, kas ir orientēta uz māksliniekiem, kuri ir pētnieki neatkarīgi no tā, vai viņi studē universitātē vai ir neatkarīgi mākslinieki, svarīgi ir tas, ka viņus interesē atklājēja, zinātnieka pieeja. Mūsu ikgadējā konferencē parasti ir ap astoņdesmit runātāju, un vismaz puse no tiem ir mākslinieki.

Raitis Šmits. Mēs mēģinām atgriezties pie tāda konferences formāta, kurā cilvēki uz aktuālajiem procesiem skatās nevis no kritiskām, bet analītiskām pozīcijām un projicē dažādus attīstības modeļus un virzienus. No otras puses, mums jau no paša sākuma ir bijusi svarīga kritiskās domāšanas veicināšana un, piemēram, dažādi utopiskie virzieni, meklējot veidus, kā radīt labākus dzīves apstākļus sabiedrībai. Savā ziņā tas rezonē ar digitālo tehnoloģiju ienākšanu.

Izstādē būs skatāms Džoanas Molas darbs CO2GLE, kurā skaitļos tiek attēlots, cik daudz CO2 tiek izmests atmosfērā, tiklīdz tiek atvērta Google meklētājprogramma. Izrādās, ir jāiestāda 23 koki sekundē, lai kompensētu tikai Google infrastruktūras radītos izmešus vien. Tas ir nereāli, un šī problēma, manuprāt, nav atrisināma nekādā virzienā, jo patēriņa kults jebkuru utopiju pārvērš par apgrūtinājumu. To vietā nāk atkal jaunas utopijas. Mēs kā mākslinieki, protams, mēģinām savā ziņā norobežoties un domāt tieši par mākslas pieredzi un to, ko katrs no mums individuāli var iegūt – vai nu no mūsu festivāla izstādes, vai mūsu pašu mākslas.

Domājot par mākslu kā pētniecību, šķiet, bieži pētniecības ideja tiek nonivelēta un pats apzīmējums piesaukts nevietā, jo ar īstu pētniecību darbam nav nekāda sakara.

Raitis Šmits. Es domāju, ka tas ir atkarīgs no politiskās pieejas tam. Ja tas kļūst par politiski akceptētu izglītības virzienu – ir daudz iemeslu, kāpēc tas tā varētu notikt, – jo tas plašāk izvērtīsies, jo vairāk pūļu būs jāpieliek, lai šis termins tiešām atbilstu būtībai. Nonivelēties tas var vēl vairāk, ja tiek lietots, tikai lai atbilstu kaut kādām regulām, piemēram, finansējuma piesaistei. Kā

Mākslas un zinātnes festivāla kuratori jūs droši vien diezgan stingri skatāties, lai mākslas darbi piedāvātu kaut kādu padziļinātu perspektīvu un zinātnes iesaiste darbos būtu nopietnā, nevis tikai retoriskā līmenī?

Raitis Šmits. Jā, taču nav iespējams vienā izstādē eksponēt tikai "nopietnos" darbus, tāpēc mums ir daži, kas ir drīzāk absurdi vai ironiski ievirzīti. Mākslas pētījums vienmēr ir interesants ar to, ka tajā ir subjektivitāte. Māksliniekam ir grūti, jo vajag nobalansēt starp to, ka viņš drīkst subjektīvi izvēlēties jebkuru tēmu un pieiet tai ar dažādām metodēm, bet tajā pašā laikā tur ir jābūt ieguldītam darbam un intelektuālam pienesumam, lai tam būtu kaut kāda jēga.

Rasa Šmite. Mūsu festivālā šie mākslas darbi nav tikai garāmejoši komentāri, kādu mūsdienu mākslā ir diezgan daudz. Festivāla izstādēs parasti maz izmantojam dekonstruējošus mākslas darbus, kuri tik ļoti dominē laikmetīgajā mākslā. Dekonstrukcija ir normāls mākslinieka izteiksmes līdzeklis, taču mēs cenšamies strādāt ar to līmeni, kurā mākslinieki ir pamatīgāk iedziļinājušies kādā problēmā. Māksla kā pētniecība ir arī sava veida patveršanās akadēmiju un universitāšu sienās. Tā ir teritorija, kas vēl tiek pasargāta no tirgus, tāpēc kaut kāda pētniecība un eksperimenti vēl var notikt.

Jums kā māksliniekiem ir izdevies gūt panākumus arī daudz plašākā laikmetīgās mākslas kontekstā – šogad nokļuvāt Purvīša balvas astoņnieka finālā, savukārt jūsu darbs Runā ar mani ir iekļauts nupat atklātajā nacionāli reprezentatīvajā Latvijas mākslas izstādē Islandē, un no tā atvasināts arī izstādes nosaukums.

Raitis Šmits. Mēs strādājam jau 25 gadus. Cik daudzi ir gatavi šādam maratonam?

Rasa Šmite. 25 gadus pārjautāt sev, vai tas ir tavs ceļš. Raitis Šmits. Mēs to pārjautājam sev regulāri. Vai tas tiešām ir tas, kas mums bija jādara. Taču neko labāku neesam atraduši.

Tagad ir izveidojusies diezgan spēcīga jauno mediju mākslinieku paaudze, un vairākus gadus veiksmīgi darbojas jauno mediju mākslas programma Liepājā.

Rasa Šmite. Jā, tā ir diezgan spēcīga paaudze, pēctecība ir jūtama. Viņi jau paši ir spējīgi turpināt pasniegt lekcijas un veidot savus uzņēmumus, strādāt dažādās vadošās industrijās un darboties kā mākslinieki.

Daži no viņiem piedalās arī šajā izstādē. Kā latviešu mākslinieku darbi izskatās uz kopējā fona?

Raitis Šmits. Es domāju, ka izcili. Visi trīs ekspozīcijā pārstāvētie pašmāju autori ir piedalījušies izstādēs ārzemēs. Šajā ziņā nav nekādu atšķirību, finanšu trūkuma dēļ varbūt dažreiz ir sarežģītāk uztaisīt kādu iespaidīgu instalāciju. Rihards Vītols, kurš patlaban studē doktorantūrā ASV, izstādei ir izveidojis utopisku kuģi (tā modeli), kas mūs glābj no ledus izkušanas briesmām. Viņš ir uzbūvējis kuģa prototipu, kas kursē apkārt Antarktīdai un ar saules paneļiem un vēja ģeneratoriem darbina ledus kubiņus saldējošu mehānismu. Santa France ir izkopusi digitālo attēlu veidošanu līdz ļoti augstam līmenim.

Māksliniekiem gadās tā, ka, strādājot ar tehnoloģijām, sanāk pazust izpildījumā, bet Santas Frances darbos ir klātesoša gan doma, gan emocijas. Voldemāram Johansonam būs skaņas instalācija Nenoteiktības dzinējs. Pirms dažiem gadiem viņš bija aizbraucis uz Fukusimu un konstatēja, ka tajā zonā, kurā cilvēki vēl drīkst iet iekšā, piesārņotā augsne tiek norakta un savākta maisos. Tur ir milzīgas grēdas ar augsni, milzīgi kalni ar maisiem – tie tur vienkārši stāv. Sairšanas process dažādiem elementiem būs atšķirīgs, bet ļoti ilgs, neizmērojams attiecībā pret cilvēka dzīves ilgumu. Voldemārs Johansons no šiem augsnes paraugiem ir izveidojis skaņuplates, kuras griežas un emitē kaut kādu nelielu radioaktivitāti. Tāda skaisti bīstama instalācija.

Man ir sajūta, ka šis tehnoekoloģiskais virziens, kurā jūs darbojaties jau daudzus gadus un esat vieni no pionieriem, kļūst aizvien pieprasītāks, tas piepeši ir modē.

Rasa Šmite. Tieši to mēs arī gribējām! Nevarētu gan teikt, ka šis virziens dominē, taču par to ir jūtami plašāka interese.

Raitis Šmits. Es domāju, ka notiks arī polarizācija. Galīgais tehnokratizācijas virziens noteikti turpināsies, un būs cilvēki, kuri arvien un nopietnāk meklēs līdzsvaru starp tehnoloģijām un dabu.

Vai jums ir svarīgi ar Mākslas un zinātnes festivāla palīdzību izglītot sabiedrību, mainīt apmeklētāju attieksmi un likt viņiem kritiski pārdomāt līdzšinējos priekšstatus? Iepriekšējo gadu izstādes man sniegušas diezgan daudz jaunatklājumu.

Raitis Šmits. Auditorija mums vienmēr ir bijusi svarīga. RIXC kā organizācija viena no pirmajām sāka organizēt izstāžu tūres, arī tāpēc, ka daudzi darbi nav uztverami un saprotami tikai vizuālajā līmenī. Pirmie festivāli mums bija tikai dažas dienas gari, ar performancēm, prezentācijām un mākslas akcijām bez lielas izstādes. Tad mēs sākām organizēt izstādes, lai pietuvotos auditorijai un arvien vairāk ieinteresētu par šo jomu.

Rasa Šmite. Mēs esam veltījuši ārkārtīgi daudz laika, resursu un pūļu tam, lai padarītu jauno mediju mākslu saprotamāku, bet vienlaikus to nereducētu. Cenšamies tulkot. Parasti mūsu vislielākā auditorija ir skolu grupas, kuras čakli nāk, dažas skolas jo sevišķi aktīvi – uz visiem mūsu pasākumiem.


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mans tuvākais

Līdz tam mūsu dzīves telpu no visām pusēm ieskāva anonīms klusums.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja